Ražīgākas mežaudzes peļņai un atmosfēras attīrīšanai

Meža pētīšanas stacija ne tikai apsaimnieko valsts zinātniskās izpētes mežus 28 tūkstošu hektāru platībā, bet arī dod iespēju jaunajiem meža pētniekiem praktizēties un veikt zinātnisku darbu īstā mežā. Vai šī iespēja tiek pienācīgi izmantota un cik liela vispār ir jauniešu interese par meža pētniecību?

Interese pilnīgi noteikti ir, jo meža nozare joprojām ir Latvijas tautsaimniecības mugurkauls. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Mežzinātnes un Mežinženieru studiju programmās budžeta vietas pirms jaunā mācību gada bija nokomplektētas. Tātad interese ir.

Mazāk studentu ir Kokapstrādes programmā, kas acīmredzot saistīts ar jauniešu maldīgo priekšstatu, ka tajā māca izgatavot koka beņķīšus.

Patiesībā šajā programmā tiek sagatavoti kokrūpniecības inženieri, kuru zināšanas noder dažādās ražošanas jomās.

Kādi cilvēki galvenokārt kļūst par meža pētniekiem?

Šajā jomā ir spēcīga tradīciju pārmantošana no paaudzes paaudzē. Dzimtās, kuru īpašumā ir lielas meža platības, vai vecāku darbs saistīts ar meža zemes apsaimniekošanu, kāds no bērniem studē mežsaimniecību, lai kādu dienu pārņemtu saimniekošanu īpašumā, vai veidotu savu nākotni, ejot vecāku pēdās. Un studenti vairs nav tikai puiši. Aptuveni puse ir lauku puikas, un otra puse – lauku meitenes. Pragmatiski, praktiski cilvēki, kuri mežā saskata iespējas labi nopelnīt vai izveidot interesantu karjeru eksportējošā nozarē, kas rada lielu pievienoto vērtību Latvijas tautsaimniecībā. Te var pat novērot tādu kā «klanu sistēmu» ar studentiem daudzās paaudzēs. Nejauši interesenti meža pētnieku vidū tikpat kā nenonāk, kam viens no iemesliem varētu būt meža nozares šodienas sliktais tēls, jo daudziem mežsaimniecība asociējas ar koku masveida izciršanu un lielajiem baļķu krāvumiem ceļmalās.

Jāņem vērā arī tas, ka

mežzinātne nav klasiska zinātne, kurā pētnieki caurām dienām pavada laboratorijā. Liela daļa darba notiek mežā, tādēļ to izvēlas cilvēki, kuriem patīk mežs, un kuri ir pietiekami fiziski rūdīti, lai cauru dienu darbotos mežā. Mūsdienu «bālos zēnus cibiņus» šeit nesastapt.

Absolventi lielākoties kļūst par meža apsaimniekotājiem praktiķiem, un studiju laikā gūtās zināšanas pārvērš praktiski pielietojamās inovācijās, kas atvieglo meža apsaimniekošanu vai padara to efektīvāku. Šodienas studenti arī daudz domā par meža estētiku, ainavisko un ekosistēmas vērtību, un tieši viņi varētu uzlabot nozares kopējo tēlu.

Interesanti, ka meža pētīšana vairāk aizrauj lauku jauniešus, lai gan nozares klātbūtne ir jūtama arī pilsētās.

Jā, meža nozare ir reģionu līdzsvarošanas piemērs. Ostas, rūpnīcas, koklaukumi parasti ir izveidoti pie pilsētām, bet meži ir reģionos. Līdz ar to no laukiem nāk tikai izejmateriāli, bet to sagatavošana eksportēšanai lielākoties notiek pilsētās vai pie tām. Tas uzskatāmi parāda meža nozares pienesumu tautsaimniecībā – tiek radītas daudzas darbavietas daudziem cilvēkiem, kuri pat neiet mežā, un apstrādes process rada pievienoto vērtību vairākos posmos.

Cik Latvijā šobrīd ir perspektīvu meža pētnieku?

Mums ir daži desmiti top līmeņa zinātnieku un vairāki simti zinātnes projektos iesaistīto speciālistu, kuriem ir dažādi pienākumi. Tā kā mūsdienās zinātne ir projektveidīga, vajadzīgi cilvēki, kas strādā ar dokumentiem, gatavo atskaites, uzrauga finansējuma izlietojumu. Mežzinātnes kompetences centrs Latvijā ir institūts «Silava», tur brīžiem strādā pat ap 200 cilvēkiem, tiesa, ne visi ir pilna laika darbinieki, un pētījumi notiek 6 pamata virzienos.

«Silavā» koncentrējušies Latvijas labākie meža pētnieki, ļoti kompetenti speciālisti, un pats institūts ir viens no visaugstāk novērtētajiem valstī, kā arī guvis starptautisku atzinību.

Tāpat kā daudzās citās zinātnes jomās, pētniecības tēmas tiek izvēlētas atbilstoši nozares interesēm. Zinātnieks, protams, var pētīt tikai to, kas interesē viņu pašu, taču pirms tam šāda iespēja jānopelna ar izciliem zinātniskiem sasniegumiem. Tāda līmeņa speciālisti ir retums. Mums tas ir akadēmiķis Tālis Gaitnieks, kurš jau gadu desmitiem pēta sakņu trupes sēni. Citi balansē starp nozares pasūtītajiem projektiem un paša interesēm, tomēr kopumā varu teikt, ka līdzsvars ir labs.

Pēc kādiem pētījumiem šobrīd ir lielākais pieprasījums no mežsaimniecības nozares?

Lielākais pētījumu apjoms saistīts ar meža koku selekciju. Zinātniekiem ir uzdevums veidot aizvien ražīgākus un pret slimībām, kaitēkļiem, klimata pārmaiņām noturīgākus kociņus jeb atlasīt «klonus», kā mēs tos saucam. Ģenētiķi atlasa sēklu materiālu, izaudzē stādus, potē un atkal audzē, sēklu plantācijās vēlreiz atlasa labākos, tad stāda tos mežā un pārbauda, kā koks uzvedas dabiskajā vidē. Labākos paraugus nodod komerciālajai stādu audzēšanai, kur galvenais spēlētājs ir AS «Latvijas Valsts meži».

Vienas koku atlases pēcnācēju pārbaudes process var ilgt pat 15 gadus, kamēr tie ir izauguši pietiekami lieli, lai saprastu, vai koki atbilst gaidītajiem ražības un noturības rādītājiem.

Otra lielāko meža platību aizņemošā pētījumu tēma ir kokaugu adaptācija jeb mūsu mežiem «eksotisku» koku sugu uzvedība mūsu klimatiskajos apstākļos. Kā tie uzvedas dažādās augsnēs, sausumā, kā kokus ietekmē stādījumu biezība, kopšanas intensitāte, cik noturīgi tie ir pret spēcīgām vētrām? Lūšanas noturība tiek pārbaudīta pat mehāniskos eksperimentos, liecot koku stumbrus līdz lūšanai.

Pēdējos gados aktuāli kļuvuši ar klimata pārmaiņām saistīti pētījumi. Ņemot vērā izmešu daudzumu atmosfērā un meklējot labākos veidus oglekļa dioksīda neitralizēšanā, zinātniekiem jānoskaidro, cik daudz CO2 spēj savākt dažādas mežaudzes dažādās augšanas stadijās, cik daudz un kurā brīdī sākas emisiju process. Drīz mūsu izpētes mežos sāks strādāt arī specifiski vides monitoringa torņi, kas pētīs, kā kūdras augsnē «elpo mežs». Tas vēlreiz apliecina, ka meža loma pārskatāmā nākotnē nesamazināsies, bet klimata izmaiņu kontekstā tieši kļūs nozīmīgāka.

Vai tas nozīmē arī intensīvāku mežu atjaunināšanu, jo augoši koki taču uzsūc vairāk izplūdes gāzu?

Jā, tas ir viens no selekcijas programmas mērķiem - radīt produktīvākas mežaudzes, lai uzsūktu vairāk oglekļa dioksīda. Mežs ir pašregulējoša un uz izdzīvošanu vērsta sistēma, kas tiecas uz stāvokli, kurā var patērēt pēc iespējas mazāk enerģijas. Pašas dabas skatījumā ideāls varētu būt vecs, mierīgs, apsūnojis mežs, kurā nekas nenotiek. Tomēr no mūsu skatupunkta tas nav īsti labi, jo šāds mežs ir kā iemidzis, tas lēni elpo un uzsūc maz oglekļa dioksīda.

Mūsu interesēs ir, lai koki savāktu no atmosfēras pēc iespējas vairāk izmešu, tādēļ mežos vajadzīgas ražīgas kokaudzes. Kokaudze ir meža enerģijas avots.

Un ja vēl mēs varam izaudzēt kokus, kas aug ļoti strauji un uzsūc daudz ogļskābās gāzes, tad varam vairāk palīdzēt planētai.

Jāatceras, ka mežs Latvijā ir agresīva ekosistēma. Tēlaini runājot, tas ienāk katrā brīvajā vietā un mēģina iedibināt savu kārtību, ilgtermiņā izveidojot enerģijas apmaiņas līdzsvaru, varam teikt, ka iemiegot. Savukārt mežkopis mežu kaitina, lai tas neaizmigtu. Tas jādara aizvien gudrāk, jo jau labu laiku ir skaidrs, ka daba, tai skaitā, meža zeme, nav tikai resurss. Tajā jāsaglabā ekosistēmas dabiskuma komponente, ainavu ekoloģija un vienlaikus jāsabalansē divas pretrunīgas politikas – Eiropas zaļais kurss (Green deal) un klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi – tas viss veido meža zemes apsaimniekošanas nākotnes izaicinājumus.

Diemžēl šobrīd pastāv liels risks, ka politiku rezultātā tiek sanaidoti un pretnostatīti meža un lauksaimniecības zemju apsaimniekotāji.

Skaidrs, ka publiskajā telpā pārtikas ražošanai vienmēr būs priekšroka, taču mums jāpatur prātā arī apsaimniekota meža devums klimata mērķu sasniegšanā. Visiem kopā jāpieņem gudri un izsvērti lēmumi, lai Latvijai kā ES dalībvalstij nebūtu jāmaksā nesamērīgi sodi par dažādu saistību neizpildi. Tas attiecas gan uz klimata jautājumiem, gan bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Nenoliedzami, arī meža zemes apsaimniekotājiem ir jāmainās un jābūt ar atvērtu prātu.

Ko darīt ar meža kaitēkļiem? Vai zinātniekiem ir idejas, ko ar tiem darīt?

Pētījumu rezultāti adaptīvā meža apsaimniekošanā nākotnē varētu palīdzēt cīņā ar, piemēram, mizgraužiem, bet tas būtu saistīts ar koku sugu nomaiņu lielās platībās ilgākā termiņā. Diemžēl tas negarantē, ka līdz ar klimata pārmaiņām neatnāks cits kaitēklis.

Labākais, ko darīt, ir nemitīgi veikt kaitēkļu monitoringu. Prognozēt, kad notiks kukaiņu savairošanās, un atbilstoši reaģēt, pielāgojot saimniecisko darbību.

Piemēram, mizgraužu gadījumā, ierobežot koku ciršanu vērtīgajās egļu audzēs.

Nobeigumā par to, kas interesē jebkuru mežā gājēju: runājot par ērcēm, zinātnieki nevar īsti iepriecināt. Var tikai cerēt tikai uz bargām ziemām, jo siltās ziemas nepalīdz to skaitam samazināties.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.