Jā, varbūt tā nevajag teikt asiņojošai grūtniecei, bet tas bija tik patiesi! Pēc tam paskatījos statistiku, tajā gadā vēl viena bija piedzemdējusi, pat pēc piecdesmit, tā ka es nebiju vienīgā tāda.
Noskaidrojās, ka man bija priekšguļoša placenta. Respektīvi, bērnam pašam nekas nekaitēja, bet viņš spārdoties bija pārrāvis lielo asinsvadu.
Ja es nebūtu pamodusies, būtu notikusi traģēdija. Piecgadīgs bērns pamostos asiņu jūrā blakus mirušai mātei ar spontānām dzemdībām.
Tagad es domāju: ar šodienas prātu es laikam to nedarītu.
Jā, laikam neuzņemtos. Zinot visus tos riskus. Jā, arī tad, kad drošības posteņi ir visriņķī un ir saraksts ar cilvēkiem, kam piezvanīt un kas attesīsies pie tevis nakts vidū uzreiz. Jā, vīrs bija ārzemēs, bet varēja būt arī tā, ka, pat ja viņš būtu mājās un mēs abi nepamostos – vienkārši gulētu. Un tad būtu tā, ka no rīta pamostos tikai viņš.
Bet es pamodos, viss labi. Pēc šīs epopejas es pagulēju slimnīcā un atbraucu uz mājām – un bērns piedzima, kad vajadzēja, ar ķeizaru, un viss ir labi.
Par to, kā intervijas varonei, sievietei ap piecdesmit, nācās cīnīties, lai ieņemtu bērnu, par mākslīgo apaugļošanu un kāda zīmīga dziesma skan operāciju zālē, kad notiek apaugļošana, lasi tiešsaistes žurnālā "Klik".