AS "Latvijas valsts meži" (LVM) pieder puse no visiem Latvijas mežiem. Uzņēmuma apsaimniekošanā ir aptuveni 1,6 miljoni hektāru. Tā ir aptuveni ceturtā daļa no visas Latvijas teritorijas. Tik lielas meža teritorijas apsaimniekošana nav viegls darbs, jo tas sevī iekļauj daudzus aspektus: tautsaimniecības veicināšanu, sugu daudzveidības saglabāšanu un arī iedzīvotāju rekreāciju. Par to, kā LVM saudzē dabu savā darbā, sarunājāmies ar uzņēmuma Mežsaimniecības plānošanas vadītāju Aigaru Dudeli.
LVM pamatuzdevums ir ekonomiska rakstura - jāapsaimnieko meži tā, lai tie nestu peļņu, bet vienlaikus saglabātos dabas daudzveidība. Tas nozīmē rūpes par daudzajām mežā mītošajām putnu, zvēru un citām faunas un floras sugām. Taču tā ir tikai viena no meža vērtībām - mežam ir arī ļoti liela nozīme klimata regulācijā un kā cilvēku atpūtas vietai.
"Runājot par dabas saglabāšanu, pamatā mēs runājam par sugām," stāsta Dudelis. "Bet ir ļoti svarīgi dabu saglabāt arī lielākos mērogos, proti, ekosistēmās, piemēram, purvos un mežos. Latvijā ar to mums nav problēmu, jo ekosistēmas mums lielā mērā nepazūd. Savukārt dabas daudzveidība, proti, ģenētiskais līmenis, nodrošina gēnu daudzveidības saglabāšanos, ļaujot sugām izdzīvot. Tur mums ir pat ģenētisko resursu mežaudzes, kur saglabājam konkrētas izcelsmes kokus un atjaunošanu veicam tikai ar tādiem."
"Protams, centrālais jautājums ir par sugām. Ļoti nozīmīga ir arī mazāk redzamā daļa – sūnas, ķērpji, dažāda veida sēnes utt., ne tikai zvēri, putni un kukaiņi, ko viegli pamanīt," izceļ eksperts. "LVM ir liels uzņēmums, un mums ir daudz vides speciālistu - 16 mūsu cilvēki, kas tieši uz šo specializējas, diendienā ir mežā, tāpēc mums ir daudz informācijas."
Dudelis norāda, ka meža apsaimniekošana pieprasa pienācīgu plānošanu, kas ir vērsta uz diviem pīlāriem: sugu mājvietu saglabāšanu un sugu netraucēšanu jutīgākos brīžos, kas, piemēram, putniem būtu ligzdošanas laiks.
"Pirms darbiem – mežistrādes, meliorācijas sistēmu atjaunošanas, meža ceļu būves – mūsu cilvēki apseko to vietu," stāsta Dudelis. "Apskatās, izpēta visu kartogrāfiski pieejamo informāciju. Ja atrod ko jaunu, tad to darbību pārplāno – vai nu pavirza ceļa trasi nost no tās vietas, vai iezīmē jaunu koku grupu, tādā veidā nodrošinot konkrētās sugu dzīvotnes aizsardzību."
"Ir jāsaprot katras sugas uzvedība. Ir putni, kuriem tas traucējums varbūt nav tik nozīmīgs, jo viņi ir mazi putni, kuri mierīgi var aizlidot uz blakus audzi, uzvīt savu ligzdu tur un turpināt mazuļu nākšanu pasaulē. Bet ir sugas, kas nespēj tā pārvietoties, un tas ir jāņem vērā," izceļ eksperts.
"Nav tā, ka mēs vienkārši kaut ko cērtam vai būvējam. Mēs plānojam visu, ko darām."
Dudelis piebilst, ka ļoti daudz prasību Latvijā ir noteiktas normatīvajos aktos. "Latvijā pašreiz ir aptuveni 15 000 mežu īpašnieku, no kuriem lielākā daļa savu darbību veic saskaņā ar šiem aktiem. Protams, LVM jāuzņemas lielāka atbildība kaut vai tāpēc, ka daudz mežu teritoriju satur lielāku vērtību vēsturiskās nozīmes dēļ. Mēs nosakām vēl papildu prasības savā darbā."
No visas kopējās LVM teritorijas aptuveni ceturtā daļa ir atvēlēta dabas aizsardzībai.
"Tātad katrs ceturtais hektārs ir veltīts dabas aizsardzībai, kur daba lielā mērā attīstās netraucēti," stāsta Dudelis.
"Protams, šad tad mēs veicam kaut kādas darbības, ja vajag palīdzēt kādai konkrētai sugai, piemēram, mednim. Mednis dzīvo vienā vietā un nevar atrast citu vietu ātri, tāpēc viņam savējā ir ļoti svarīga. Viņš pamatā ir priežu mežos, bet, mežam augot, tas var palikt par biezu šim putnam. Mednis ir liels putns ar platu spārnu vēzumu, un viņam kaut kā vajag izlidot caur to mežu un izvairīties no citām sugām, piemēram, no lapsām un jenotsuņiem, kas viņu medī. Tad mednim to mežu vajag nedaudz retāku, tāpēc mēs to paretinām," saka Dudelis, norādot, ka tad šāda darbība ir vērsta tikai uz konkrētu sugu dzīvotņu uzlabošanu.
Tāpat LVM katru gadu identificē jaunas lielo putnu - melno stārķu, jūras ērgļu, zivju ērgļu, klijānu - ligzdas. Tās ir vismaz 50 centimetrus lielas un labi saskatāmas. Atrodot šādu ligzdu, uz noteiktu teritoriju ap to tiek attiecināti dabas aizsardzības noteikumi. Tas nozīmē, ka tur ir jāievēro termiņi, kuros nevar veikt tādas darbības kā koku ciršana, ceļu būvniecība vai meliorācijas sistēmu tīrīšana. Parasti termiņu ierobežojums ir no aprīļa sākuma līdz Jāņiem vai jūnija beigām, dažkārt - līdz septembrim. Tas ir atkarīgs no konkrētās sugas.
Latvijas aizsargājamo sugu sarakstā patlaban ir iekļautas 745 sugas no dažādām grupām. Dudelis norāda - ja LVM ir zināma vieta, kur kāda no šīm sugām atrodas, tad, piemēram, plānotas cirsmas gadījumā ap to vietu tiktu saglabāta koku grupa, lai tā sugu grupa tur turpinātu dzīvot un izdzīvotu. Kailcirtēs nereti tiek saglabāti lielie koki, piebilst eksperts, norādot, ka šajos kokos pat nav obligāti jābūt kādai ligzdai. "Dabiskā mežā ir dažāda vecuma koki. Ir pietiekami daudz arī atmirusī koksne, bet sugām ir tāda vajadzīga, jo ļoti daudz sugu mīt arī satrupējušā koksnē, piemēram, dažādas kukaiņu sugas."
Papildus LVM veic vairāku putnu sugu monitoringu. "Protams, mēs plānojam un visu darām ar labiem nodomiem, bet ir arī ļoti svarīgi pasekot līdzi sugu populācijas stāvoklim. Šis nav LVM pamata pienākums, valsts šo ir uzticējusi Dabas aizsardzības pārvaldei, taču, ņemot vērā mūsu lielumu Latvijas mērogam, mēs veicam monitoringu sešām lielām putnu sugām: mednim, melnajam stārķim, jūras ērglim, zivju ērglim un vistu vanagam."
Foto: mazie ērgļi
"Tas ir tas, ko mēs darām, lai saudzētu dabu un būtu atbildīgi pret to," saka LVM pārstāvis.
"Tas ietilpst arī ilgtspējības mežsaimniecības jēdzienā. Mežs ir jāapsaimnieko tā, lai kaut kas paliek vēl nākamajām paaudzēm, kas nāks pēc mums."
Mežs ir arī svarīga atpūtas vieta cilvēkiem. LVM teritorijā ir 298 tūrisma vietas, kur kā minimums ir atpūtas galds un ugunskura vieta. Taču ir arī lielākas, piemēram, Niedrāja ezers pie Smiltenes, kas ir kompleksa teritorija, un tur ietilpst vairāki šādi atpūtas punkti. Tāpēc savā darbā LVM arī veido takas, kur iedzīvotāji var pavadīt brīvo laiku staigājot, skrienot vai braucot ar divriteni.
Dudelis gan norāda - LVM seko līdzi tendencēm un pēdējā laikā aizvien lielāka cilvēku daļa dzīvo pilsētās. Tas nozīmē, ka nokļūšanai uz mežu aizvien biežāk tiek izmantotas automašīnas. Līdz ar to
uzņēmumā ir pārdomas par to, ka nākotnē šādu atpūtas vietu skaits varētu samazināties, taču tikt uzlabota to kvalitāte un tās tiktu veidotas tā, lai cilvēki ērti varētu piebraukt ar mašīnām, tās novietot un tad doties mežā.
"Apsaimniekojot mežu, sugu saglabāšana ir tikai viens no uzdevumiem. Mums jāskatās kontekstā gan ar klimatu, gan ar koksnes sagādi tautsaimniecībā, gan ar rekreāciju," rezumē Dudelis. "Varbūt šķiet vienkārši, kad mēs tā uzskaitām, bet, kad viss ir jāapvieno vienā lēmumā mežā, tad reizēm iznāk, ka kādam ir jādod priekšroka. Taču kopumā teritorija kalpo visām vērtībām."
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
