/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2023/09/12/15587406t1h3088.jpg)
Irinas jaunākajam dēlam ir deviņi gadi, vecākajam desmit un diagnoze – autisms. Viņu mājas Dņipro, Ukrainā, ir sagrautas. Īsi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā sieviete ar bērniem bēga uz Latviju, kur dzīvo joprojām. Irina dalījusies ar savu stāstu par to, kāda ir dzīve Latvijā kā kara bēglei un īpašā bērna mātei.
Par 2022. gada 24. februāri Irina saka: "Mēs dzīvojam – dzīvojām – militārajā teritorijā. Ap plkst. 2 naktī manu vīru izsauca ieņemt pozīcijas, jo viss jau bija sācies. Aptuveni pulksten trijos viņš man zvanīja un teica, lai ar bērniem nekavējoties pametu mūsu māju. Līdzko sākām braukt, mums aiz muguras sāka krist raķetes."
Kā viņa ar bērniem nokļuva Latvijā? Irina stāsta, ka šeit dzīvo vīra radinieki. Nedēļu pēc kara sākuma sieviete ar dēliem turpināja mitināties patvērumā – pagrabā, virs kura teju nepārtraukti skanēja trauksmes sirēnas.
Tad piezvanījis vīrs un teicis, ka Irinai jāizlemj – palikt vai braukt prom no valsts.
Atklāti arī atbild, ka būt mammai bērnam ar autismu ir smagi: "Neviens parasts cilvēks tevi nekad nesapratīs. Ja nu vienīgi cits vecāks, kam ir bērns ar līdzīgām autisma izpausmēm, – bet arī, divu vienādu autisma gadījumu nav. Bērns ar autismu paliks tavs bērns ar autismu visu dzīvi. Tu neesi brīvs savās darbībās un nekad nebūsi. Tu esi piesaistīts. Tāpēc – kāpēc Latvija? Kāpēc es te palieku? Viņa dēļ arī paliekam. Vienmēr viss ir viņa dēļ darīts. Labi, ka mums te ir saprotoši tuvinieki, kas pieņem un atbalsta."
Interviju ar Irinu lasi TVNET GRUPAS tiešsaistes žurnālā "Klik".