Bunkuri, lādiņi un masu kapi. Latvijā apslēptā karu laiku vēsture

Traktorists tīrumā atklāj unikālu Otrā pasaules kara bunkuru

2023. gada augustā kāds traktorists, strādājot labības laukā, gandrīz attapās 80 gadu senā kara bunkurā. Tīrums, zem kura dusēja pamestais bunkurs, bija ticis apstrādāts jau vairākus gadus un izmantots gan biešu, gan labības audzēšanai. Šoreiz, veicot ikgadējos darbus, zem traktora pavērusies zeme un atklājusi ilgi glabāto noslēpumu.

Bunkura atrašanās vieta gan pagaidām tiek turēta noslēpumā, lai nelegālie racēji to neizpostītu. Zināms gan fakts, ka bunkurs atrodas kādreizējā vācu aizsardzības līnijā, kur pēdējās kaujas notikušas 1945. gada vasarā.

Atklātas arī būtiskas tehniskas detaļas par bunkuru, kas ir unikāls salīdzinājumā ar līdzīgām Otrā pasaules kara celtnēm.

Tas bijis dziļi ierakts, labi saglabājies un tukšs – tajā nebija ne mirstīgo atlieku, ne ieroču vai kādu citu lietu. Apkārt esošajā tīrumā gan atrasti kara laika spridzekļi.

"80 gadus zem zemes, tas principā ir bijis kā iekonservēts," stāsta aculiecinieks Lauris. "Reāli šajā bunkurā bija ūdens, bet netiek klāt gaiss, netiek klāt skābeklis, jo zemes kārta diezgan iespaidīga virspusē, apmēram 1,2 - 1,5 metri. Pēc tam bija trīs kārtas ar baļķiem, kas ir griezti.

Atšķirībā no daudziem citiem bunkuriem, kas ir sastopami frontes līnijās, šis bunkurs ir veidots gandrīz kā guļbaļķu ēka, kurai ir stūru savienojumi.

Baļķi ir numurēti, kas liecina, ka bunkurs ir bijis izveidots un sastellēts citā vietā, tad jaukts ārā un transportēts šurp."

Bunkuru piemeklējis pavisam rets notikumu pavērsiens. Būve, kas atradās vietā, kur stiepās vācu aizsardzības līnija un 1945. gadā notika pēdējās Kurzemes katla kaujas, nu ir pa baļķim vien izcelta no labības lauka un pārvesta uz Lesteni, pļavu iepretim baznīcai un latviešu karavīru brāļu kapiem.

Reta Pirmā pasaules kara liecība Liepājā izgāztuvē

Ne vienmēr pagātnes atstātais mantojums tiek rūpīgi saglabāts vai neapzināti "iekonservēts" zem zemes. Liepājas Zirgu salā padomju laikos tika iekārtota atkritumu izgāztuve, bet 2023. gada maijā tur uzietas Pirmā pasaules kara apbedījumu atliekas, tostarp 1918. gada 1. novembrī mirušā vācu karavīra Gerda Leves kapa krusts.

Pēc visa spriežot, Gerda Leves kapa krusts arī tika uzskatīts par atkritumu. Vēstures pētnieki pieļauj, ka tas uz izgāztuvi atvests no Liepājas Ziemeļu kapsētas, kur Pirmā pasaules kara laikā apbedīti 487 vācu karavīri.

Liepājas Ziemeļu kapsēta cieta 1944. gada bombardēšanā, jo tai blakus ir osta, un kāda bumba, kas netrāpīja ostā, nokrita kapos.

Ir dokumentēti atmiņu stāti, ka zārki lidojuši pa gaisu pēc bumbu tieša trāpījuma, atklāja vēstures pētnieks Ivars Ķupis.

Kapakmens nogādāts Liepājas muzeja krājumā, kur arī glabājas liecība par kareivja nāves iemeslu. Gerda Leves dzīvību laupījis plaušu karsonis, un viņš ticis apglabāts Ziemeļu kapos.

Pārsteidzoši labi saglabājies bunkurs Kurzemes mežos

Kurzemes mežos militārais mantojums sastopams visai bieži. Tomēr 2021. gada martā Brocēnu pusē mežziņus pārsteidza kāds bunkurs, kas tur, visticamāk, atradies kopš 1945. gada un bijis ļoti labi saglabājies.

Zvārdes mežzinis Mārtiņš Rutkis atzina, ka tik labi saglabājušos bunkuru viņš atradis pirmo reizi un bijis patīkami pārsteigts. Tad arī apturēti mežizstrādes darbi, lai speciālisti var izpētīt vēstures liecību.

Izpētē pieaicinātais vēsturnieks Roberts Sipenieks stāsta, ka Baltezerā pie Brocēniem 1945. gada pavasarī notikušas aktīvas kaujas un minētajā vietā atradusies vācu 122. kājnieku divīzija. Bunkurs kā militāra būve bijis frontes aizmugures atpūtas vieta. Bunkura galvenais uzdevums – lai būtu kur karavīram patverties.

Par to, ka konkrētais atradums, bijis vācu bunkurs, liecinot kaut vai tikai tā izejas novietojums. Tā kā uzbrukums noticis no Brocēnu puses, tad svarīgi bijis, lai zemnīcas izeja atrastos ziemeļu pusē.

Pats pirmais bunkura uzdevums – gadījumos, ja karavīri atpūšas un notiek uzbrukums, izkļūšana notiktu virzienā, kur ir savējo aizmugure. Izeju karavīri veidojuši ar pakāpieniem, pārsvarā izliekot ar dēļiem, lai būtu ērta ienākšana.

Ieejas dziļums bunkurā ir salīdzinoši liels – aptuveni trīs metri. Par to, ka atradums bijis vācu bunkurs, liecina arī tajā esošie sarkanie komunikāciju vadi, kurus laika zobs skāris minimāli.

Tad, kad bunkuram izveidots karkass, izolācijai tikušas saliktas sūnas, tālāk likts zemes slānis un notikusi bunkura maskēšana, lai uzlidojuma brīdī tas nav pamanāms arī no augšas.

Karavīri šo bunkuru iekārtojuši racionāli, lai ir vieta, kur pēc ierakumiem jeb, kā paši teikuši, atnākot no grāvjiem, varētu atpūsties.

Bunkurs zem ganību lauka Morē

Siguldas novada Morē kādas ģimenes dēla interese par laukā atrastu caurumu noveda pie Otrā pasaules kara laika bunkura atklāšanas.

Tas gan izrādījies neliels un atrašanas brīdī bijis aizgruvis. Zemes īpašniece pauda pārliecību, ka visticamāk, viņas zeme slēpj vēl vairāk Otrā pasaules kara liecību un tikai laimīgas nejaušības dēļ bunkurā neiegāzās tehnika un darbinieks, kurš ar to strādāja.

Ģimene stāstu par šo bunkuru nezināja, lai gan atgriezusies senču mājās un tajās līdz atradumam bija saimniekojusi jau teju 30 gadus.

Mores laukā atrastais bunkurs nav liels. 2 reiz 3 metru izmērs un atrastās lāvas liecina, ka tas bijis bunkurs gulēšanai.

Mores kara muzeja īpašnieks Antons Bračs skaidroja, ka atrastais bunkurs ir interesanta vēstures liecība, bet apkaimes meži tādus slēpj daudz, jo Mores apkārtnē bija pēdējā aizsardzības zona pirms Rīgas Otrā pasaules kara laikā.

Partizānu bunkurs mežā pie Rendas

Bunkurus raka ne tikai karavīri, bet arī partizāni. 2020. gada vasarā Rendas mežos tika veikti īpaši meklējumi, lai uzietu mežabrāļu grupas "Kanādas piecīši" bunkuru, ko galu galā uzgāja Nacionālās pretošanās kustības muzeja pārstāvis ar komandu.

Bunkura apkārtnē ir vairākas vietas, kurās partizānu vienība uzdarbojusies. Par to leģendas klīst vēl šobrīd. It īpaši "Kanādas piecīši" palikuši atmiņu stāstos ar savu neiecietību pret čekistiem.

Pirmo partizānu vienību darbība aizsākās Latgalē 1944. gada rudenī pēc Sarkanās armijas iebrukuma. Tomēr drīz vien šādas vienības izplatījās visā Latvijā.

"Kanādas piecīši" paši sevi dēvēja arī par "Tanku briesmām". Viņu apmetņu meklējumi sākās jau deviņdesmitajos gados.

Bunkura atradēji zina stāstīt, ka "Kanādas piecīši" bija sešu cilvēku grupa. Viņu bunkurā atrasti dažādi sadzīves priekšmeti, piemēram, lampa, katls. Protams, atrastas arī ieroču atliekas un munīcija. Visas atrastās relikvijas tika nogādātas Nacionālās pretošanās kustības muzejā.

Liepājā atklātās ebreju masu apbedījumu vietas

Pagātnes mantojumam, kas uziets mūsdienās, atklāšana nozīmē arī saskaršanos ar mūsdienu realitāti. Liepājā 2023. gada vasarā tika atrastas vairākas Otrā pasaules kara ebreju masu apbedījuma vietas, kuru pagātne, iespējams, ir daudz skaidrāka nekā nākotne.

Viena no apbedījumu vietām uzieta netālu no Liepājas bākas teritorijā, ko Liepājas dome iznomā kādam Lietuvas zivju pārstrādes uzņēmumam, kas vēlas teritorijā attīstīt ražošanu.

Vācu jūrnieks Reinhards Vīners 1941. gada 15. jūlijā uzņēmis vairākus kadrus ar Liepājas bāku. Šie melnbaltie attēli ir vienīgā liecība, kurā iemūžinātas ebreju slepkavības šajā vietā. Vadoties pēc attēlā redzamajām ēkām, ļaudis jau iepriekš centušies noteikt masu apbedījumu vietu, tomēr nesekmīgi.

2023. gada vasarā pētnieku grupai kopā ar vēsturniekiem no ASV, kuri darbus sāka jau gadu iepriekš, izdevās uziet liktenīgo 1941. gada apbedījumu vietu, kurā aprakti vairāki desmiti nacistu nošauto ebreju.

Ebreju kopienas vēlas, lai apbedījumu teritorijā tiek izveidota piemiņas vieta nošautajiem ebrejiem. Pilsēta un uzņēmums ir pretimnākoši šai idejai.

Kā sarunā norāda "Liepājas ebreju mantojuma" pārstāve, šobrīd tiek strādāts pie idejām par piemiņas vietas izveidi, bet jārēķinās ar tuvumā esošās Liepājas bākas kultūrvēsturiskā mantojuma statusu un citiem aspektiem.

Šobrīd tiek gaidīta pilna oficiālā atskaite par pētījuma rezultātiem, kas varētu tikt pabeigta novembrī. Pētījuma laikā uzietas vairākas citas iespējamās apbedījumu vietas Šķēdes kāpu apvidū.

"Liepājas ebreju mantojuma" pārstāve atzīmē, ka šīs teritorijas iespējamās apbedījumu vietas nav tikai holokausta upuru atdusas vietas.

Iespējams, Liepājas bākas apkārtnē atrodas arī Brāļu kapi, bet, lai skaidrotu šo un citas iespējamās vēstures liecības, ko glabā Kurzemes piekraste, jāveic tālāki padziļināti pētījumi.

Padomju karavīru mirstīgās atliekas un bunkuri Kurzemē

Līdzīgi kā meklējot ebreju kapus Liepājā, arī citviet cenšas atrast karu laikos mūžībā aizgājušo mirstīgās atliekas. Viena no organizācijām, kas to dara profesionāli, ir kritušo karavīru meklēšanas vienība "Leģenda".

2021. gadā "Leģenda" īstenoja starptautisku ekspedīciju Kurzemes mežos, kuras laikā tika meklēti Otrā pasaules karā nepienācīgi apglabātie kritušie karavīri. Ekspedīcijas laikā tika uzieti arī vairāki bunkuri.

Vēstures dokumenti liecināja, ka Zaņas pagasta Lielajā silā kritušie 384 Padomju armijas karavīri pārapbedīti Ezeres brāļu kapos vēl pirms pagājušā gadsimta vidus. Tomēr "Leģendas" atradumi liecināja pretējo.

Vairāk nekā metra dziļumā zem zemes tika atrastas daudzu haotiski samestu padomju karavīru mirstīgās atliekas.

Bija parasts kareivjus glabāt vairākos slāņos – viena liela bedre un divi trīs slāņi ar kritušajiem.

Pēc pavēles 1947. gadā iedzīvotājiem pārvest kritušos uz lielajām apbedījumu vietām, bieži vien tika pārvests pirmais kritušo slānis, bet otrais, trešais slānis palika. Taču papīros tika ierakstīts, ka pārapbedījumi ir veikti.

66 krituši karavīri, kuriem bija jādus kapsētā

2019. gadā "Leģenda" atrada un ekshumēja 66 karavīrus, kuri vairāk nekā 70 gadus bija aprakti Blīdenes pagasta meža apvidū, kur atradās Sarkanās armijas sanitārā daļa, kurai blakus apglabāja kritušos.

Pēc dokumentācijas un uz kapu kopām rakstītā, daudzi no šiem karavīriem bija apglabāti kapsētā. Tomēr patiesībā viņu mirstīgās atliekas slēpās zem meža sūnām. Šis atklājums daudzām ģimenēm uzplēsa senas rētas.

Atrastie karavīri bija no 308. latviešu strēlnieku divīzijas. Aptuveni trīs ceturtdaļas no viņiem Sarkanajā armijā iesauca 1944. gada beigās. Meklētāji drīz vien nonāca pie skaudras atklāsmes.

"Viņiem vajadzēja atrasties Tušķu karavīru kapos, bet viņi tur neatrodas," skaidroja "Leģenda" vadītājs Ešmits.

"Tas pirmais šoks bija neaptverams. Tāpēc, ka mums bija zināms, ka ir pārapbedīts Tušķu kapos. Mēs katru gadu braucām pieminēt savu brāli," stāsta radinieces kareivim, kurš tika iesaukts Sarkanajā armijā vien 19 gadu vecumā un krita frontē pēc pusotra mēneša.

Kara laika lādiņi, ko pašam neaiztikt

Diezgan bieži parādās informācija par kādu uzietu kara laika munīciju vai lādiņu. Vēl septembra sākumā Jelgavā pie Lielupes tilta būvdarbu laikā tika atrasti vairāki lādiņi, kā rezultātā uz laiku tika ierobežota satiksme.

2023. gada vasarā nopietns drauds tika uziets Daugavā pie Jēkabpils: kāds vietējais iedzīvotājs ziņoja par objektu, kas izrādījās Pirmā pasaules kara enkurmīna.

Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras Ūdenslīdēju komanda šo draudu neitralizēja, norādot, ka neapdomīgas darbības ar mīnu varēja beigties ar sprādzienu, kas šķembas izkaisītu puskilometra rādiusā.

Kā viens no lielākajiem pēdējo gadu munīcijas atradumiem jāizceļ 2022. gada janvārī uzietais slēpnis Bolderājā.

Tajā likumsargi konstatēja ievērojamu apjomu kara laika sprādzienbīstamu objektu – 147 rokasgranātas, 11 lādiņi un 5 kg trotila, kas tika nodoti NBS sapieriem neitralizācijai.

Kara laika lādiņus bieži vien sēņotāji vai ogotāji uziet mežos un citās teritorijās, kur aktīvi notikusi karadarbība.

Nesprāgušu munīciju gadās atklāt arī apdzīvotās vietās, un tad sprādzienbīstamā objekta neitralizēšanas process ietver cilvēku evakuāciju. Svarīgi ir zināt, kā šādos gadījumos rīkoties.

NBS Sprādzienbīstamu priekšmetu iznīcināšanas rotas komandieris Gatis Muižnieks nesenā intervijā raidījumam "900 sekundes" norādījis, ka muļķīgākais, ko cilvēki var darīt, atraduši nesprāgušu lādiņu, ir mēģināt izpētīt, "kas lācītim vēderā".

Šāda rīcība var beigties letāli, kas reizēm ir arī noticis.

Piemēram, vēl šogad jūlijā Salaspilī kāds kungs, kurš uzgāja kasti ar padomju armijas "F1" granātām, nolēma tās pārbaudīt, rezultātā sevi smagi traumējot.

Katru gadu eksperti dodas uz apmēram 1000 izsaukumiem iznīcināt nesprāgušos lādiņus, kopumā iznīcinot ap 5000 lādiņu. Ja gadās uziet kaut ko, kas varētu būt nesprādzis lādiņš, jāatzīmē tā atrašanās vieta dabā, jāatkāpjas drošā attālumā un jāzvana policijai, sniedzot īsu situācijas raksturojumu un sekojot kārtības sargu norādēm.

Vēsturnieka komentārs

Lai gan ziņas par kara laika atradumiem nav retums, skaidrs, ka to patiesībā ir daudz vairāk nekā publiski informēts masu medijos, kur visbiežāk nonāk lielākie un unikālie atradumi. Vēsturnieks Kārlis Dambītis norāda, ka ik pa laikam ausīs nonāk arī stāsti par mazākiem atradumiem.

"Diemžēl ne vienmēr atradēji sazinās ar kultūras saglabāšanas un atmiņas institūciju darbiniekiem," stāsta eksperts.

Latvijas teritoriju smagi skāruši vairāki vēsturiski notikumi, kas atstājuši savas pēdas, – gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš, kam sekoja nacionālo partizānu karš. Tādēļ kara liecības Latvijā ir ļoti daudzas.

"Protams, ir pagājuši vismaz astoņdesmit gadi, kuru laikā daudz kas nojaukts, sabrucis vai aizmirsts. Vai bunkuru uziešana ir retums?

Protams, bet jāņem arī vērā, ka nav nekādas uzskaites, lai mēs varētu pateikt - cik uzbūvēti, cik nojaukti vai cik atrasti," skaidro Dambītis.

Tomēr, ņemot vērā periodu, kas pagājis kopš vēstures notikumiem, pietiekami daudz kas ir mainījies un turpina mainīties mūsu ikdienā. Tas neizbēgami ietekmē arī mūsu saskari ar vēstures liecībām, īpaši kara laika būvēm.

"Kas varbūt ir mainījies pēdējos divdesmit gados, ir tas, ka daudz vairāk sabiedrībai ir pieejamas tehnoloģijas, kas palīdz vēstures liecības atklāt.

Gan metāla detektori, gan attālinātās izpētes iespējas. Tāpat arī, lauksaimnieku tehnikai kļūstot smagākai un biežāk izmantotai, iespēja netīšām iebrukt kādā bunkurā ir lielāka."

Eksperts arī skaidro, kādēļ kara bunkuri visbiežāk tiek atrasti tukši.

"Vairāki no tiem ir rezerves aizsardzības līnijās un nekad nav tikuši izmantoti, vai arī pirms atstāšanas/aizbēršanas iztīrīti.

Ir, protams, bijuši arī atradumi bijušajās frontes līnijās, kur ierakumos atrastas arī karavīru mirstīgās atliekas, taču pēdējos gados, cik dzirdēts, pārsvarā tiek atrasti un pārapbedīti karavīri, kas iepriekš guldīti apbedījumos."

Tomēr, lai arī pārsvarā atrastas tukšas, kara būves pašas par sevi var pastāstīt daudz par kara norisi un vēsturisko notikumu attīstību. Līdzīgi arī pārapbedījumi var sniegt apstiprinājumu vēsturnieku teorijām.

Tā kā Latvijas teritoriju karu periodos šķērsoja frontes līnija, atklātās vēstures liecības ir būtiskas, lai veidotu skaidrāku priekšstatu par karu notikumiem Latvijā.

"Visbiežāk atklājas kādas nianses par aizsardzības līniju struktūru vai paša bunkura būvniecības metodi.

Vairāki apstiprinājuši pirms tam dzirdētās baumas, piemēram, par Padomju Savienībā veiktajām pārapbedīšanām 1960.-1980. gados, kad, kā izrādās, daudzi pārapbedītie, kuru uzvārdi iekalti piemiņas plāksnēs kādos no lielajiem brāļu kapiem, piemēram, Dobelē, faktiski nav tikuši pārapbedīti.

Katrā ziņā nelieli atklājumi un secinājumi, kas dažreiz liek pārskatīt pastāvošos uzskatus, vēsturē tiek izdarīti visu laiku. No tā izriet, ka Baltija gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā nav bijis kaut kāds nomales kara lauks, vienkārši ilgu laiku uz notikumiem Latvijas teritorijā skatījums ir bijis samērā šaurs.

Kļūstot pieejamākiem arhīviem, pētījumiem, kā arī notiekot šādiem atradumiem, mums ir iespēja paraudzīties daudz plašāk un iegūt cita veida izpratni par karu notikumiem Latvijā.

Vēl ir būtiski atzīmēt, ka daudzos gadījumos, piemēram, Liepājā, ir zināms, ka tur ir bijis apbedījums, bet šobrīd ir veikts būtisks precizējums, vienlaikus ir gadījumi, kā tās pašas pētnieku grupas veiktais pētījums Mazjumpravmuižā, kad tiek meklētas šobrīd nezināmas apbedījumu vietas," atklāj vēsturnieks.

Tomēr vēsturisko liecību uziešana, it īpaši apzinātas izpētes laikā, nāk ar vairākiem problēmjautājumiem, kurus izceļ Dambītis. Tie "uzpeld" jau no paša izpētes sākuma līdz pat atraduma nākotnes noteikšanai.

"Vispirms jau pats atrašanas process – vai tur nav nesprāgusī munīcija, vai nav mirstīgo atlieku. Katrā no šiem gadījumiem ir jāpiesaista attiecīgie speciālisti. Tālāk arī ir nozīme, kas ir zemes īpašnieks, kādas ir viņa vēlmes un ko viņš atļauj vai neatļauj darīt.

Tad, protams ir jautājums par to, kas ir pats atradējs – vai tas ir racējs ar metāldetektoru, kas meklē monētas vai pārmeklē kara laukus, vai arī nelegāli mēģina iegūt senlietas. Katram ir savas vēlmes sadarboties valsts institūcijām.

Vai minētā teritorija atrodas kādā pieminekļu aizsardzības zonā – šādos gadījumos ar metāldetektoru tur pat nedrīkst atrasties. Vēl ir būtiski atzīmēt, ka diemžēl šādus objektus pagaidām neaizsargā likums par kultūras pieminekļiem, tāpēc, piemēram, Kurzemes tīrumā uzietā bunkura nonākšana Lestenē ir apsveicama.

Nu un, protams, tā ir arī diskusija pašu pārapbedītāju un arheologu starpā.

Par diskusiju to gan nosaukt grūti, taču problēmas būtība ir tajā, ka vēsturniekus interesētu arheoloģisks pētījums, visu sīki datējot, taču tie, kuri veic pārapbedīšanu, to vienkārši bieži vien nevar atļauties – ne laika, ne līdzekļu ziņā.

Te gan būtu būtiski norādīt, ka ir apbedījumi, kas traktējami kā noziegumu vietas, un tādu atrašanas gadījumā būtu būtiski piesaistīt atbilstošus speciālistus," vēsturisku kara laika atradumu likteni atklāj Dambītis.