Kad kolēģi ieradās pie viņas apsveikt apaļā dzimšanas dienā, neviens nevarēja iedomāties, ka viņa ir stāvoklī. Vēlie bērni – kā tas ir? Latviete, kurai ir vairāki bērni, savu jaunāko dzemdēja, kad viņai bija 50 gadu, un par šo pieredzi viņa stāsta tiešsaistes žurnālam "Klik".
Kolēģiem tava grūtniecība bija pārsteigums?
Iedomājies, uzņēmums tāds gana nopietns, reprezentabls. Visi nāk no rīta sveikt ar ziediem un "pakloniem". Piecdesmit – tas jau gandrīz tā kā pirmais solis uz pensiju. Un es esmu grūtniecības ceturtajā mēnesī.
Biju sagādājusi lielu torti, alkoholu piedāvāt nevajadzēja, jo bija rīta stunda, labi, ka tā, citādi visi pamanītu, ka nedzeru. Viss pārējais – nu, varbūt padomāja, ka mazliet apvēlusies. Kas tad tur liels – 50 gadi jau nav nekāds joks sievietei, pieļaujams.
Vai iznēsāt bērnu 50 gadu vecumā ir daudz grūtāk nekā jaunībā?
Viss bija labi līdz 26. nedēļai. Pēc tam sākās pigori. Bērns jau bija sācis spārdīties, viss it kā labi, līdz kādu nakti aizeju uz tualeti – un kaut kas sarkans tek gar kāju. Divi naktī. Zvanu draudzenei, saucu ātros. Aizrauj mani uz slimnīcu. Draudzene pēc tam saka: tava gulta un istaba izskatījās tā, it kā tevi kāds kāvis tur būtu. Tecējis bija ar straumi.
Ierodamies slimnīcā, nakts vidus, uzņemšanā man uzdod parastos jautājumus.
"Cik gadu?"
"Piecdesmit."
"Nemuldi!"
Jā, varbūt tā nevajag teikt asiņojošai grūtniecei, bet tas bija tik patiesi! Pēc tam paskatījos statistiku, tajā gadā vēl viena bija piedzemdējusi, pat pēc piecdesmit, tā ka es nebiju vienīgā tāda.
Noskaidrojās, ka man bija priekšguļoša placenta. Respektīvi, bērnam pašam nekas nekaitēja, bet viņš spārdoties bija pārrāvis lielo asinsvadu.
Ja es nebūtu pamodusies, būtu notikusi traģēdija. Piecgadīgs bērns pamostos asiņu jūrā blakus mirušai mātei ar spontānām dzemdībām.
Tagad es domāju: ar šodienas prātu es laikam to nedarītu.
Nedzemdētu?
Jā, laikam neuzņemtos. Zinot visus tos riskus. Jā, arī tad, kad drošības posteņi ir visriņķī un ir saraksts ar cilvēkiem, kam piezvanīt un kas attesīsies pie tevis nakts vidū uzreiz. Jā, vīrs bija ārzemēs, bet varēja būt arī tā, ka, pat ja viņš būtu mājās un mēs abi nepamostos – vienkārši gulētu. Un tad būtu tā, ka no rīta pamostos tikai viņš.
Bet es pamodos, viss labi. Pēc šīs epopejas es pagulēju slimnīcā un atbraucu uz mājām – un bērns piedzima, kad vajadzēja, ar ķeizaru, un viss ir labi.
Par to, kā intervijas varonei, sievietei ap piecdesmit, nācās cīnīties, lai ieņemtu bērnu, par mākslīgo apaugļošanu un kāda zīmīga dziesma skan operāciju zālē, kad notiek apaugļošana, lasi tiešsaistes žurnālā "Klik".
