Sakoptāko mežu īpašnieku stāsti: Dāvis Blankenbergs, Kristīna Sprūdža, Liene Pušpura

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Foto: Publicitātes foto/ Shutterstock/ TVNET kolāža

Latvijas Meža īpašnieku biedrības organizētā konkursa "Sakoptākais mežs" žūrija, 2. kārtā izvirzījusi deviņus meža īpašumus, kas turpina piedalīties konkursā. Šoreiz par trīs Vidzemes mežu īpašumiem. Kurš uzvarēs, uzzināsim gan tikai decembrī, kad labākajam tiks pasniegta Zelta čiekura balva nominācijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu”.

Mežs un eksperimentētāja gars

Sējas pagastā, Saulkrastu novadā, savā īpašumā “Kļaviņas 21a”, kopš 2018. gada saimnieko gados jaunais meža īpašnieks Dāvis Blankenbergs. Viņa īpašums iegūts kā dāvinājums no vecākiem, bet platība palielināta, iegādājoties blakus esošās lauksaimniecības zemes. Dāvis ir profesionāls mežsaimnieks, ar mežinženiera izglītību, ko liek lietā gan algotajā darbā SIA “Ingka Investments Management”, gan savā saimniecībā.

Lielākie ieguldījumi bijusi meža stādīšana un kopšana, jo viss darīts pašu rokām brīvajā laikā. Savukārt lielākais izaicinājums pēdējos divus gadus – stādījumu aizsardzība pret meža dzīvniekiem. Jaunais saimnieks plāno un organizē visus mežsaimniecības pasākumus – agrotehnisko kopšanu, jaunaudžu kopšanu, krājas kopšanu, mežizstrādi, meža aizsardzību pret meža zvēru postījumiem utt. Profesionālis stāsta:

“Lauksaimniecībā neizmantojamā zemē esmu sastādījis dažādas Latvijā sastopamas koku sugas. Piemēram – egli, bērzu, priedi, melnalksni un lapegli. Stādījumi ierīkoti, balstoties uz zinātnieku pētījumiem Latvijā un Eiropā par produktīvām mežaudzēm.”

Izglītots cilvēks vienmēr cenšas arī citu labā, lai sabiedrībā būtu lielāka izpratne: ”Stāstu draugiem un paziņām par to, kas ir mežs un tā apsaimniekošana. Esmu organizējis stādīšanas talkas skolēniem un draugiem.”

Dāvim meža apsaimniekošana ir visa mūža garuma projekts:” Mērķis, praktiski saimniekojot savā mežā, ir krāt pieredzi. Iegūtā pieredze tālāk noderēs profesionālajā karjerā. Ilgtermiņa mērķis, attiecībā uz īpašumu, ir palielināt īpašuma vērtību nākotnē un nodrošināt sev pensiju.”

Cerību mežs

Kristīna Sprūdža dzīvo Cēsu novadā, Liepas pagasta saimniecībā “Krūmiņi”, ko izveidoja viņas vecvectēvs Pēteris Šedriks. Brīvības cīņu dalībnieks ap 1920.gadu, sāka saimniekot kā jaunsaimnieks ar 16 ha zemes. Kristīna stāsta: “Viņš uzcēla saimniecību, iekopa zemi un tika pie diviem bērniem. Deviņdesmito gadu sākumā mani vecāki atguva dzimtas zemi un atsāka saimniekot, īpašumu paplašinot līdz 47 ha. Pati atgriezos Cēsu pusē pirms 10 gadiem. Pēdējo 7 gadu lielākais veikums un lepnums ir mērķtiecīga saimniecības pārveide par mežsaimniecību. Esam veikuši īpašuma ceļa tīkla izveidi un sakārtošanu, lai viegli varētu to apsaimniekot, atkarojuši bebru sabojātās teritorijas, sakārtojuši grāvju sistēmu.”

Covid pandēmijas laikā, izmantojot LAD (Lauku atbalsta dienesta) piedāvātos meža uzlabošanas projektus, saimniecībā palielināja meža platības.

“Mans spilgtākais piedzīvojums mērāms mēneša garumā, kad stādījām mūsu Covid laika mežu. 2021. gada pavasarī, vienā mēnesī iestādot vairāk nekā 25 tūkstošus kociņu, apstādījām gandrīz 14 ha platību,”

atceras Kristīna. ”Tas ir pirmais un arī vienīgais dzīves laiks, kad es katru dienu pavadīju mežā. Redzēju, sajutu un ieelpoju pavasara atnākšanu. Nekad nebiju bijusi tik tuvu pavasarim. Saulē, lietū, vējā un bezvējā. Tas bija mans Everesta kāpiens, mans Santjago ceļš, nu jau grūti noticēt, ka tik ambiciozs un intensīvs stādīšanas plāns īstenojās. Un tagad tas aug manu acu priekšā! Priecēs bērnus un mazbērnus vēl daudzus gadus pēc manis.”

Ierosinājums piedalīties konkursā nāca no mežu īpašnieka kooperatīva “Mežsaimnieks” vadības, kura novērtēja, kāds darbs īpašumā ir paveikts pēdējo piecu gadu laikā. Kristīna piekrita, jo vēlējās parādīt, ka ir iespējams gudri saimniekot arī tad, ja neesi dzimis lauksaimnieks vai mežsaimnieks: “Dzīvei ir dažādi gadalaiki, un tagad tieši šeit jūtos īstajā vietā. Regulāri apsekojam mežu kopā ar meža speciālistiem vai mežzini, lai pārrunātu un plānotu meža apsaimniekošanu. Veicam stādījumu un jaunaudžu kopšanu, draudzīgi sadzīvojam ar meža zvēriem, jo arī viņi ir daļa no mūsu meža. Saimniekojam plānveidīgi, sekojam līdzi, lai tiktu saglabātas mežā esošās dabas vērtības.”

Meža kopšana Kristīnai jau ir neatņemama dzīves uztveres daļa: “Man patīk būt mežā rudenī, ziemā un pavasarī. Vasarā laikam mazāk, jo aiz košā zaļuma grūti saprast, kas patiesībā tur notiek.

Kad ciemos atbrauc draugi, radi, mēs bieži vien ejam meža pastaigā – apejam īpašumu, lai parādītu, kas paveikts, kas mainījies. Tas ir labākais laiks īstajām sarunām un tagadnes izbaudīšanai.”

Kristīna saskaras arī ar grūtībām: “Visa mūsu saimniecība atrodas GNP (Gaujas Nacionālā parka) teritorijā, vide ir ainaviski skaista. Saimniekojam tikai ar videi draudzīgām metodēm. Ļoti priecājamies par bioreģiona ideju un ceram, ka GNP teritorijā mērķtiecīgi veidosies, tiks atbalstīta dabai un cilvēkam draudzīga saimniekošana. Agrāk mūsu boreālā meža teritorijā bija izveidota taka, kurā piedāvājām iepazīt draudzīgu iešanu mežā, apgūt izdzīvošanas prasmes un izbaudīt dabas skaistumu. Šobrīd šo teritoriju ir nopostījuši mizgrauži, un kopš 2018.gada taku vairs neizmantojam. Koki gāžas, vide ir kļuvusi bīstama un izskatās ļoti bēdīgi. Diemžēl vēl nav izdevies pārliecināt DAP (Dabas aizsardzības pārvalde), ka arī šādās – aizsargājamās teritorijās ir jāļauj bojātos kokus nozāģēt, lai palīdzētu mežam atjaunoties un samazinātu tālāku teritoriju bojājumus.” Kristīna cer, ka nākotnē izdosies šo jautājumu sakārtot: ”Esmu pārliecināta, ka mēs neesam vienīgā saimniecība, kurai šis jautājums ir aktuāls.”

Saimniece izmanto katru iespēju uzzināt citu meža īpašnieku, speciālistu, pētnieku vai meža strādnieku viedokli par kādu aktuālu tēmu: “Ņemu visu vērā, apdomāju, varbūt aprunājos vēl ar kādu un tad pieņemu lēmumu, kas šķiet piemērotākais konkrētās situācijas risināšanai. Tāpat kā nav divu identisku situāciju, tā arī reti kad ir tikai viena pareizā atbilde. Un tikai ejot mežā, pazīstot to un sajūtot to, varu izlemt, kā labāk rīkoties mūsu īpašumā, un būt par meža saimnieci, nevis tikai īpašnieci.”

Patiesās vērtības atrodot

“Kopā ar vīru Ivo “Sildibenes” iegādājāmies pirms pieciem gadiem, nopirkām no iepriekšējiem saimniekiem,” atceras Liene Pušpura no Nītaures pagasta. ”Uzreiz, kā ieguvām savu īpašumu, svinējām ar vīru tur pirmos Jāņus. Uzcēlām telti, naktī gājām caur mežu uz vietējo zaļumballi, ap 3 km vienā virzienā. Uz rīta pusi atgriezāmies savā miera ostā. Šādi brīži ļauj novērtēt, kas ir patiesas vērtības.” Liene nolēma piedalīties konkursā “Sakoptākais mežs”, lai parādītu sabiedrībai, ka jauni cilvēki var saimniekot laukos, vajag tikai gribēt.

“Mūsuprāt, bijām daudz strādājuši, ieguldījuši īpašuma sakopšanā, un ar rezultātiem vēlējāmies padalīties arī ar citiem.”

Lielākais izaicinājums saimniekošanā bija pārplūdušas platības pārvērst skaistās mežaudzēs. Meliorācija sniedza ļoti ātrus un labus rezultātus mežaudžu augšanas gaitā. Ļoti daudz laika tika ieguldīts, izkopjot un izņemot visu lieko no meža, bet vērtīgāko atstājot mežā. Milzīgi apjomi zaru izvesti un sašķeldoti. Rezultātā ir ļoti kopts skats. Saimniekošana norit pārdomāti: ”Veicam neproduktīvu audžu nomaiņu, vietā stādot vērtīgākas sugas – bērzu, egli. Regulējam ūdens līmeni mežaudzēs, lai tās justos maksimāli labi. Pret meža dzīvnieku bojājumiem katru gadu, nosmērējot galotnītes, aizsargājam jaunaudzes. Dabas daudzveidībai saglabājam visu vecumu audzes, atstājam vairāk ekoloģiskos kokus. Saglabājam ainavas elementus.”

Ģimene dalās pieredzē gan ar draugiem, gan paziņām, gan jebkuru citu interesentu. “Mans vīrs nu jau vairākus gadus piedāvā arī citiem īpašumu saimniekiem dažādus pakalpojumus īpašumu labiekārtošanā, mežu sakopšanā. Ir ļoti labas atsauksmes, tas motivē turpināt palīdzēt arī citiem, kam varbūt trūkst zināšanu un tehnikas, lai īstenotu plānus. Pie mums bieži brauc ciemos paziņas, sēžam pie ugunskura, runājamies un dalāmies pieredzē.”

Ar dabu ir jāiemācās sadzīvot. Liene stāsta:

“Meža dzīvnieki ir klātesoši visu laiku mūsu īpašumā, ar tiem vajag iemācīties sadzīvot.

Vairākas reizes ir manīts lūsis. Krūmmelleņu lauku esam norobežojuši ar sētu. Upi regulāri sargājam no bebru klātbūtnes, lai neveido uzpludinājumus. Ir mūsu īpašumā gan zaļās vardes, gan naktsvijoles. Ir dabas daudzveidība un tīra vide.”

Mežs ir arī atpūtas vieta: “Mēs ar ģimeni dzīvojam mežā. Tas mums sniedz pilnīgu mieru un atslēgšanos no ikdienas straujā ritējuma. Tā ir miera osta, kur vienmēr atgriezties un justies labi, kur gūt līdzsvaru ar dabu. Kurinām ugunskuru, gatavojam ārā maltītes, priecājamies par paveikto un plānojam tālākus darbus un mērķus, ko sasniegt.”

  • Šeit stāstījām par konkursa "Sakoptākais mežs" nominantiem, kuru mežu īpašumi atrodas Kurzemes reģionā, bet šet – par Latgales reģiona nominantiem.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu