14. Latvijas PSR. Sociālā dzīve

Foto: fotogrāfija pirkta antikvariātā Liepājā 2016. gadā. Aināra Radovica privātkolekcija.
LGBTI vēsture Latvijā

Homoseksuāļu vidē bija vērojamas daudzveidīgas maskulinitātes, kuras nošķīra nianses viņu seksuālajās praksēs. Daudzi savu pieredzi bija sākuši jau pirmskara – 20.–30. gadu – Latvijā. Ne tikai Kaspars Aleksandrs Irbe, bet arī daži no viņa jaunības paziņām – Baltā Māsa (viņš arī Baroniete), Karmena, Ķirzaka (viņš arī Mata Hari), Tangolita, Klotilde, Vaska, Šujmašīna, Žanete un vēl daži – dzīvoja vēl 80. gados. Viņu biedriskās attiecības balstījās uz piederību kādai sociālai identifikācijai un ar to saistītajām atmiņām par kopējo pagātni. Stāsti par šo pagātni iesniedzās pat Krievijas impērijas laikā.

Teātra režisora Alekša Mierlauka (1866–1943) bijušais mīļākais, pazīstams kā Maijiņa, kurš par viņu bija gadus divdesmit jaunāks, vēl 50. gados kopa Mierlauka kapu. Maijiņa nomira apmēram 90 gadu vecumā 1974. gadā.

Viņš vēl 60. gados, apgrozoties homoseksuāļu satikšanās vietās, mēdzis stāstīt par savām dēkām arī ar arābiem un melnajiem pirms Pirmā pasaules kara Latvijā un ārzemēs – Spānijā, Francijā un citur.

Pagaidām nav informācijas, lai spriestu par to, kā 40.–50. gados veidojās attiecības starp vietējiem homoseksuāļiem un iebraucējiem, kas apmetās uz dzīvi Rīgā masveida migrācijas rezultātā no Padomju Savienības republikām un kuru uzvedības kultūru vietējie dažkārt uztvēra kā nekulturālu un barbarisku, kā arī ar padomju pilsoņiem, kas Rīgā uzturējās ilgākā vai īsākā tranzītā.

Katrā ziņā šie sociālie procesi Rīgā pavēra arī iespējas dažādas etniskās piederības homoseksuāļiem. Skaidrs ir tas, ka no pirmskara Latvijas "nākušos" homoseksuāļus 60. gados bija nomainījusi jauna paaudze. Pagaidām nav liecību, lai spriestu par to, kādi stāsti ir vienojuši viņus.

Foto: fotogrāfija pirkta antikvariātā Liepājā 2016. gadā. Aināra Radovica privātkolekcija.

"Paies laiks. Tagadne ieies tālajā pagātnē. Bet atmiņa par mūsu karavīru dzīves gadiem arī tad neizgaisīs. Par ilgu piemiņu dārgajam Tosjkam. 29.09.50. Nometne/[nesalasāms]."

Homoseksuāļu partnerattiecību modeļi bija daudzveidīgi. Baltā Māsa, kurš nacistu okupācijas sākumā apprecējās ar Vācijas armijas virsnieku, neierobežoja savas vēlmes – 1961. gadā tika notiesāts par "pederastiju", iesaistījās ne tikai ilgstošākās partnerattiecībās, bet arī gadījuma sakaros un šos nejaušos partnerus veda uz savām mājām, kā rezultātā tika sadurts, piekauts, apzagts.

Letālu seku tam nebija, savukārt, piemēram, modernās dejas pionieri Latvijā, Vācijas ekspresionistiskās dejas meistara Rūdolfa fon Lābana (Laban, 1879–1958) audzēkni Samu Hioru jeb Sam-Hioru (1906–1955), īstajā vārdā Volfs Frīdlenders (Friedländer), kurš Latvijā dzīvoja no 1927. gada līdz nacistu okupācijai un atgriezās pēc Otrā pasaules kara, 1956. gadā pakāra kāds gadījuma partneris. Par to liecina ieraksts Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatā:

"Pastāstīja, ka pakārts Seims Hiors (baletmeistars). Tas arī vedis pie sevis visādus klaidoņus. Nonāvēts aplaupīšanas nolūkā. Tas nav pirmais, bet mācība neko nelīdz. Redzēju H., bieži bulvāros ejot kopā ar ārstu Fr. un citiem pazīstamiem izvirtuļiem."

Savukārt vienas reizes gadījuma seksuālo sakaru modelim ārpus dzīvesvietas līdz pat nāvei pieturējās piesardzīgais Kaspars Aleksandrs Irbe. Bija arī kāds ekskluzīvi ilgstošu partnerattiecību piemērs, dzīvojot vienā mājsaimniecībā. Par tādu pāri Irbe jūsmoja 1976. gadā: "Kā viņi saticīgi dzīvo, kā laimīgs precēts pāris savā skaistajā mājiņā, kur dārzā vasarā ir tik skaistas rozes, ziedi, lai gan viņi ir vīrieši – draugi!"

Bija arī ilgstošas partnerattiecības, katram partnerim dzīvojot savā dzīvesvietā, kad pēc viena partnera nāves otrs ar testamentu mantoja drauga īpašumu. Homoseksuāļu populārākās socializēšanās vietas Rīgas publiskajā telpā bija pilsētas parki un publiskās vīriešu tualetes. Sludinājumu rakstīšana uz to sienām pildīja saziņas funkciju, bet tualetēs notiekošie seksuālie akti tās transformēja par sava veida viendzimuma pornogrāfijas medijiem, ko "dzīvo bilžu" formātā patērēja paši klātesošie un nedaudzie vuāristi, latviski saukti par lūriķiem.

70. gadu sākumā daži no gados jaunajiem homoseksuāļiem ir jutušies tieši tik relaksēti, lai atļautos demonstratīvi skūpstīties pie tualešu ārējām durvīm Vecrīgā. Savukārt vasarās par nozīmīgām vietām, kur satikties un iesaistīties seksuālās attiecībās, kļuva arī pludmales pie Baltijas jūras, kur vīrieši sauļojās kaili. Lielākā daļa ar laiku bija kļuvuši savstarpēji pazīstami, kā rezultātā 50.–60. gados apkārtējie viņus uztvēruši pat kā neoficiālu homoseksuāļu organizāciju. Katrā ziņā te uzturējās kāda noteikta “savējo” publika. Īpaši 70.–80. gados līdzās vietējiem iedzīvotājiem pludmalēs uzturējās ne tikai jūrmalas daudzo sanatoriju un vasarnīcu atpūtnieki no dažādiem Padomju Savienības nostūriem, bet iebrauca pavadīt laiku arī lietuviešu un igauņu homoseksuāļu kompānijas. Populārākās pludmales bija pie Buļļuciema un Kalngales.

Parki: Vērmanes parks, Esplanāde (it īpaši 40. gadu beigās), Kronvalda parks, Viestura dārzs jeb Dziesmusvētku parks, Arkādijas parks, Mežaparks.

Publiskās tualetes: minētajos parkos, kā arī Rīgas Pasažieru (dzelzceļa) stacijā, Rīgas Centrāltirgū (no 1949. gada Centrālajā kolhozu tirgū) un pie Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra.

70. gados karti papildināja divas tualetes, kas bija ierīkotas jaunuzceltajās sabiedriskajās ēkās:

  • sadzīves pakalpojumu ražošanas apvienība "Rīgas Modes" ēkā Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 49/53,
  • Vecrīgā 17. jūnija (tagad Doma) laukuma malā ēkas, kas atrodas aiz kafejnīcas "13 krēsli", pagrabā.

Jau pirms Otrā pasaules kara populāros pastaigu maršrutus Rīgas centrā homoseksuāļi 80. gados dēvējuši par Lielo un Mazo loku:

"Lielais loks" – no Brīvības pieminekļa uz kafejnīcu "Luna" (tagad Aspazijas un Kaļķu ielas stūrī), pēc tam pa Padomju (tagad Aspazijas) bulvāri līdz Krišjāņa Barona ielai, aiz Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra (tagad Nacionālā opera) pa kreisi un tad pa Raiņa bulvāri atpakaļ uz Brīvības pieminekli.

"Mazais loks" – Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātris, Krišjāņa Barona iela, P. Stučkas Latvijas Valsts Universitāte (tagad Latvijas Universitāte), tiltiņš pāri kanālam un atpakaļ uz operas un baleta teātri.

Arī restorāni bija iecienīta laika pavadīšanas vieta. 80. gados bija, piemēram, restorāns, saukts par "Skapi", viesnīcā "Rīga", kas pēc Otrā pasaules kara tika uzbūvēta kara laikā nobumbotās “Romas viesnīcas” vietā (tagadējās Teātra ielas un Aspazijas bulvāra krustojumā). Tās pagraba restorānā atpūtās arī starpkaru Latvijas homoseksuāļi. Savukārt 70. gadu beigās par oficianti "Skapī" strādāja Līga Strode, dziesminieka Kaspara Dimitera topošā dzīvesbiedre. "Skapī" viņi iepazinās, savukārt 21. gadsimtā jau kā homoseksuāļu kustības enerģiski apkarotāji, viņi piedalās Latvijas homoseksuāļu mūsdienu vēstures veidošanā.

Pasaules konteksts Latvijā

Starptautiskās "geju galvaspilsētas" statusu, kas pēc Pirmā pasaules kara 20. gados piederēja Berlīnei, pēc Otrā pasaules kara ieguva Amsterdama. 60. gados homoseksuāļu sociālā dzīve pārsvarā notika lielu pilsētu bāros. Pēc 1969. gada pretošanās policijai geju bārā "Stonewall Inn" daudzi amerikāņi publiski atklāja homoseksuālo identitāti, tika izveidoti centri, klubi, cilvēktiesību organizācijas, preses izdevumi, politiskas grupas. Daudzās Rietumeiropas valstīs geju un lesbiešu atbrīvošanās kustības tika izveidotas 70. gadu sākumā. Piemēram, Lielbritānijā 1971. gadā tika izveidota Geju atbrīvošanas fronte (The Gay Liberation Front).

Sava veida "dzīves svinēšana" homoseksuāļu kopienās mainījās 80. gadu sākumā HIV/AIDS ietekmē. Pirmo reizi – 1981. gada jūnijā – tika aprakstīta neparasta pneimonijas forma, kas bija konstatēta pieciem homoseksuāliem vīriešiem Losandželosā. 1982. gadā tika radīts jēdziens "AIDS" (iegūts imūndeficīta sindroms), bet 1983. gadā – "HIV" (cilvēka imūndeficīta vīruss). Mediji informēja, ka AIDS varot iegūt ikdienas kontaktos, ieelpojot ar gaisu publiskajās koplietošanas telpās, atstāstīja viedokļus, ka vajadzētu izolēt inficētos, kas sākumā galvenokārt bija homoseksuālie un biseksuālie vīrieši, prostitūtas un narkomāni, kas narkotikas lietoja intravenozi. Daudzi laikabiedri centās norobežoties no homoseksuāļiem. 80. gadu vidū homoseksuāļu aktīvisti sāka kampaņas par drošu seksu, nodrošinot prezervatīvam kulta priekšmeta statusu. Tādējādi AIDS nepavisam nenozīmēja 60.–70. gadu seksuālās revolūcijas galu, bet var tikt uzskatīts par katalizatoru joprojām notiekošajam seksuālās atbrīvošanās procesam.

Foto: Larry Morris/The New York Times

Homoseksuāļu sadursmes ar policiju bārā "Stonewall Inn" Ņujorkā 1969. gadā kļuva par pagrieziena punktu homoseksualitātes emancipācijā ASV.

Zināšanas

Iegūt zināšanas par homoseksualitāti latviski izdotajā literatūrā padomju Latvijā līdz 70. gadu vidum gandrīz nebija iespējams. Tomēr tie, kas spēja lasīt vāciski un iedomājās meklēt literatūru Rīgā grāmatnīcā "Globuss", kur pārdeva arī grāmatas, kas jau bijušas lietošanā, varēja būt apmierināti.

Te varēja nopirkt pat pasaulslaveno seksologu darbus, kas pirms Otrā pasaules kara bija izdoti ārzemēs, – gan psihoanalīzes dibinātāja Zigmunda Freida (Sigmund Freud, 1856–1939) darbus, gan Vācijas seksologu Ivana Bloha (Ivan Bloch, 1872–1922) un Magnusa Hiršfelda (Magnus Hirschfeld, 1868–1935) grāmatas, arī Šveices psihiatra Augusta Forela (Auguste Forel, 1848–1931) un Lielbritānijas ārsta Heveloka Elisa (Havelock Ellis, 1859–1939) pazīstamos darbus.

Latviski lasošajiem nācās iztikt ar 1981. gadā klajā nākušo un lielu popularitāti guvušo seksologa Jāņa Zālīša (1933–2007) grāmatu "Mīlestības vārdā". 99 000 eksemplāru tirāžā izdotā grāmata tapa Rīgas partijas komitejas lēmuma rezultātā, skaidri formulējot tās ideoloģisko nostāju jautājumos par "pareizu" seksualitātes izmantošanu. Tajā par homoseksualitāti varēja uzzināt muļķības:

"Pie īstiem homoseksuālistiem pieder pederasti – sabiedrībai bīstami, noziedzīgi cilvēki. Apprecējušies viņi savu netikumu neatmet, viņu ģimenēs dzimst bērni, kuri nolemti garīgam kroplumam, jo tēva dzīves veids (tātad piemērs) ir viena vienīga izvirtība. Homoseksuāli orientētiem cilvēkiem rekomendēt apprecēties pirms ārstēšanās ir ļoti nopietna kļūda. Šādi homoseksuālisti ir bīstami zēniem pārejas vecumā, kuriem vēl nav īsti orientēta seksuālā tieksme, tādēļ tos var viegli ievilināt un padarīt nelaimīgus uz mūžu."

Foto: Seksologa Jāņa Zālīša grāmata "Mīlestības vārdā". Rīga, 1981. gads. Rīgas Stradiņa universitāte.

"Ja topošā māte lietojusi hormonus, lai pārtrauktu grūtniecību, smēķējusi vai lietojusi alkoholu, pēcnācējiem var būt nosliece uz homoseksuālismu vai citām perversijām. Tas var būt arī tādā gadījumā, ja bērna tēvs ir bijis izteikts smēķētājs, alkoholiķis vai narkomāns."

(Jānis Zālītis. Mīlestības vārdā. Rīga: Zvaigzne, 1981, 80., 82. lpp.)

Niecīgas informācijas driskas par to, kā dzīvo homoseksuāļi ārzemēs, padomju Latvijas mediju regulārie patērētāji ieguva ideoloģiskā interpretācijā. Piemēram, 1976. gadā, nomelnojot buržuāzisko morāli, kāds laikraksts vēstīja, ka Anglijā jau 10 gadus "ar likumu ir legalizēti homoseksuālisti, un viņiem esot savas iestādes, preses izdevumi". 70. gadu otrajā pusē specifiskos izdevumos (žurnālā "Veselība") un televīzijas raidījumos seksuāli transmisīvo slimību profilakses nolūkā, lasītāji un skatītāji cita starpā tika informēti, ka homoseksuāļi ir viens no šo slimību izplatīšanās avotiem. Tāda tad arī bija homoseksualitātes komunikācija publiskajā telpā.

Laikabiedrs teica

1950. gada 18. augustā pēc atpūtas Buļļa ragā pie Lielupes Kaspars Aleksandrs Irbe ieraksta dienasgrāmatā: "Gulēju skaistā pozā kā nimfa jūras malā. Tālumā ievēroju kādu, baltā [peldbikšu] trijstūrītī, peldamies. Ieraudzījis mani, tas tuvojās, lēkādams un skaisti vēdinādams baltu paladziņu. Izrādījās jauns fauns (laikam mācās baletu). Melnīgsnējs, dedzīgs, ārkārtēji tumši nodedzis, skaistu figūru. Ap 18 gadu. Tomēr jau samaitāts, jo manī tūlīt pazina nimfu un ar acīm deva zināmu mājienu. Sekoju tam aiz kāpām Amoram un Venerai veltītajās skaistajās birzītēs. Tas mani tur gaidīja. Lai gan mani tik jaunas personas tikpat kā nevaldzina, tomēr šoreiz radīja romantisku izjūtu šis piedzīvojums šai burvīgajā dienā un apkārtnē. Bija ļoti jauks, skaists un kaislīgs. Vēlāk redzēju to nākam mājās ar dāmu rozā jūrmalas tērpā un ar baltu cepuri. Laikam māte. (..) Jūrmalā vēl uzsāku flirtu ar kādu interesantu sanatorijas krievu. Ļoti bailīgs, bet nepārprotami bija redzams, ka vēlas iepazīties. Tādu daudz, bet tas prasa daudz laika. (..) Tumsa. Gar jūrmalu staigāja inteliģentie krievi vasarnieki. Ir visumā jauki daudz skaistu vīriešu utt. Būtu iespējams daudz flirtēt, bet kur visam lai ņem laiku?"

Viedokļu līderis teica

Foto: Kaspars Zellis

Dzejnieks, literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš (1979) par Ritas Rudušas (1966) grāmatu "Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā" (2012), kurā autore apkopojusi 12 homoseksuālu cilvēku dzīvesstāstus:

"Ritas Rudušas grāmata ir liecinājums par izolētību, ciešanām un kompromisiem, ar kuriem padomju laikā bija jāsaskaras katram cilvēkam, kas apzinājās savu homoseksualitāti. Tā apgāž mītu, ka PSRS laikos homoseksuāļu nebija, un rāda: bija gan, par spīti valsts un līdzcilvēku pūlēm tos "saremontēt" vai vienkārši iznīdēt. Atraidījumi un pazemojumi, vientulības stundas un izmisuma brīži, publisks apsmiekls un neatklātas slepkavības, reliģijas un medicīnas spaidi – tas viss ierakstīts Latvijas homoseksuāļu vēsturē. Bet kā ar pašcieņu, spēju uzticēties, vajadzību mīlēt un būt mīlētam – vai tie joprojām ir neaizsniedzami sapņi?"

Redaktors iesaka
Nepalaid garām