/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
Ukrainas pilsēta Melitopole Zaporižjas reģionā ir bijusi Krievijas okupācijā kopš pirmajām dienām, kad Krievija sāka pilna mēroga karu Ukrainā. Šajā laikā pilsēta ir pārvērtusies par partizānu pretošanās centru un lielāko cietumu Eiropā, kur okupanti nolaupa un spīdzina simtiem vietējo iedzīvotāju. Krievijas pētnieciskās žurnālistikas projekts "Važnije istorii" sarunājās ar cilvēkiem, kam izdevies tikt prom no okupantu ļaunprātībām, un noskaidroja, kā darbojas nolaupīšanu, spīdzināšanas un terora sistēma okupētajā Melitopolē.
Jau 2022. gada 25. februārī Krievijas karaspēks ienāca Melitopolē. 29 gadus vecais ainavu dizainers Maksims Ivanovs un viņa draudzene Tatjana Beka tika nolaupīti 2022. gada aprīļa sākumā.
Maksims stāsta, ka abi izgājuši no mājas, un, kad vīrietis pamanījis netālu braucošu okupantu bruņutransportieri, viņš paņēmis Ukrainas karogu, sācis to vicināt un kliedzis, lai iebrucēji pamet viņu zemi. "Viņi apstājās, mani aplenca kādi desmit cilvēki, izrāva karogu, nometa zemē un sāka mani spārdīt. Viņi teica: "Tagad mēs jūs pārmācīsim.""
Maksims un Tatjana pa nakti tika ieslodzīti vietējā komandantūrā. Tur atradās arī citi cilvēki, kas aizturēti par proukrainisku nostāju vai komandantstundas neievērošanu. Okupanti esot likuši kliegt "Slava Krievijai", pret ko Maksims esot iebildis, tāpēc saņēmis smagus sitienus ar gumijas nūjām. Pēc divām dienām Maksimam un Tatjanai esot prasīts parakstīt dokumentu, kurā teikts, ka viņiem nav nekādu sūdzību, un viņi tika atbrīvoti.
Martā šādas laupīšanas sāka notikt bieži. Tika atklāts Ukrainas uzticības tālrunis "Nolaupītie Melitopoles iedzīvotāji", kurā cilvēki ziņoja par radinieku nolaupīšanu. Pa tālruni deva padomus, kā rīkoties, kur vērsties, kā arī tuvinieki varēja saņemt psihologa palīdzību.
Kā "Važnije istorii" sacīja zvanu centra darbiniece Natālija, okupācijas sākumā krievi nolaupījuši cilvēkus no pašvaldību struktūrām.
Tuvojoties rudenim, kad okupācijas varasiestādes vēlējās mainīt izglītības procesus atbilstoši Krievijas iecerēm, viņi sāka nolaupīt arī skolu direktorus un skolotājus, kuri turpināja mācīt bērnus atbilstoši ukraiņu standartiem.
"Tad zemnieki. Bija periods, kad viņi nolaupīja daudz pretterorisma operācijas veterānu [karu Donbasā Ukraina no 2014. līdz 2018. gadam oficiāli dēvēja par pretterorisma operāciju; pēc 2018. gada - par Apvienoto spēku operāciju]," sacīja Natālija. "Un daudzi uzņēmēji tika nolaupīti izpirkuma dēļ."
Kopš pilna mēroga kara sākuma uzticības tālruņa darbinieki fiksējuši 311 nolaupīšanas gadījumus, 107 cilvēki joprojām atrodas nebrīvē, un par 56 no tiem nekas nav zināms. Tomēr zvanu centra darbinieki lēš, ka patiesībā nolaupīto personu skaits ir aptuveni trīs līdz četras reizes lielāks.
"Cilvēki sēdēja uz grīdas stūros ar maisiem uz galvas"
Sākotnēji, nolaupot cilvēkus un izmantojot vardarbību, Krievijas spēki mēģināja piespiest iedzīvotājus sadarboties ar okupācijas iestādēm. Ja tas neizdevās, viņi to izmantoja, lai iegūtu naudu.
"Es atteicos sadarboties ar Krieviju jau no pirmās dienas, un man pastāvīgi prasīja, kāpēc," izdevumam sacīja Melitopoles uzņēmējs Sergejs, kurš darbojās iekārtu remonta nozarē. Krievi viņam esot solījuši vietu domē un uzsvēruši, ka tā "būs spilgta nākotne visai viņa atlikušajai dzīvei". Viņi sacījuši: "Mums nav pietiekami daudz tādu cilvēku kā jūs vadošos amatos, jums ir pieredze, jūs vadāt uzņēmumu, jūs pilsētā pazīstat daudzus," atceras Sergejs, kurš no okupantu piedāvājumiem atteicies. "Es gribēju klusi sēdēt līdz savai atbrīvošanai, bet viņi man neļāva."
Sergeju nolaupīja 2022. gada septembrī. Viņu aizveda uz bijušās arodskolas ēku, kur pirmajā un otrajā stāvā bija apmetušies Krievijas gvardi, bet pagrabos, noliktavās un sporta zālē ierīkotas spīdzināšanas telpas, sacīja vīrietis.
Pirms nopratināšanas viņu izvadāja pa pagrabiem, lai parādītu, kas viņam draud.
"Iekšā bija istaba ar ķēdēm, blakus bija neliela sporta zāle, kurā atradās cilvēki. Viņi sēdēja uz grīdas stūros ar maisiem uz galvas," sacīja vīrietis.
Sergejs, kurš bija sasiets, tika sists vairākas stundas.
"Visas šīs muļķības, kas tiek pārraidītas Krievijas televīzijās, no viņiem izklausījās vienādi: ka viņi ir lielvara, viņi mūs atbrīvoja, mums šeit ir nacisti," saka Sergejs. "Es teicu: šeit nav nacistu, es esmu dzīvojis šajā valstī kopš dzimšanas."
Par katru okupantiem nevēlamo atbildi Sergejs katru reizi ticis sodīts. Viņi draudējuši arī viņa ģimenei un bērniem.
Pēc tam, kad Sergejs tika piekauts, pie viņa ieradās kāds vīrietis, nosaucoties par FSB pulkvedi, un sacīja: ja Sergejs atteiksies no sadarbības un amatiem pārvaldē, viņam divu dienu laikā jāpamet okupētās teritorijas. Pretējā gadījumā viņu iemetīšot pagrabā. Par šo "darījumu" "FSB pulkvedis" pieprasījis sešus tūkstošus dolāru.
"Mēs piestājām pie manas mājas, viņi paņēma naudu, un pāris dienu laikā mēs ar ģimeni pametām pilsētu. Neviens negribēja palikt un izaicināt likteni,” sacīja Sergejs.
"Tas bija nedroši, bet es gribēju izdzīt no pilsētas šos sātanus"
Natālija norāda, ka Melitopole patlaban ir ukraiņu partizāņu kustības centrs.
22. augusta rītā Maksims, kurš tika aizturēts "pāraudzināšanai" par Ukrainas karoga vicināšanu, kopā ar draudzeni Tatjanu izgāja izlīmēt skrejlapas par godu Ukrainas neatkarības dienai 24. augustā. Viņiem izdevās izvietot tikai dažas.
"Pie mums piebrauca tā sauktā policijas brigāde. Viņi apskatīja mūsu lietas. Tur bija skrejlapas, un telefonā viņi atrada saraksti ar citu personu, kurai es biju iedevis [Krievijas tehnikas] koordinātas," sacīja Maksims.
Tad okupanti vīrieti nogāzuši zemē, sasējuši un iemetuši bagāžniekā. Viņš un Tatjana tika aizturēti otro reizi un nogādāti policijas nodaļā.
Tatjana ir pārliecināta, ka viņus nodeva kāds no vietējiem, iespējams, par naudu.
Atsevišķos apgabalos okupācijas varasiestādes izveidojušas "Telegram" kontus, kuros var ziņot par okupantu pretiniekiem. Ja pēc ziņojuma persona tiek aizturēta, ziņas autoram tiek solīta atlīdzība 500 tūkstošu rubļu apmērā.
Kratīšanas laikā policija atrada ne tikai skrejlapas, bet arī telefonu ar ziņām par Krievijas tehnikas atrašanās vietu Melitopolē un tās apkārtnē. Maksims apzinājies, ka šādas informācijas nodošana ir bīstama. "Tas bija ļoti nedroši, bet es gribēju izdzīt šos sātanus no pilsētas un zināju, ka rīkojos pareizi."
Pirmās nopratināšanas laikā viņš policijas iecirknī tika piekauts un viņam tika salauztas ribas. Nākamajā dienā vīrietis tika nogādāts garāžās zem tilta un atkal smagi piekauts.
"Galvā tika uzmaukts maiss, un viņi mani piekāva. Viņi mani pagrūda, es nokritu, piecēlos, viņi mani sāka sist ar metāla priekšmetiem un kaut kādām koka nūjām," stāstīja Maksims. "Es jutu sitienus pa ribām, muguru. Tad viņi uzlika man uz galvas metāla spaini un sāka pa to stipri dauzīt." Vīrietis nokrita vairākkārt, līdz zaudēja samaņu. Viņam tika salauzti kāju īkšķi.
"Es sapratu, ka viņi varētu mani nogalināt tieši tagad," atminas Maksims. "Viņi mani ieveda garāžā un aizgāja. Kad atvēru acis, asinis plūda, viss apkārt bija asinīs."
Nākamajā dienā vardarbība turpinājās. "Es stāvēju ar seju pret sienu, viņi ienāca un spēcīgi man iesita pa ribām, kakla skriemeļiem no aizmugures."
Pēc piecām dienām Maksims un viņa kameras biedri tika izvesti nomazgāties. "Bija tikai šļūtene ar tekošu ūdeni. Un mēs priecājamies, jo tik ilgi nebijām mazgājušies. Es izģērbos, un cilvēki, kas skatījās, jokoja savā starpā un teica: "Šis ir gatavs, ņemsim to."
Viņi droši vien redzēja, ka mana mugura un ribas ir melnas un purpursarkanas, un nolēma, ka pietiek.
Savukārt Tatjana pēc sešu stundu ilgas kratīšanas tika iespundēta konteinerā komandantūras pagalmā. "Tur bija stāvlaukums, kurā stāvēja 2 x 2 metru dzelzs konteiners, kā kravu ostās. Logu nebija, tikai izgrieztas un aizslēgtas durvis. Bija augusts, dienā bija neizturami karsts un naktīs ļoti auksts. Iekšā bija divi soliņi un krēsls. Bija ūdens, bet tas smirdēja tik stipri, ka nebija iespējams dzert.
Pirmās dienas mani nebaroja. Tad kāds pavārs sāka nest ēdienu. Viņi mūs veda uz tualeti tikai divas reizes dienā, bet ar to nepietiek. Es atradu nelielu spainīti un izmantoju to, un tad izlēju to pie durvīm, pie viņu kājām."
Pēc tam Maksimu un Tatjanu pārvietoja uz pilsētas policijas nodaļu. Viņus turēja atsevišķās kamerās. Tatjanu neaiztika, bet Maksimu turpināja sist.
"Divi cilvēki ienāca kamerā. Viņi man uzbāza galvā maisu un savilka to ar līmlenti tā, ka deguns bija praktiski aizlīmēts un bija grūti elpot. Viņi man lika sēdēt uz grīdas. Sajutu, ka kāju pirkstiem tiek pieslēgtas spailes," atminas vīrietis. "Tad saņēmu strāvas triecienu. Es kliedzu un gandrīz zaudēju samaņu."
Maksims tika pratināts par personām no Ukrainas drošības dienesta, Pretterorisma operācijas un policijas. Viņš sacīja, ka nevienu nepazīst un ka viņam nav bijusi darīšana ar policiju vai drošības dienestu, un viņu turpināja spīdzināt ar strāvu aptuveni 20 minūtes. "Kad es vairs nekliedzu, bet biju noģībis, viņi to izslēdza. Un dažas sekundes vēlāk atkal sāka."
Lai apslāpētu spīdzināšanas skaņas, okupanti no plkst. 8 līdz 22 atskaņojuši skaļu mūziku. Maksims atminas, ka tika atskaņota Krievijas himna, daudzas "pašnāvnieciskas" dziesmas par nāvi, krievu pops un roks. Tomēr skaļā mūzika neapslāpēja spīdzināšanas upuru kliedzienus pilnībā. "Bija dienas, kad bija kluss, bet lielākoties varēja dzirdēt spīdzināšanas skaņas. Bija dzirdami sitieni, kliedzieni. Dažreiz kāds kliedza: "Glābiet mani, palīdziet, pietiek, es lūdzu!"" sacīja Maksims.
Daži ieslodzītie neizturējuši un izdarījuši pašnāvību.
Pēc spīdzināšanas ar elektrību Maksims un Tatjana bija spiesti filmēties propagandas stāstā par Zaporižjas apgabala okupācijas administrācijas priekšsēdētāja Jevgeņija Balicka slepkavības mēģinājumu. Drīz pēc tam Tatjana tika atbrīvota, bet Maksimu turpināja sist vēl mēnesi. Pēc diviem mēnešiem Maksima stāvoklis bija kļuvis kritisks. "Es vairs nevarēju pastaigāt, burtiski rāpoju uz visām četrām un asiņoju."
"Man likās, ka degvielas uzpildes stacija kļūs par manu kapu"
2022. gada oktobra beigās viņu nosūtīja uz Ukrainas kontrolētu teritoriju ar nosacījumu, ka no turienes viņš krieviem sniegs Ukrainas bruņoto spēku koordinātas caur "Telegram" kanālu.
Maksims tika nogādāts Vasiļjevku ciemā, pēdējā kontrolpunktā okupētajā teritorijā - tad vēl varēja pa to izbraukt uz Ukrainas kontrolēto Zaporižjas apgabala daļu, taču tagad krievi šo ceļu aizšķērsojuši.
Maksimam okupanti paziņoja, ka viņš Melitopolē ticis pasludināts par nevēlamu personu.
No kontrolpunkta viņš devās 40 kilometrus no Vasiļijevkas uz ukraiņu kontrolpunktu Kamenoskojē. "Tas bija briesmīgi. Kamenoskoje ir pelēkā zona. Vienā pakalna pusē ir mūsējie, bet otrā ir šie nezvēri. Notiek apšaude. Es vienkārši vairs nevarēju turpināt ceļu. Biju domājis lūgt naktsmājas Kamenoskojē, bet ciems ir izmiris. Tur neviena nav, mājas ir drupās. Es aizgāju uz pamestu degvielas uzpildes staciju un sēdēju tur visu nakti. Bija auksts, vēls oktobris."
Visu nakti turpinājusies apšaude. "Jutu, kā zeme dreb no netāliem sprādzieniem. Man likās, ka degvielas uzpildes stacija kļūs par manu kapu," sacīja Maksims.
Rītausmā Maksims sasniedza kontrolpunktu. "Ieraudzīju Ukrainas karogu, nokritu ceļos, gandrīz apraudājos. Es domāju, ka mani nogalinās, jo man nebija dokumentu, tos man neatdeva. Bet mūsējie mani tur pabaroja, iedeva kafiju un nomierināja. Atbrauca policija un aizveda mani uz Zaporižju. Pēc visa piedzīvotā biju kā sastindzis. Neticēju, ka tas tiešām notiek - ka redzu sauli, ka elpoju gaisu un nav jābaidās no katras skaņas."
Tatjana tika izsūtīta no Melitopoles mēnesi pirms tam. Tagad viņa un Maksims dzīvo Zaporižjā. Tatjana strādā rūpnīcā, bet Maksims vēl nevar strādāt, jo spīdzināšanas laikā tika smagi sakropļots. Un ne tikai fiziski.