"Ratiņkrēslu es neesmu pieņēmis joprojām." Mākslinieks Mareks Odumiņš par dzīvi ar invaliditāti

Marekam pirms 12 gadiem pēc neveiksmīga lēciena ūdenī uz galvas tika paralizēta apakšējā ķermeņa daļa, liekot viņam turpmāk pārvietoties ratiņkrēslā. 

Pats mākslinieks atzīst, ka Mareks pirms un pēc traumas ir divi dažādi cilvēki.

"Ir ļoti grūti kaut kādā ziņā dzīvot jaunu dzīvi. Sākumā bija vispār grūti iziet uz ielas, nedomājot par to, ko citi padomās par mani. Bet ar laiku es sapratu, ka man nav jādomā, ko citi par mani domās, - man ir jādzīvo sava dzīve. Citi manu dzīvi nenodzīvos.

Es sāku dzīvot jaunu dzīvi un pieņemt lietas un apstākļus, bet ratiņkrēslu kaut kādā ziņā es neesmu pieņēmis joprojām. Es ticu brīnumiem, ka viss var notikt - varbūt tas ir pārāk skaļi teikts, bet es ticu brīnumiem, ka var piecelties un staigāt."

Odumiņš paskaidroja, ka nezina, vai visi cilvēki ar invaliditāti dzīvo ar šādu domu, bet viņu noteikti tā nepamet. Tāpat viņš atzina, ka ir daudzi cilvēki, kuri pēc šādiem smagiem dzīves notikumiem paliek mājās un viņiem ir grūti pieņemt notikušo un dzīvot tālāk.

"Es gribēju iet uz priekšu, gribēju cīnīties, gribēju dzīvot patstāvīgi, būt neatkarīgs arī tālāk. Tā laikam bija mana motivācija iet uz priekšu," skaidroja Mareks. 

Mākslinieks pastāstīja, ka pirms traumas viņam nav bijušas problēmas iepazīties ar jauniem cilvēkiem. "Tur kur biju es, tur bija jautri, bija smiekli, tusiņi. Es nebiju garlaicīgs cilvēks."

Vai pēc traumas tas mainījās? "Es cenšos būt pazemīgāks. Cenšos būt kaut kādā ziņā pieklājīgāks. Agrāk man nebija pieklājības formas, bet ja tagad man kaut ko vajadzīgs pateikt, es cenšos to teikt ar mīlestību un piesardzīgi, lai nav skaļi vārdi."

Tāpat Odumiņš raidījumā pastāstīja, ka divus gadus ir precējies. Abi ar sievu iepazinās baznīcā. 

 "Mīlestība pieņem visu. Tad kad tu cilvēku gribi mīlēt un pavadīt visu savu mūžu kopā, nav svarīgi, kāds esi izskatā, ir kāja vai roka, vai esi ratiņkrēslā," norādīja mākslinieks. 

Pilnu raidījumu var noskatīties šeit.