KAIFA CENA ⟩ "Negribējās būt par narkomānu visu atlikušo dzīvi." Vjačeslava stāsts

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Foto: Darko-HD Photography/Shutterstock

Kaifs ir narkotiku deva, narkotisks reibums, patīkamu sajūtu kopums, ko rada narkotiku, alkohola iedarbība, vēsta "Tēzaurs". Skaidrs, ka naudā vien kaifa cena nav izmērāma. Un maksā visi – atkarīgie, viņu ģimenes, sabiedrība kopumā. Vai te ir kādi ieguvumi un kas paliek pāri? Par naudu nenopērkama pieredze. Ko ar to iesākt un kā tā var palīdzēt citiem – par to projektā "Kaifa cena" runājam gan ar atkarīgajiem, gan dažādu jomu ekspertiem. Šis ir Vjačeslava stāsts. 20 gadus Vjačeslavs bija atkarīgs no heroīna. Tagad jau divdesmit gadus viņš nelieto narkotikas un cenšas palīdzēt cilvēkiem ar atkarībām, strādājot biedrībā "Dialogs".

Kā "Dialogs" palīdz atkarīgajiem?

"Dialoga" galvenā misija ir samazināt HIV infekcijas izplatīšanās ātrumu. Pieņemts uzskatīt, ka ātrākā slimības izplatīšanās ir narkomānu vidū, lietojot netīrus instrumentus. Pieņemsim, ka es lietoju jūsu šļirci, bet jūs esat inficēts. Varat to pat nemaz vēl nezināt. Vienkārši kādreiz arī jūs paņēmāt svešu šļirci vai jums bija nedrošs sekss. Otra misijas daļa – ja cilvēks jau ir inficējies ar HIV, palīdzēt viņam saglabāt dzīves kvalitāti. Laikā sākt terapiju – saņemt zāles. Zāļu lietošana cilvēku, kas kļuvis sabiedrībai bīstams, padara nekaitīgu – no viņa jau vairs nevar aplipināties.

Es gāju uz "Dialogu" strādāt kā cilvēks, kurš ilgi lietojis un kurš stājies uz atveseļošanās ceļa un ieraudzījis, cik tas patiesībā ir viegli. 20 gadus lietojot, es 15 gadus domāju, kā pārtraukt to darīt.

Tomēr likās, ka jāpārtrauc?

Sapratu, ka kaut kas jāmaina galvā. Bija sajūta, ka man galvā kaut kas nav pareizi. Bet iestādes, par kurām biju dzirdējis – man bija radies priekšstats, ka tajās ar galvu nenodarbojas, vairāk ar ķermeni strādā. Bet man bija intuitīva nojauta, ka jāstrādā nevis ar ķermeni, bet daudz smalkākām lietām.

Kad ar mani notika daži brīnumi... Es sāku vairāk domāt. Nomira mana sieviete, ar kuru es kopā dzīvoju. Tas ir viens sitiens.

Otrs sitiens... Varbūt ne sitiens, bet signāls no augšas. Es no cietuma uz nometni braucu ar narkotikām savā dzimšanas dienā. 35 gadi, jubileja. Iešāvās prātā doma: ko tu savā dzīves ceļā esi sasniedzis? Tāda retrospektīva – atskatījos atpakaļ. Man nepatika tas, ko es pēc sevis atstāju. Mammas asaras, brāļu neapmierinātība...

Vecīt. 35 gadi. Ļermontova nav. Puškina drīz – pēc gada – nebūs. Bet ko tu atstāj pēc sevis? Tu, vecīt, brauc no viena cietuma uz otru, pilnas kabatas ar narkotikām. Lūk, dzīves "sasniegums".

Pēc tam analizēju – varbūt nozīme bija tam, ka tad, kad man bija 30 gadi, vecākais brālis man teica: 30 gados parasti cilvēks jau ir noformējies. Kāds cilvēks 30 gados ir, tāds viņš arī būs. Toreiz man tas ļoti nepatika. Negribējās būt narkomānam visu atlikušo dzīvi.

Cietumā arī nokļuvāt narkotiku dēļ?

Protams. Nebija tāda panta par lietošanu, bet bija pants par glabāšanu. Bet tu taču nevari nebūt glabātājs, ja esi lietotājs.

Kāpēc cilvēki izvēlas narkotikas, alkoholu, kad viņiem dzīvē ir jāizdara izvēles, kas nav vieglas? Tāpēc, ka ir šausmīgi apzināties, ka man no kaut kā ir bail. Ir šausmīgi būt godīgam pašam pret sevi.

Labāk izdomāt kaut kādu teoriju priekš sevis: jā, es to daru tāpēc un tāpēc, tāpēc, ka valdība slikta, ka pagalmā puikas slikti. Tas ir veids, kā izbēgt no sevis.

Cilvēks aiziet narkotikās nevis tāpēc, ka viņš ir slikts. Tas ir viņa adaptācijas modelis, pielāgojoties pasaulei. Jūs, teiksim, dzerat kafiju. Ja es jums teiktu: atsakieties no kafijas! Kas ar jums sāktu notikt? Tāpat ir ar cilvēku, kurš lieto narkotikas. Tas ir viņa veids, kā adaptēties šajā pasaulē. Un jūs viņam sakāt: atsakies no tā! Tad, kad jūs pats atsakāties no kafijas, jūs sākat saprast, cik tas ir grūti: atteikties no paraduma, ko esat izstrādājis vairāku gadu garumā. Jūs taču vairs nevarat iedomāties dzīvi, kurā no rīta nepadzerat kafiju. Tāpat jūtas cilvēks, kurš lieto narkotikas – kā bez tām dzīvot? Lai pierunātu viņu atteikties, jādara kaut ka dziļāks – nevis tikai jāliek plusiņi vai mīnusiņi.

Pašu sākumu, kā pats sākāt lietot, atceraties?

Protams, atceros, esmu analizējis, kā es tur nokļuvu. Savā laikā aizstāvēju skolas godu fizikā, matemātikā, ķīmijā. Man tas padevās, bija interesanti. 7. klasē neklātienē iestājos Maskavas fizikas un matemātikas skolā. Pateicu vecākiem, ka gribu braukt uz turieni mācīties. Tajā laikā vecākais brālis jau studēja institūtā.

Nezinu, kā būtu izveidojies mans liktenis, ja mamma būtu bijusi pret mani godīga un pateiktu, ka viņai bail mani laist. Bet viņa teica: Slava, nav naudas. Taču es redzēju ko citu: vecākais mācās institūtā. Priekš viņa nauda ir, priekš manis – nav. Protams, es uz saviem vecākiem apvainojos. Protams, sāku domāt, ka viņi mani nemīl. Man par to joprojām nav viegli runāt – cik ļoti es toreiz maldījos... Bet tas tikai parāda, cik svarīgi vecākiem būt godīgākiem pret saviem bērniem.

Toreiz sāku meklēt cilvēkus, kas mani pieņem tādu, kāds esmu. Mājās man kļuva neinteresanti. Sajutos lieks. Un tad lielāki puikas mani uzaicināja savā bariņā. Sajutos svarīgs: lielie mani uzaicināja un piedāvāja kaut ko tādu, kas ir aizliegts! Skaidrs, ka 14 - 15 gadus vecam puikam tas ir interesanti.

Sākāt lietot?

Tur visi lietoja. Sāku arvien biežāk pie viņiem piestaigāt – tur bija ļoti viegla atmosfēra, neviens man neteica, ka es nepareizi domāju, varēju būt es pats.

Viegli aizrauties un pierast.

Slikti kļuva tad, kad radās fiziska un morāla atkarība. Kad bez vielas tu vairs nevari funkcionēt. Bez vielas tu esi slims. Tā to arī sauca: par zālēm. Un tā arī jautāja: vai tev ir zāles? Tad bija tā: ir labi, kad tev ir, un ir slikti, kad tev nav. Un tad jau vairs nekas cits neinteresē, tikai dabūt.

Un tie brīži, kad bija slikti, lika aizdomāties: kur tu esi ielīdis? Vai tev to vajag? Kāda ir šīs baudas cena? Sāku adekvāti domāt – cik vispār adekvāti toreiz varēju domāt. Tad es ieraudzīju, ka cena tai baudai ir augsta.

Pēc tam es sāku to izmantot darbā ar atkarīgajiem – liku padomāt, ko viņš ievelk savā dzīvē, ņemot to pulverīša paciņu. Kas pie tā pulverīša vēl piesiets smalkos diedziņos. Problēmas ģimenē, problēmas darbā, problēmas ar apkārtējiem, problēmas ar veselību, finanšu problēmas. Uz dažiem tas iedarbojās. Mazliet plašāk paskatīties uz to, ko tad es daru, un kāda ir tā pulverīša reālā cena.

Maksā jau arī lietotāja ģimene, draugi...

Ja runājam par līdzatkarību, visgrūtāk bija manai mammai. Redzēt, ka viņas dēls pārvēršas... No tā priekštata, kas viņai bija, par to, kāds būs viņas bērns, redzēt to, par kādu es kļuvu... Mātei tas ir pats briesmīgākais: redzēt, ka viņas bērns mokās un nespēt palīdzēt.

Sapratne par to, cik mammai grūti, pienāca daudz vēlāk, tikai tad, kad biju nostājies uz izveseļošanās ceļa. Paldies dievam, mamma paguva redzēt, kā es izveseļojos, un izbaudīt to, kā es palīdzu citiem. Tā kā daļēji savu parādu esmu atdevis. Daļēji. Nekādi labie darbi un centieni nespēj nosegt tos zaudējumus, kas otram cilvēkam jāpiedzīvo ciešanu laikā.

Foto: MAF logo

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kaifa cena" saturu atbild TVNET GRUPA.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām