Jāatceras, ka mežs Latvijā ir agresīva ekosistēma. Tēlaini runājot, tas ienāk katrā brīvajā vietā un mēģina iedibināt savu kārtību, ilgtermiņā izveidojot enerģijas apmaiņas līdzsvaru, varam teikt, ka iemiegot. Savukārt mežkopis mežu kaitina, lai tas neaizmigtu. Tas jādara aizvien gudrāk, jo jau labu laiku ir skaidrs, ka daba, tai skaitā, meža zeme, nav tikai resurss. Tajā jāsaglabā ekosistēmas dabiskuma komponente, ainavu ekoloģija un vienlaikus jāsabalansē divas pretrunīgas politikas – Eiropas zaļais kurss (Green deal) un klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi – tas viss veido meža zemes apsaimniekošanas nākotnes izaicinājumus.
Diemžēl šobrīd pastāv liels risks, ka politiku rezultātā tiek sanaidoti un pretnostatīti meža un lauksaimniecības zemju apsaimniekotāji.
Skaidrs, ka publiskajā telpā pārtikas ražošanai vienmēr būs priekšroka, taču mums jāpatur prātā arī apsaimniekota meža devums klimata mērķu sasniegšanā. Visiem kopā jāpieņem gudri un izsvērti lēmumi, lai Latvijai kā ES dalībvalstij nebūtu jāmaksā nesamērīgi sodi par dažādu saistību neizpildi. Tas attiecas gan uz klimata jautājumiem, gan bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Nenoliedzami, arī meža zemes apsaimniekotājiem ir jāmainās un jābūt ar atvērtu prātu.
Ko darīt ar meža kaitēkļiem? Vai zinātniekiem ir idejas, ko ar tiem darīt?
Pētījumu rezultāti adaptīvā meža apsaimniekošanā nākotnē varētu palīdzēt cīņā ar, piemēram, mizgraužiem, bet tas būtu saistīts ar koku sugu nomaiņu lielās platībās ilgākā termiņā. Diemžēl tas negarantē, ka līdz ar klimata pārmaiņām neatnāks cits kaitēklis.
Labākais, ko darīt, ir nemitīgi veikt kaitēkļu monitoringu. Prognozēt, kad notiks kukaiņu savairošanās, un atbilstoši reaģēt, pielāgojot saimniecisko darbību.
Piemēram, mizgraužu gadījumā, ierobežot koku ciršanu vērtīgajās egļu audzēs.
Nobeigumā par to, kas interesē jebkuru mežā gājēju: runājot par ērcēm, zinātnieki nevar īsti iepriecināt. Var tikai cerēt tikai uz bargām ziemām, jo siltās ziemas nepalīdz to skaitam samazināties.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.