KAIFA CENA "Man blakus pārdozēja draugs." Jāņa Skrastiņa stāsts

Foto: Justs Kravalis/Apollo.lv

Kaifs ir narkotiku deva, narkotisks reibums, patīkamu sajūtu kopums, ko rada narkotiku, alkohola iedarbība, vēsta "Tēzaurs". Skaidrs, ka naudā vien kaifa cena nav izmērāma. Un maksā visi – atkarīgie, viņu ģimenes, sabiedrība kopumā. Vai te ir kādi ieguvumi un kas paliek pāri? Par naudu nenopērkama pieredze. Ko ar to iesākt un kā tā var palīdzēt citiem – par to projektā "Kaifa cena" runājam gan ar atkarīgajiem, gan dažādu jomu ekspertiem. Šis ir atveseļošanās centra cilvēkiem ar atkarību "Sober Way" dibinātāja Jāņa Skrastiņa stāsts.

"Man blakus pie manis mājās pārdozēja draugs. Patiesībā viņš nepārdozēja – viņam trombs pārplīsa. Bet es kādu laiku vainoju sevi, domāju, ka esmu viņu nogalinājis. Nebija īsti skaidrs, kas tur noticis.

Kādas divas nedēļas biju galīgās auzās iegājis ar to visu, domāju: kaut kas jādara. Es vairs nevaru ne lietot, ne nelietot. Neko es nevaru vairāk, viss."

Šis bija brīdis, kad Jānis Skrastiņš, kurš lietoja alkoholu un narkotikas kopš 12 gadu vecuma, pirmo reizi pieņēma lēmumu ārstēties. Tā pa īstam.

Intervijas dienā Jānis spēj precīzi nosaukt laiku, cik ilgi nelieto alkoholu un narkotikas: "Pieci gadi, četri mēneši, četras dienas."

Vai var teikt, ka esi izārstējies?

Strādāju ar atkarīgajiem mūsu centrā, un bieži vien cilvēki saka: nu tu jau tagad esi izārstējies un visu tagad saproti un māci citiem. Tā absolūti nav. Es neesmu ne ar ko labāks, ne es zinu vairāk, ne mazāk par citiem. Es pats joprojām atveseļojos, septiņas stundas nedēļā man ir sarunas ar cilvēkiem, kuri man palīdz. Tas vispār nav stāsts par to, ka kāds zina labāk par kādu. Cilvēkiem ir problēma, tajā skaitā man, ka viņi pieķeras pie savas domāšanas. Ja es pieķeros pie savas domāšanas, tā ved vienā virzienā, es nevaru sagaidīt citus rezultātus. Kad es sāku domāt vienā virzienā, redzu tikai vienu ceļu.

Kā atkarīgai personai, tiklīdz man ir kādas negācijas, spēcīgas emocijas, man uzreiz ieslēdzas: alkohols, narkotikas, sekss.

Mentori vai padomdevēji domāti tam, lai viņi ieteiktu alternatīvu un tu sekotu viņu padomam. Nevis tāpēc, ka viņš zina labāk, bet tāpēc, ka viņš parādīs citu ceļu.

Kā sākās tavs atkarības ceļš?

Pirmo reizi pamēģināju alkoholu 12 gados un uzreiz tā pa nopietnam, trāpīju slimnīcā. Mani izskaloja, pa nakti vēl biju slimnīcā. Protams, likās – nekad vairs nedzeršu.

Biju jau izmests no pirmās skolas, kur mācījos. Es ļoti slikti mācījos, var teikt, nemācījos. Bet mana uzvedība nebija no sliktajām. Biju ierāvies sevī – kautrīgs, noslēgts. Gribēju mājās siltumu un mīļumu – būt savā drošajā vidē.

Un tad aizgāju uz jauno skolu, kas bija privātskola, diezgan maz cilvēku klasē. Jutos drošībā, nebija tie bardaki apkārt. Tur es pirmo reizi izdzirdēju par narkotikām. Mani vienmēr bija interesējušas tādas lietas. Nedaudz arī biedēja, bet likās, ka vajadzētu pamēģināt.

Kad es pamēģināju pirmo reizi, tas bija ļoti interesants piedzīvojums tādā ziņā, ka es beidzot sajutos kā mājās. Sajutu siltumu, es visus mīlu, visi mani mīl... Jutu, ka kļūstu aktīvāks, darbīgāks, manas sekmes sāk uzlaboties. Sāku vairāk komunicēt ar meitenēm, līdz ar to vairāk sāku kārtot istabu. Es patīku meitenēm, meitenes patīk man, skolā kļūstu aktīvāks. Vecākiem tas patīk, skolotājiem tas patīk, viss notiek.

Lūk, jums tas puisis, kādu jūs gribējāt! Šis puisis arī bija tas, kā es pats gribēju justies.

Tiklīdz man nebija narkotiku, noslēdzos un nejutos savā ādā. Bet es gribu būt šis aktīvais džeks, es gribu būt šis gudrais džeks, es gribu būt šis džeks, kas mācās, es gribu būt šis džeks, kas visiem patīk. Man ir kauns, kad es neesmu salietojies. Sapratu: šī skaidrā, dīvainā dzīve nav man paredzēta vai es vismaz negribu būt tāds.

Kas tās bija par narkotikām un kā tu pie tām skolā tiki?

Amfetamīns. Kā es viņas dabūju? Es pat neatceros. Ko vajadzēja, to varēja dabūt. Viens zina, kur to dabūt, viens – kur to... Tas bija diezgan vienkārši: ja gribi, vari dabūt.

Protams, pieaugušie ik pa laikam savā veidā pasniedza, kas ir narkotikas, ka tas ir slikti, ka tu vari kļūt par bomzi un tev var būt slikti ar veselību un tu vari kļūt atkarīgs un visādas tādas dīvainas lietas. Bet, kad es pamēģināju, sapratu, ka man nav ne slikti, ne es kļūstu par bomzi. Tajā laikā es nedomāju, vai es to varēšu kontrolēt vai ne, vienkārši sapratu, ka jūtos baigi labi un ka tā gribu justies visu laiku.

Te jau ir tas stāsts par to, kas ir īstermiņš un ilgtermiņš. Ja es runāju par īstermiņu, tieši šis arī ievelk. Līdzīgi kā alkohols. Mēs iedzeram, jūtamies jautri, kāpēc ne. Bet, laikam ejot, kad man vairs nebija vajadzīga nebija tā foršā tēla uzturēšana, es sāku lietot viens. Man vairs nebija intereses, sāku spēlēties ar savām emocijām. Ja es paņemšu šīs narkotikas, būs tādas emocijas, ja tās – tad citādas. Līdz ar to es visu varu viegli kontrolēt. Tiklīdz es nelietoju, mana dzīve kļūst nekontrolējama. Vismaz tāda bija sajūta.

Tā nav tikai ilūzija, ka lietotājs visu kontrolē?

Es visu laiku dzīvoju ilūzijās. Visu laiku tāda paralēlā dzīve. Man ir jāmelo, ka es eju uz darbu, – bet es negribu iet uz darbu. Man ir jāmelo, ka es eju uz skolu. Skolā es saku vienu, vecākiem saku citu, darbā kolēģiem kaut ko citu, bet realitātē pats nezinu, kur atrodos. Tā nonācu līdz brīdim, kad jau biju sācis durties. Man jau bija piedzimis puika. Kad viņam bija trīs gadi, man bija 21. Skolu nepabeidzu, man ir 10 klases. Sāku strādāt – arī pastrādāt īsti nevarēju. Sieva mani izdzina no mājas, sākām šķirties. Sāku dzīvot uz ielas. Man bija draugi, bet tur bija tikai viena saruna – narkotikas un izklaide, nekādas atbildības.

Nodzīvoju kādu brīdi uz ielas, līdz māsa piedāvāja meklēt palīdzību. Aizgāju pie psihologa, pēc 20 minūtēm piecēlos, teicu, ka aiziešu uz tualeti, un aizgāju atpakaļ pie džekiem.

Vairs nemēģināji ārstēties?

21 gada vecumā pirmo reizi piekritu ārstēties ambulatoriski Minesotas programmā. Tur man iedeva ieskatu tanī, kas tad īsti ir atkarība un kas ar to notiek. Bet bija tā: man apmēram ir skaidrs, es zinu, kas ar mani notiek, es izeju ārā – un es turpinu lietot. Es esmu ieinteresēts skaidrībā, bet neesmu nolēmis palikt skaidrā.

Bet pēc Minesotas programmas man ienāca galvā gudra doma, ka es varētu būt pilots. Ar vecāku palīdzību sāku mācīties par pilotu Amerikā, nodzīvoju tur divus gadus.

Nelietoji?

Lietoju. Visu laiku mainīju narkotikas ar alkoholu. Piedzēries jau visu laiku arī nevar staigāt, dīvaini smirdi utt. Narkotikas ir ērts veids, kā apmānīt apkārtējos.

Var teikt, ka no 12 līdz 32 gadu vecumam mana lielākā skaidrība bija 9 mēnešus gara. Otra lielākā bija 48 dienas.

Kā pilota apmācības var savienot ar narkotikām?

Atbraucu mājās pēc Amerikas, neko es nenokārtoju, biju iztērējis kaudzi naudas vecākiem. Atbraucu uz Latviju, izšķīros ar draudzeni, tad bija pirmais pašnāvības mēģinājums. Sadzēros pretspiediena zāles, sēdēju mājās, savā istabā pie kompjūtera. Ienāca tētis parunāties. Vienā brīdī nokritu zemē, man bija apstājusies sirds.

Tētis izsauca ātro palīdzību. Nokļuvu komā. Pēc komas notika tas, kas raksturo atkarību, atkarīgu domāšanu. Es pieceļos, es saprotu, ka esmu slimnīcā, man ir pievienoti vadi, katetrs. Es visu izrauju ārā – nevajag, es eju mājās. Nu, ne mājās, gāju tusēties. Atceros, ka meklēju telefonu, kur varētu sazvanīt savējos džekus. Gāju ārā pliks pa durvīm, mani atvilka atpakaļ un iemidzināja. Es nedomāju, ka varu nomirt, – tur vienkārši ir tā: es esmu augšā – es eju. Tāds riktīgs autopilots, tāds riktīgs.

Tā koma nelika kaut ko pārdomāt? Biedējoša pieredze.

Iespējams. Drīz pēc tam iepazinos ar savu tagadējo sievu.

Mēs kopā kaut ko palietojām, padzērām, un vienā brīdī es viņai saku: varbūt varētu pamēģināt palikt skaidrā. Viņa piekrita. Un mēs palikām skaidrā – tie ir tie deviņi skaidrības mēneši.

Es dabūju komercpilota licenci, gandrīz jau sāku strādāt – un tieši pirms darba sākšanas atkal atsāku dzert. Bet es jau biju ticis darbā, zināju: tagad viss nokārtots. Un visi apkārt saka: kad tu nokārtosi dzīvi, tad atkal viss būs kārtībā. Sanāk tā: es esmu nokārtojis dzīvi, tagad man būs nauda, darbs, ģimene, viss kārtībā, es tagad mācēšu normāli dzert vai lietot... Nekas tamlīdzīgs nesanāca, es turpināju.

Kā un kāpēc atsāki dzert? Kas notika?

Vienkārši kalnos. Deviņi mēneši skaidrā, es jutos superīgi, esmu visus eksāmenus nolicis, darbs ir, man viss dzīvē iet uz augšu... Mēs ar sievu bijām aizbraukuši slēpot. Es gaidīju sievu, apsēdos tādā puskalnā. Viss skaisti, Alpi, kalni, kafejnīca. Nodomāju: vienu jau var, paņemšu groku. Paņemu, izdzeru vienu – riktīgi forši, pastiprina visas sajūtas. Tad atbrauca sieva. Es saku, ka iedzēru.

Viņa ir tieši tāda pati kā es. Vakarā mēs abi divi jau bijām pilnīgās lupatās.

Trakākais atkarīgajam ir tas, ka tad, ja viņš iedzer un viņam nekas par to nav, viņš dzers vēl, noteikti. Un mēģinās, kamēr būs kaut kas. Un, kad jau būs, tad būs atkal slikti, un nav jau jēga, un viņš turpina dzert.

Izdevās apstāties?

Uz laiku. Bet es jau neatveseļojos. Es vienkārši dzīvoju sausā. Vienkārši nedzēru un nelietoju. Nedzerot un nelietojot un vienkārši ar to neko nedarot, ja nav attiecīga vide apkārt, - tas ir ļoti, ļoti grūti un ļoti apzinātam jābūt. Es neatveseļojos no tā, kā es to daru šodien un kā es iesaku citiem. Es pārtraucu un viss – un es turos, un gan būs labi. Un manī arvien vairāk un vairāk emocijas kāpj, gan labas, gan sliktas – un es nespēju viņas tolerēt. Es nevaru laist caur sevi emocijas, es nemāku.

Parasti divas lietas, kas visvairāk un visspēcīgāk ietekmē cilvēku, uz ko noraujas: attiecības un finanses. Kādas ir attiecības mājās, kādas ir attiecības ar kolēģiem, kā es jūtos, kāda ir mana vide... Un, protams, finansiālais un sociālais spiediens. Ļoti reti cilvēki krīt uz to: ir baigi forši, gribēšu vēl foršāk. Parasti tas ir spiediens ģimenē vai spiediens uz finansēm. Tas ir vislielākais, kur cilvēki var norauties.

Kad tavās mājās narkotiku lietošanas laikā nomira draugs – tas bija kā pēdējais piliens?

Man nepatīk dzīvot pēc noteikumiem. Man ir grūti ar noteikumiem, ar robežām, ar autoritātēm un visām tām lietām, bet man ir okei filozofija. Kaut kāda dzīves filozofija, kaut kādi principi, pie kā es pieturos. Filozofija, kas ir pieņemamākā priekš manis, ir kaut kas ar Austrumiem saistīts. Es to pats meklēju, meklēju pa visu pasauli, meklēju, kas būtu kaut kas savādāks nekā pie mums. Tas atkal ir stāsts par to, ka man vajag alternatīvu kaut kam. Es nevaru tā: šitas ir vienīgā iespēja. Tad es pamēģinu šito, un, ja tas nestrādā, tad man jāmirst nost. Nē, es vienmēr meklēju – kas vēl, kas vēl. Un es atradu Taizemē rehabilitācijas centru.

Es aizbraucu uz turieni. Kas mani visvairāk uzrunāja – brīvība. Ir robežas, viņu noteikumi ir ļoti vienkārši. Tur telefonus neņem nost. Bet tas nav cietums. Mēs mācāmies dzīvot, mēs mācāmies justies brīvi. Tur bija meditācija, tur bija apzinātība, biheiviorā terapija. Tur nebija neviena narkologa, neviena psihologa, neviena psihoterapeita. Tur bija cilvēki ar dažādiem skaidrības laikiem, kuri paši atveseļojas. Kad es ar viņu runāju, es dzirdu: viņš ir savējais, riktīgi savējais.

Pēc Taizemes sāki veidot savu rehabilitācijas centru?

Taizemes rehabilitācijas centrā ļoti iepatikās. Man jau tad iemirdzējās doma: es arī gribu šādā veidā kaut ko veidot. Es aizbraucu mājās – un ko es daru. Atkal es neturpināju atveseļoties. Man viss ir skaidrs, garīgās prakses, eju, skrienu krosus, veselīgs būšu – aizgāju veselīgā dzīvesveidā. Izrādās, atveseļošanās no alkohola un narkotikām nav par veselīgu dzīvesveidu. Tad es vēl saklausījos, ka ar psihodēliskām vielām var atveseļoties. Tā ir tiesa – bet jābūt speciālistiem. Protams, es saklausos, es esmu piecus mēnešus skaidrā, un es gribu atveseļoties vēl vairāk. Un šoreiz ar psihodēliķiem. Bet ģimenē bija nesaskaņas – un pēc pieciem mēnešiem es norāvos.

Padzēru trīs mēnešus, palietoju kaut ko un sapratu: jābrauc atpakaļ. Nebeidzams stāsts. Aizbraucu atpakaļ uz Taizemi. Pilnīgā kosmosā aizbraucu, tā īsti neatceros, kā es tur tiku.

Atbraucu mājās un beidzot sāku darīt to, kas jādara atveseļojoties. Gāju uz pašpalīdzības grupām, kur cilvēki dalās un iet kopā, kur varu dabūt cilvēkus, kas mani atbalsta ikdienā. Pirmo pusgadu pēc atbraukšanas mājās es neko citu nedarīju, kā fokusējos uz atveseļošanos un gāju iekšā dziļi, dziļi tajā, kas ar mani notiek. Pusgadu dienu dienā, nevienu dienu neizlaižot.

Tas bija apjukušākais mirklis manā dzīvē: tagad man jādzīvo skaidrā, jābūt starp dīvainiem cilvēkiem.

Kāpēc dīvainiem?

Man vienmēr skaidrā cilvēki likušies dīvaini. Visi nopietni kaut ko dara, savas dzīves dzīvo. Es nekad negribēju būt nopietns, normāls. Kad lietoju, zināju: kad beigšu lietot, man būs jābūt normālam. Es negribu būt normāls. Man tas nepatīk. Man ļoti bija bail būt normālam. Kad beidzu lietot un guvu pieredzi no citiem cilvēkiem, es sāku atveseļoties.

Sapratu, ka man nemaz nav jābūt normālam. Mēs atšķiramies ar savām nepilnībām, ar saviem stāstiem.

Izrādās, es varu būt brīvs, izstāstīt citiem: re, kā man interesanti ir gājis. Un es arī lēnām to sāku darīt.

Taizemes rehabilitācijas centrā cilvēki ļoti daudz par sevi stāsta, tāpēc arī es, strādājot ar cilvēkiem, stāstu ļoti daudz par sevi. Es ticu vienai lietai: man uzticēsies tik daudz, cik es uzticēšos tam otram cilvēkam. Un arī tagad es esmu ievērojis: es varu aiziet ar jebkuru cilvēku, apsēsties, un es izstāstīšu, kā man ir, kur es esmu taisījis sūdus, kur esmu kļūdījies, kur man sāp, kam esmu izdarījis sāpīgi. Otrs cilvēks man sāk stāstīt to pašu, man nav nekas jāprasa. Tā ir terapeitiska saruna jau pati par sevi.

Tas ir tāds nerakstīts likums – katru dienu sazinies ar trīs savējiem, paprasi, kā viņiem iet.

Rūpes par citiem cilvēkiem ļauj iemīlēt pašam sevi un atveseļošanās procesu. Dzīve pilnīgi savādāka. Tāpat kā tu lietoji, tāpat tev jāatveseļojas. Tev zvanīja džeks trijos naktī – ejam! Un es teicu: ejam! Ja man šodien kāds zvana un saka, ka vajag palīdzību atveseļoties, - man jāiet. Tā nav misija, es negribu teikt - misija. Es domāju, ka ir svarīgi šajā dzīvē būt noderīgam un caur to arī es arī iegūstu. Alga arī ir mana skaidrība un laimīga dzīve, nekas tur vairāk sarežģīts nav.

Kāda ir atkarības cena? Ko tu esi samaksājis? Ko tu esi zaudējis?

Zaudējot savu lepnumu, ieguvu brīvību. Tas, ko es esmu zaudējis, ir lepnums. Bet gribu pateikt vel vienu: katrs grams, katri 50 grami bija vajadzīgi, lai es nonāktu šeit. Skan varbūt dīvaini, bet es neko nenožēloju. Ja manas darbības ir bijušas baigi kļūdainās, tad es esmu kļūdu rezultāts. Un es tā neuzskatu. Es vairs nevērtēju savu pagātni. Es nevērtēju arī savu tagadni un arī nākotni. Es dzīvoju dzīvi pēc savas sirdsapziņas.

Mana sieva ir alkoholiķe, es esmu alkoholiķis un narkomāns. Līdz ar to mēs abi kopā ejam uz priekšu. Saprotam, ko nozīmē būt ģimenē diviem atkarīgajiem, kā var izveidot adekvātu ģimeni. Mēs esam izdarījuši diezgan neiespējamu lietu. Bet tas ir prasījis daudz pazemības, pašlepnuma zaudēšanas un arī asiņu. Bet mēs esam ieguvuši ģimeni.

Tas lepnums, drošības sajūta – tā ir tā kā valūta, un tas varbūt ir bišķiņ zaudēts, jo es esmu kā uz paplātes. Ja es varu ar savu lepnumu, drošības sajūtu samaksāt un par to, lai es iegūtu brīvību – es domāju, ka tā ir pietiekoši laba cena. Tikai, pirms man ir šī brīvība, es nemaz nezinu, cik brīvs es varu būt. Un tur ir jāriskē.

Vai arī tagad nākas cīnīties ar narkotiku vilinājumu?

Jā, man ir bijuši gadījumi, brīži, kad es sēžu mājās pie ugunskura un domāju: iet – neiet? It – neiet? Viss apnicis. Ir tādi brīži. Bet man ir tik liela atbalstošu cilvēku grupa apkārt – man citādu cilvēku apkārt nemaz nav. Manu draugu lokā, tuvu cilvēku lokā, ar kuriem es regulāri kontaktējos, nav neviena, kurš nebūtu alkoholiķis vai narkomāns un kurš tagad neatveseļotos. Un tie ir simtiem cilvēku. Varētu pat teikt, tūkstošiem. Un viņi iet uz priekšu. Tas ir šausmīgi spēcīgs atbalsts. Ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.

Mēs visi turamies pie viena: lai sakārtotu dzīvi, lai uzņemtos atbildību par viņu un būtu adekvāti sabiedrības un ģimenes locekļi, kuri varētu atbalstīt arī citus. Tas ir galvenais mērķis, un caur to dzīve dod ļoti, ļoti daudz.

Bieži runā par motivāciju. Es nedomāju, ka motivācija ir kaut kas pietiekošs, motivācija ir gaistoša. Tam ir jābūt lēmumam: es palieku skaidrā. Kaut vai es esmu gatavs mirt, tāpat kā es esmu gatavs mirt, kad es lietoju kaut ko nezin ko. Bet es palieku skaidrā.

Foto: MAF logo

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kaifa cena" saturu atbild TVNET GRUPA.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām