13. Latvijas PSR. Sociālā kontrole

Par vīriešu sodomiju notiesāto skaitu ietekmēja seksuāli transmisīvo infekciju (STI) apkarošanas politikas īstenošana un tā sauktā amorālā un parazītiskā dzīvesveida apkarošana, ko iniciēja Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Ministru Padomes izdotie lēmumi un rīkojumi.

Korelācija starp notiesāto īpatsvara uz 100 000 iedzīvotājiem dinamiku un STI apkarošanas politikas īstenošanu parāda , ka Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR laikā no 1961. gada līdz 1989. gadam bija divi kulminācijas posmi homoseksuāļu sociālajā kontrolē:

• no 1966. gada līdz 1970. gadam;
• no 1977. gada līdz 1980. gadam.

Aina no ikdienas Latvijas PSR Republikāniskajā ādas un venerisko slimību dispanserā 20. gadsimta 60. gados.

Homoseksuāļu uzraudzīšana Latvijas PSR tika balstīta uz sodomijas kriminalizēšanas un seksuāli transmisīvo slimību apkarošanas praksēm, izmantojot veselības aizsardzības un iekšlietu resoros izveidotās un uzturētās (divas) homoseksuāļu reģistrācijas kartotēkas kā sociālās kontroles instrumentu. Vienu kartotēku uzturēja Republikāniskais ādas un venerisko slimību dispansers. Otra bija milicijas kartotēka, kas atradās Rīgas Izpildu komitejas Iekšlietu pārvaldes Kriminālizmeklēšanas nodaļas pārziņā.

Milicijas struktūras homoseksuāļiem uzmanību pievērsa, lai īstenotu juridiskās normas, kas paredzēja sodus par vīriešu sodomiju un par STI izplatīšanu. Savukārt veselības aizsardzības struktūru lokā viņi nokļuva, jo tika uzskatīti par otro lielāko (pēc prostitūtām) STI izplatīšanas avotu. Homoseksualitātes kriminalizēšana bija veicinājusi ekstensīvu bezpersonisku seksu, bet tas savukārt – saslimstību ar veneriskajām slimībām.

1965. gadā Rīgas milicijas pārvaldē tika izveidota divu darbinieku operatīvā grupa, kas strādāja ciešā sasaistē ar Rīgas ādas un veneroloģisko dispanseru. Vienas operatīvās grupas darbinieka pārraugāmā mērķgrupa bija tā sauktās vieglas uzvedības sievietes, galvenokārt prostitūtas, savukārt otrs atbildēja par vīriešu viendzimuma sakaru apkarošanu. Operatīvie darbinieki ar tādiem pašiem pienākumiem bija iecelti arī citur Latvijā – republikāniskās pakļautības pilsētu un rajonu milicijas nodaļās.

Venerisko slimību piespiedu ārstēšana tika veikta Rīgas ādas un veneroloģiskā dispansera speciālā režīma stacionārā (cietumam līdzīgā iestādē), kas atradās Maskavas ielā 241.

Veselības aizsardzības un iekšlietu resori bija iecerējuši pilnveidot plānveida pieeju STI izskaušanā. Piemēram, 1971. gadā Iekšlietu ministrija plānoja par "vieglas uzvedības sievietēm", homoseksuāļiem un "pritonu" turētājiem iekārtot fotoalbumus visos iekšlietu (milicijas) pilsētu un rajonu orgānos, "lai nodrošinātu operatīvu venerisko slimību inficēšanas avotu" identificēšanu. Paredzēja arī aktivizēt Rīgas milicijas pārvaldes operatīvās grupas darbību. Iekšlietu ministrija izteica priekšlikumu, ka Veselības aizsardzības ministrijai vajadzētu pielietot jaunākos zinātniskos atklājumus par homoseksualitāti aizdomās turēto medicīniskajā apskatē. Savukārt Veselības aizsardzības ministrija ieteica ieviest iknedēļas reidus pēc Ļeņingradas parauga, lai aizdomīgās personas nogādātu medicīniskai apskatei.

Padomju Savienībā tika praktizēta arī piespiedu ārstēšana no homoseksuālās orientācijas, ievietojot cilvēkus stingra režīma psihiatriskajās slimnīcās un izmantojot piespiedu ārstēšanas līdzekļus. Tāda prakse tika īstenota arī Latvijas PSR, tomēr "ārstētie" cilvēki publiski pagaidām par to nevēlas runāt.

1969. gada beigās homoseksuāļu reģistrēšana ir notikusi forsētā veidā – 1969. gada 20. oktobrī Latvijas PSR prokurors konstatēja, ka Rīgas pilsētas milicijas uzskaitē atrodas 107 vīrieši homoseksuāļi, bet jau pēc diviem mēnešiem, 1969. gada 31. Decembrī, uzskaitē esošo skaits bija palielinājies vairāk nekā četras reizes, sasniedzot 481 personu. Šajā kontekstā 1969. gadā notiesāto skaits – salīdzinoši tikai 10 personas – ļauj konstatēt, ka varas mērķis nebija notiesāt, bet uzraudzīt, realizējot savu varu pār šo vīriešu dzīvēm.

Homoseksuāļu iespējas veidot karjeru bija atkarīgas no prasmes neļaut nojaust seksuālo orientāciju. Bieži darba kolektīvā tas bija zināms noslēpums, ko nebija pieņemts publiski apspriest. Pat ja kādu atlaida seksuālās orientācijas dēļ, oficiāli tika formulēts cits iemesls. Savukārt metodes, kā panākt homoseksuāla kolēģa atlaišanu, bija atkarīgas no sāncenša izdomas. Kāds, piemēram, uzrakstīja feļetonu resora izdevumā, izsakot mājienus. Tā 1960. gadā darīja kāds mācībspēks P. Stučkas Latvijas Valsts Universitātē, vēloties atbrīvoties no docenta S.

"A. Stiebriņš, draugu saukts "šefiņš", 46 gadus vecs, kalsnēja auguma, iesārtām acīm. Vienmēr rūpīgi ģērbies. Pēc kaklasaites un bikšu vīļu gluduma nosaka cilvēka vērtību. Raksturīgās pazīmes: nervozs, glums, ar savam uzvārdam atbilstošu lokanību priekšniecības priekšā, izbijis skolmeistars – kurš saglabājis diktāta metodi un mācītāja toni savās lekcijās, studentu diplomdarbos labo katru komatu, dzer vienīgi labākās markas konjaku, labprāt vada dažādas prakses un šaurākā sabiedrībā uzskata sevi par "īstu latviešu patriotu". Sieviešu nīdējs."*

1960. gadā publikācijai seku nebija, jo studentu grupā "komjauniešiem pietrūka drosmes atklāti pateikt visu, kas viņiem bija zināms par S. uzvedību". Tomēr 1962. gada vidū docents no darba tika atbrīvots.

* Līkais Nazītis. Šefiņš un jefiņi. Pamācīga luga divās ainās. Padomju Students. 15.12.1960.

Homoseksuāļu karjeras iespējas bija atkarīgas no prasmes neļaut nojaust savu seksuālo orientāciju. Bieži darba kolektīvā tas bija zināms noslēpums, ko nebija pieņemts publiski apspriest. Toties vajadzības gadījumā par tēmu publiskajā telpā izteicās, izmantojot mājienus. Viens no tādiem tika izspēlēts avīzē "Padomju Students".

Avīze "Padomju Students", 1960. gada 15. decembris.

Pasaules konteksts Latvijā

Attieksmē pret seksualitāti pēckara Eiropas vēsturē var izdalīt trīs posmus. Aukstā kara posms, kas ilga no 1945. līdz 1965. gadam. Baznīcu līderi un konservatīvie draudžu aktīvisti popularizēja priekšstatu par to, ka homoseksualitāte ir lipīga, tāpēc jārūpējas par jaunatnes pasargāšanu.

Nīderlandē interesentiem jau 1946. gadā izdevās izveidot sabiedrisku organizāciju homoseksuāļiem ar "aizsega" nosaukumu Cultuur en Ontspanningscentrum jeb saīsināti COC (Kultūras un atpūtas centrs). Šī organizācija darbojas vēl tagad un tiek uzskatīta par vecāko LGBT organizāciju pasaulē, tiesa, ar citu nosaukumu – Federatie van Nederlandse Verenigingen tot Integratie van Homoseksualiteit COC Nederland jeb saīsināti COC Nederland (Nīderlandes Homoseksuāļu integrācijas asociāciju federācija COC Nīderlande0). Turklāt tās vadītājs 1952. gadā un 1955. gadā atvēra arī deju klubus. Turpretim pēckara Vācijā 50. gadu sākumā atsākās homoseksuāļu vajāšana. Pirmā lielā policijas un tiesu akcija pret homoseksuāļiem notika Frankfurtē pie Mainas. Tā noveda pie 700 izmeklēšanas lietām un 140 apsūdzībām. Daudziem, balstoties uz kāda vīrieša prostitūtas denunciācijām, tika piespriests ieslodzījums cietumā, turklāt vismaz seši homoseksuāļi beidza savu dzīvi ar pašnāvību.

Homoseksuālie vīrieši un lesbietes tika vajāti pēckara Austrijā. Homoseksuāļi bieži tika šantažēti savas seksuālās orientācijas dēļ.

ASV policija 50. gados rīkoja reidus geju bāros, aizturēja apmeklētājus, nogādāja viņus policijas iecirknī, ierosināja krimināllietas, kas, galu galā, noveda pie notiesājoša sprieduma. Aizturēto vārdus publiskoja mediji, kā rezultātā cilvēki homoseksualitātes dēļ tika atlaisti no darba.

Nākamais posms sākās 1965. gadā un turpinājās līdz 1980. gadam. Vēsturniece Dagmāra Hercoga (Dagmar Herzog) to raksturojusi ar jēdzieniem "bauda" un "pretestība". Tika dibinātas homoseksuāļu atbrīvošanās kustības organizācijas. Notika tā sauktā iznākšana no skapja – geji un lesbietes atklāja savu seksuālo identitāti, pieprasīja atzīt viņu tiesības un izbeigt diskrimināciju ikdienas dzīvē. Lielākajā daļā Eiropas valstu tika legalizētas viendzimuma seksuālās attiecības. Par galvenajām kļuva verbālās cīņas publiskajā telpā, kurās konkurēja dažādi viedokļi, veicinot vairāk vai mazāk labvēlīgu, bieži nelabvēlīgu emocionālo gaisotni.

Šajā posmā 1978. gadā tika radīts slavenais varavīksnes karogs. Sanfrancisko mākslinieks, geju tiesību aktīvists Gilberts Beikers (Gilbert Baker, 1951–2017) tajā izmantoja astoņas svītras, simbolizējot LGBT kopienas dažādību. Rozā krāsa apzīmēja seksualitāti, sarkanā krāsa — dzīvi, oranžā — dziedināšanu, dzeltenā — saules gaismu, zaļā — dabu, tirkīza — mākslu, indigo — rāmumu un violetā — garu. Varavīksne kā dabas parādība simbolizēja pretstatu izplatītajam uzskatam par homoseksualitāti kā nedabisku parādību. Debiju karogs piedzīvoja 1978. gada 25. jūnijā Sanfrancisko praida gājienā, kļūstot par kustības simbolu. Laika gaitā tehnisku apsvērumu dēļ no karoga tika izņemta rozā un gaiši zilā krāsa. 1979. gadā "Paramount Flag Company" radītā sešu krāsu karoga versija, kurā ietilpst sarkanā, oranžā, dzeltenā, zaļā, zilā un violetā krāsa, ir kļuvusi par galveno LGBT kustības un tās atbalstītāju simbolu.

Cīņas turpinājās arī trešajā posmā no 1980. līdz 2010. gadam, kam dots partnerattiecību apzīmējums. Tas nebija taisnvirziena skrējiens uz finišu. Piemēram, 80. gadu sākumā HIV/AIDS izplatīšanās rezultātā uz kādu laiku laikabiedru attieksme pret homoseksuāļiem saasinājās, veicinot histērisku gaisotni medijos un sabiedrībā. Kopumā notika maldīšanās pa ideoloģiju krūmiem, krišana aizspriedumu un stereotipu grāvjos pa labi vai pa kreisi, diagonāli vai atpakaļgaitā, bet joprojām tiek iets.

1979. gadā "Paramount Flag Company" radītā sešu krāsu karoga versija, kurā ietilpst sarkanā, oranžā, dzeltenā, zaļā, zilā un violetā krāsa, ir kļuvusi par galveno LGBT kustības un tās atbalstītāju simbolu.