Ieinteresētā persona iesniedza pieteikumu par Dānijas iestāžu lēmuma atcelšanu. Šis pieteikums tiek izskatīts Austrumu reģiona apelācijas tiesā, Dānijā, kas uzdeva ES Tiesai jautājumu par Dānijas tiesību aktu saderību ar Savienības tiesībām.
Pasludinātajā spriedumā ES Tiesa atgādinājusi, ka pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumu definēšana ir katras dalībvalsts kompetencē. Tomēr, ja pilsonības zaudēšana, kā tas ir šajā lietā, izraisītu arī Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, ir jābūt ievērotām Savienības tiesībām un it īpaši samērīguma principam.
ES Tiesa uz uzdoto jautājumu atbildējusi, ka Savienības tiesības principā pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tās pilsoņi, kas ir dzimuši ārpus tās teritorijas, nekad tajā nav dzīvojuši un nav tajā uzturējušies apstākļos, kuri pierāda patiesu saikni ar šo dalībvalsti, 22 gadu vecumā ex lege zaudē šis dalībvalsts pilsonību, kālab personas, kuras nav arī kādas citas dalībvalsts pilsoņi, zaudē savu Savienības pilsoņa statusu un ar to saistītās tiesības.
Tomēr valsts iestādēm un tiesām ir jāpārbauda, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana, ja tāpēc tiek zaudēts Savienības pilsoņa statuss, atbilst samērīguma principam, uzsvērusi ES Tiesa.
Tā norādījusi, ka, lai šāds tiesiskais regulējums būtu saderīgs ar Savienības tiesībām, ir jābūt izpildītiem šādiem nosacījumiem: attiecīgajām personām ir jābūt iespējai saprātīgā termiņā iesniegt lūgumu par pilsonības saglabāšanu vai atgūšanu ar atpakaļejošu spēku. Kompetentajām iestādēm šajā gadījumā ir jāizvērtē šīs pilsonības un Savienības pilsoņa statusa zaudēšanas seku samērīgums, aplūkojot no Savienības tiesību aspekta, un vajadzības gadījumā jāļauj saglabāt vai atgūt pilsonību ar atpakaļejošu spēku; šāda lūguma iesniegšanas termiņam ir jāturpinās saprātīgu laiku pēc datuma, kurā attiecīgā persona sasniedz konkrēto vecumu. Tas var sākties tikai tad, ja iestādes ir pienācīgi informējušas šo personu par pilsonības zaudēšanu vai tūlītēju zaudēšanu, kā arī par tās tiesībām šajā termiņā lūgt pilsonības saglabāšanu vai atgūšanu ar atpakaļejošu spēku; ja tas netiek izdarīts, iestādēm ir jābūt iespējai secīgi veikt šādu vērtējumu tad, ja attiecīgā persona lūdz izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu tās pilsonību apliecinošu dokumentu.