Sakoptāko mežu īpašnieku stāsti: Evita Čakše, Valērijs Drozdovs, Juris Plivda

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Foto: Publicitātes foto/ Shutterstock/ TVNET kolāža

Latvijas Meža īpašnieku biedrības organizētā konkursa “Sakoptākais mežs" žūrija 2. kārtā izvirzījusi deviņus meža īpašumus, kas turpina piedalīties konkursā. Šoreiz par trīs mežu īpašumiem, kas atrodas Latgalē. Kurš uzvarēs, uzzināsim gan tikai decembrī, kad labākajam tiks pasniegta Zelta čiekura balva nominācijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu”.

Pašiem apsaimniekot mantojumu

Evita Čakše no Ludzas novada Latgalē kopā ar dzīvesbiedru Sandi Barkānu mežu savā īpašumā, ko apsaimnieko kopš 2010. gada, iestādījuši paši. Tas bija labākais veids, kā apsaimniekot mantojumā iegūto zemi īpašumā “Pupmājas”.

“Apsaimniekojot mežu, daudz lasām, skatāmies un klausāmies, sarunājamies ar meža nozares pārstāvjiem,”

stāsta Evita. “Visus darbus mūsu mežā Sandis veic viens pats. Katrā laikā bija savi izaicinājumi, kas prasīja lielus pūliņus. Pirmos gadus, kad koki vēl mazi, tie bija jāatbrīvo no zāles noēnojuma ar mačeti, tad pēc pieciem gadiem – pirmā retināšana un atzarošana, nākamais izaicinājums – pārnadžu postījumi, tagad koki jau lieli - atkal jāretina.” Evita smejas, ka tikai piepalīdzējusi zarus vākt. “Mūsu mežu neatdalām no mājas, pagalma un augļu dārza, tas ir mūsu īpašuma sastāvdaļa.

Mēs izbaudām meža augšanas procesu ar visiem izaicinājumiem, strādājam, sēņojam, priecājamies, vērojam, pagaidām mācāmies un "augam" kopā ar mežu.

Vērojam, kā pļava transformējas meža zemē – zem eglēm jau pļavas zāles vairs nav, ir sūnas, aug egļu mežam raksturīgās sēnes, bet blakus bērzu rindās vēl ir zāle. Viss mainās. Ja pamanām starp eglēm un bērziem ieaugušu kādu priedīti vai ozolu, tad Sandis uzliek sietu ap koku, gribam, lai mežs ir dažāds.”

“Labi sadzīvojam arī ar meža dzīvniekiem, viņi te ir daudz,” neskatoties uz postījumiem, ko dažkārt nodara dzīvnieki, Evitas attieksme ir pozitīva, jo tie ir daļa no dabas.

Stāstot par sabiedrības izpratnes veicināšanu, Evita saka: ”Var ļoti dažādi: ar konkursiem, ar tādiem informācijas avotiem kā mezaipasnieki.lv, www.lvm.lv, arī caur veiksmīgu un sabiedriski aktīvu mežīpašnieku personīgo pieredzi."

Profesionālis ar domu par nākotni

Valēriju Drozdovu pazīst daudzi meža nozares pārstāvji, jo viņš daudzus gadus vadījis un joprojām vada meža īpašnieku apvienību “Krāslava”. Lielā mežsaimniecības pieredze, reizumis vairāk nekā 10 īpašumos, apsaimniekojot ap 600 ha meža teritorijas, veidojusies gadiem. Valērija paša pieteiktais īpašums “Muižnieki” ar 20 ha meža atrodas Ūdrīšu pagastā Krāslavas novadā. Meža atjaunošanā viņš izmantojis klasiskās koku sugas Latvijas mežsaimniecībā: bērzs, egle un priede. Īpašs lepnums īpašniekam ir par egļu audzēm, kas izaugušas no pašu sētām sēkliņām. Valērijs stāsta:

“Brīnišķīgākā diena manā pieredzē bija, kad pavasarī ieraudzīju savu egļu sējumu galotnes virs sniega.

Pirms 24 gadiem Jaunkalsnavā saņēmu pāris saujas egļu sēklu un uzzināju, ka tās jāsēj “cietā gultā ar mīkstu segu”. Ņēmu metru garu baļķēnu, piestiprināju piecus kabeļa gabalus. Tad, ripinot pa izlīdzināto kūdraino lauku, izveidoju ap 10 mm dziļas vadziņas. Ar rokām iesēju un ar grābekli aizrausu. Pavasara apgaitā - bieza sniega kārta, sējumi nav redzami. Nākamajā apgaitā, kad sniegs labi pakusis, bija tas brīdis: manā sējumā redzamas taisnas rindas ar egļu galotnītēm virs sniega!”

Valērijs uzskata, ka dabā viss ir sabalansēts un katra cilvēka iejaukšanās daļēji izjauc šo kārtību, taču būtu labi, ja mēs varētu laicīgi paredzēt, plānot un realizēt savas darbības, ļaujot mežam augt. Viņa īpašuma vidienē ir ap 2,6 ha pārpurvojusies platība ar strautiņu, kas vasarā izžūst. “Šajā teritorijā dzimst manu stirnu mazuļi; ja kāds nelaikā tur tuvumā parādās, stirna, augstu palēkdamās un ar nepatīkamām suņu riešanai līdzīgām skaņām vilina svešo “viesi” prom no sava midzeņa,” – arī par norisēm dabā Valērijs zina stāstīt daudz. Savukārt par mežsaimniecības darbiem – lasījis lekcijas skolās un bezdarbniekiem un bez maksas konsultē ikvienu, kurš ierodas pie viņa kabinetā vai piezvana. Valērijs piedalās konkursā ar pārliecību, ka meža īpašumu apsaimnieko ar mērķi – kādi meži paliks pēc manis. Un motivāciju – šāds mērķis ir labs piemērs citiem.

Saimnieko videi draudzīgi

Latgalietis Juris Plivda no Preiļu novada “Gaismām”, kas atrodas Vārkavas pagastā, šī gada konkursam pieteicis 7 ha lielu mežu, bet apsaimniekošanā viņam ir gandrīz 100 ha. Jurim nav tradicionālas mežsaimniecības izglītības, tomēr viņam ir profesionālas teorētiskās un praktiskās zināšanas par meža apsaimniekošanu un to praksi Latvijā. Ja ir patiesa interese, savas zināšanas var pilnveidot, lasot grāmatas, žurnālus, pētījumus, citu meža īpašnieku atziņas par mežsaimniecību. Juris uzskata:

“Manuprāt, lai vairāk piesaistītu meža īpašniekus kopt un saudzēt savu mežu, vairāk jārīko semināri un jāinformē caur medijiem. Kur tiek stāstīts, piemēram, ar ko atšķiras kopts mežs no nekopta.

Kopts mežs ir pievilcīgāks, ātrāk sasniegs ciršanas vecumu, tajā augs augstvērtīgākas koku sugas, būs labāks koku sortiments, kas galu galā īpašnieka kontā ienesīs vairāk naudas.”

Meža kopšanu savā īpašumā veic Juris pats. Viņš uzskata, ka vismaz reizi gadā īpašums jāapseko, taču vēlams būtu biežāk. Tuvākos meža īpašumus īpašnieks apseko vairākas reizes gadā, dažādos gadalaikos, lai redzētu, kā koki pārziemojuši, vai nav bijušas snieglieces, dzīvnieku bojājumi utt. Atjaunojot mežus, stāda dažādas koku sugas, taču mīļākais koks Jurim ir bērzs, jo tas ir ātraudzīgs un tam maz dabisko ienaidnieku. Jurim ir plaša un atvērta sirds, kas deg par mežiem un dabu: “Man dzīvē ir bijis gadījums, kad vienā īpašumā, kur atrodas gan jaunaudze, gan tam piegulošs vecais mežs, vasarā, retinot jaunaudzi, dzirdu, ka sāk skaļi klaigāt, manuprāt, mazais ērglis. Strādājot biju pietuvojies viņa ligzdai. Tagad, ja kaut ko daru ligzdošanas vietas tuvumā, tad tikai vēlu rudenī vai ziemā. Ap ligzdu nocērtu mazos kociņus, lai putnam nākamajā gadā būtu ērti, jo lieliem vajag plašumu starp kokiem, lai var nolaisties un atkal pacelties spārnos. Un vēl šovasar netālu no mājām, pastaigājoties gar mežmalu, redzēju, ka ārā no zāles izlīda divi mazi stirnēni. Atrodoties tikai pāris metrus no manis, beidzot abi saprata, ka es neesmu viņu mamma, un aizskrēja projām.

Es neesmu mednieks, jo nogalināt dzīvniekus man ir žēl. Tomēr, lai kontrolētu dzīvnieku daudzumu, vairāk nekā puse no manām mežu platībām ir iznomātas mednieku kolektīviem.”

Juris cer, ka Eiropas Savienībā un daļa Latvijas iedzīvotāju spēs saprast, ka mežs nav tikai rezervāts, kur nevar gandrīz neko darīt. Pēc viņa domām – mežs ir dzīvniekiem, putniem un cilvēkiem, mēģinot kopā līdzāspastāvēt, jo neviens nevar dzīvot bez meža.

  • Šeit stāstījām par konkursa "Sakoptākais mežs" nominantiem, kuru mežu īpašumi atrodas Kurzemes reģionā, bet šeit – par Vidzemes reģiona nominantiem.

Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks, vērtējot pretendentus, atzīst: ”Šis konkursa gads patīkami pārsteidza ar divām tendencēm. Pirmā - šogad vairāk pieteicās tieši jauni cilvēki, ģimenes, kuras izvēlējušās palikt Latvijā, dzīvot laukos un apsaimniekot mežu, tā radot gan sakoptu vidi, gan gūstot ienākumus, kas nodrošina iespēju ģimenes ekonomiskai dzīvotspējai. Otra tendence bija meža īpašnieku uzdrīkstēšanās, labā nozīmē, paeksperimentēt, gan ar dažādu koku sugu izvēli, gan augsnes gatavošanas paņēmieniem, tādējādi iegūstot pieredzi gan pašiem, gan iespēju ko interesantu parādīt citiem.”

“Noteikti būtiski pieaugusi meža īpašnieku izpratne par pareizu meža apsaimniekošanu,” pozitīvas izmaiņas saskata Muižnieks. “Vairāk tiek domāts, kā izmantot jaunākās zinātnieku atziņas, mazināt klimata pārmaiņu izraisītos riskus, kā arī pieaugusi pieķeršanās savam īpašumam, jo šis ir pirmais periods Latvijas Republikas pastāvēšanas vēsturē, kad zeme un mežs, kas uz tās aug, ir ģimeņu īpašumā tik ilgu laiku.”

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu