Saimniece izmanto katru iespēju uzzināt citu meža īpašnieku, speciālistu, pētnieku vai meža strādnieku viedokli par kādu aktuālu tēmu: “Ņemu visu vērā, apdomāju, varbūt aprunājos vēl ar kādu un tad pieņemu lēmumu, kas šķiet piemērotākais konkrētās situācijas risināšanai. Tāpat kā nav divu identisku situāciju, tā arī reti kad ir tikai viena pareizā atbilde. Un tikai ejot mežā, pazīstot to un sajūtot to, varu izlemt, kā labāk rīkoties mūsu īpašumā, un būt par meža saimnieci, nevis tikai īpašnieci.”
Patiesās vērtības atrodot
“Kopā ar vīru Ivo “Sildibenes” iegādājāmies pirms pieciem gadiem, nopirkām no iepriekšējiem saimniekiem,” atceras Liene Pušpura no Nītaures pagasta. ”Uzreiz, kā ieguvām savu īpašumu, svinējām ar vīru tur pirmos Jāņus. Uzcēlām telti, naktī gājām caur mežu uz vietējo zaļumballi, ap 3 km vienā virzienā. Uz rīta pusi atgriezāmies savā miera ostā. Šādi brīži ļauj novērtēt, kas ir patiesas vērtības.” Liene nolēma piedalīties konkursā “Sakoptākais mežs”, lai parādītu sabiedrībai, ka jauni cilvēki var saimniekot laukos, vajag tikai gribēt.
“Mūsuprāt, bijām daudz strādājuši, ieguldījuši īpašuma sakopšanā, un ar rezultātiem vēlējāmies padalīties arī ar citiem.”
Lielākais izaicinājums saimniekošanā bija pārplūdušas platības pārvērst skaistās mežaudzēs. Meliorācija sniedza ļoti ātrus un labus rezultātus mežaudžu augšanas gaitā. Ļoti daudz laika tika ieguldīts, izkopjot un izņemot visu lieko no meža, bet vērtīgāko atstājot mežā. Milzīgi apjomi zaru izvesti un sašķeldoti. Rezultātā ir ļoti kopts skats. Saimniekošana norit pārdomāti: ”Veicam neproduktīvu audžu nomaiņu, vietā stādot vērtīgākas sugas – bērzu, egli. Regulējam ūdens līmeni mežaudzēs, lai tās justos maksimāli labi. Pret meža dzīvnieku bojājumiem katru gadu, nosmērējot galotnītes, aizsargājam jaunaudzes. Dabas daudzveidībai saglabājam visu vecumu audzes, atstājam vairāk ekoloģiskos kokus. Saglabājam ainavas elementus.”