Latvijas patriots, biologs, stāstnieks un žurnālists Māris Olte, ir viens no konkursa «Sakoptākais mežs» žūrijas dalībniekiem. Ko viņš domā par konkursu, saimniekošanu mežā, un ar ko viņu pārsteiguši Latvijas mežsaimnieki, uzzināt varam, vienīgi, kurš no nominētajiem 9 mežu apsaimniekotajiem uzvarēs, Olte neteiks gan. To uzzināsim tikai decembrī, kad labākajam tiks pasniegta Zelta čiekura balva nominācijā «Par ilgtspējīgu saimniekošanu».
Pārsvarā mūsu cilvēki nav paraduši lepoties ar padarīto, tāpēc šķiet, ka biežāk ieraugām negatīvos piemērus, bet pozitīvos nepamanām. It īpaši to var attiecināt uz mežu apsaimniekošanu. Tāpēc Latvijas Meža īpašnieku biedrība rīko konkursu “Sakoptākais mežs”, jo daudziem meža īpašniekiem meža apsaimniekošanas pieredze nu jau ir vairāk kā 20 gadi. Ir pieaugušas viņu zināšanas par labu meža apsaimniekošanas praksi. Un sasniegtais viņu īpašumos var kalpot par labu piemēru citiem mežu īpašniekiem, viņus iedvesmojot. Noskaidrojām, ko par konkursu un meža apsaimniekošanas jautājumiem domā viens no žūrijas pārstāvjiem – Māris Olte.
Kā kļuvāt par vērtēšanas komisijas locekli?
Lai nebūtu jāvada kāzas un neticamas prezentācijas, es piekrītu uzaicinājumiem, kuri man tuvi tīri cilvēcīgi. Pasākumi dabā, sportiskās aktivitātes...
Mežu žūrēšana man saistoša, jo pašam ir 16 ha kopjamu platību.
Ieguvums, ar kuru nebiju rēķinājies – pārējie komisijas dalībnieki. Neticamas personības, visas dzīvi saistījušas ar Latvija, mežiem vai dabu.
Kāda ir jūsu pieredze un kvalifikācija meža aizsardzības un ilgtspējīgas mežu kopšanas jomā?
Esmu biologs ar augstāko izglītību. Saimniekojot, ikdiena un pienākumi liek man tirpināt, domāt, pētīt, darboties un analizēt iegūtos rezultātus. Mežā to darīt ir ļoti viegli. Nepaiet ne divi gadi, kad katrai tavai darbībai redzams rezultāts.
Kādi ir galvenie kritēriji un standarti, pēc kuriem novērtējat meža apsaimniekošanu un kopšanu šajā konkursā?
Zināšanās un pieredzē balstītu uzdrīkstēšanos novērtēju visaugstāk. Otrs – skaistums.
Pat plantācijas tipa mežā jāatstāj kārklu puduris, kur putnam piemesties.
Kādus labu piemērus esat redzējis citos konkursos vai projektos, kas veicina mežu ilgtspējīgu attīstību?
Lieliska ideja bija Latvijas dabas inventarizācija, bet ar, tajā iegūtajiem, datiem jau pāris gadus ierēdniecība nezin ko iesākt.
Kā vērtējat konkursa dalībnieku centienus attiecībā uz meža biodivērsitāti un ekoloģisko ietekmi?
Katrs domājošs un radošs cilvēks mežam var dot dvēseli. Tur necik daudz dēlī neko nesalaidīsi – daba tāpat visu saliek pa vietām.
Lielāko pārdzīvojumu šogad man sagādāja Agnis Graudulis. Viņš zem baltalkšņu augšstāva lūko savā mežā dot augšanu ginkiem – senākajiem no mūsdienu kokiem.
Jūsuprāt svarīgākās problēmas vai izaicinājumi, kas saistīti ar meža apsaimniekošanu Latvijā šobrīd.
Egļu nākotne Latvijā sakarā ar mizgrauzi. Šī vasara, tam mazajam grauzējam, šķiet, nebija pārāk labvēlīga.
Negribētos pieredzēt nākotni, kurā 40 gadus vecas egles ir vecākie egļu mežu koki.
Pietiek jau ar visās malās mirstošajām gobām un ošiem.
Vai dalībnieku darba potenciāls var kalpot kā paraugs citiem meža īpašniekiem?
Ar katru gadu redzu vairāk saimniekus, kuri nevis niekojas un eksperimentē, bet savu darbību liek uz pilnu kārti lielās platībās, kuras bieži saistītas ar viņu tēviem un vectēviem.
Vai ir kādi ieteikumi vai priekšlikumi, kā uzlabot konkursa vērtēšanas procesu un taisnīgumu?
Šīs nav sacensības, tie ir «stiprie stāsti», ja izmanto LR1 terminoloģiju.
Kā novērtējat konkursa ietekmi uz sabiedrību un tās izpratni par mežu nozīmi?
Domāju, ka šis konkurss ir pašapziņu un visādi citādi ceļošs mežsaimniekiem, to organizācijām. Parasto cilvēku, kam nav savas zemes, ar darbalaiku no 9.00 līdz 17.00 un darba algu noteiktā datumā, manuprāt, šis konkurss tomēr maz ķer.
Kāda ir personīgā motivācija darboties konkursa komisijā, un caur to arī veicināt mežu ilgtspējīgu attīstību?
Esmu savas valsts patriots, pats saimniekoju mežā un, pateicoties sabiedriskajām aktivitātēm, varu sevi saukt par «ietekmeli».
Ja kādu varu pamudināt mainīt dzīvi uz sakarīgu saimniekošanu savā zemē – labprāt to daru.
Kā redzat Latvijas mežu nākotni un to, kā konkursa «Sakoptākais mežs» varētu veicināt šīs nākotnes labklājību un ilgtspēju?
Tiešā veidā! Rādot labu praksi, kura balstās nevis azartā, bet zināšanās. Starpdisciplinārā un radošā pieejā. Vēl man sapnis ir sagaidīt dienu, kad sabiedrība izaugs līdz upju un straujteču kopšanai.
«Pateicoties Meža attīstības fonda atbalstam, šāds konkurss Latvijā pirmo reizi notika 2017. gadā,» stāsta Latvijas Meža īpašnieku biedrības projektu vadītāja Sigita Alksne.
«Doma bija celt gaismā labos piemērus, labo mežsaimniecības praksi, jo nav tā, ka visi mežu īpašnieki domā tikai ekonomiski: izaudzēt – realizēt.
Apmeklējot meža īpašumus, redzēju, ka žūrija vislielāko uzmanību pievērsa īpašnieka idejai, kāpēc īpašnieks izvēlējies kopt mežu, un ar kādu pieeju viņš dara, kā arī tam, kāds ir viņa kā meža apsaimniekotāja skatījums nākotnē.»
Konkursa mērķi ir apzināt labas mežsaimniecības prakses, rādīt labus piemērus citiem meža īpašniekiem, tādējādi popularizējot ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, kā arī informēt sabiedrību par pozitīviem piemēriem privāto mežu apsaimniekošanā, veicinot sabiedrības izpratni par lauku kultūrvides saglabāšanu. Konkursanti tiek vērtēti, analizējot meža īpašnieku ieguldījumu produktīvu un noturīgu mežaudžu izveidē, pievēršot uzmanību atjaunošanai, mežizstrādei, kopšanai, meža infrastruktūrai, ainavas elementu plānošanai, zinātniski pamatotu metožu izmantošanai ilgtspējīgā meža apsaimniekošanā.
Šogad kopumā tika saņemti 19 pieteikumi no Kuldīgas, Saldus, Dienvidkurzemes, Talsu, Krāslavas, Preiļu, Ludzas, Madonas, Ādažu, Valmieras, Saulkrastu, Cēsu un Ogres novadiem. Deviņus īpašumus, kas izvirzīti konkursa otrajā kārtā, konkursa komisija, braucot uz katra īpašnieka mežu, vērtēja klātienē.
Uzvarētājiem tiks ne tikai labā slava un sabiedrības uzmanība, bet arī praktiskas lietas: konkursa balvu fondā šogad ir motorinstruments jaunaudžu kopšanai un divas dāvanu kartes meža stādāmā vai dekoratīvā materiāla ieguvei.
Balvas tiks sadalītas starp laureātiem - visaugstāk novērtētāko meža īpašumu saimniekiem. Tāpat visaugstāk novērtētie īpašnieki tiks nominēti prestižajai meža nozares gada balvai «Zelta čiekurs,» – nominācijā «Par ilgtspējīgu saimniekošanu».
Šogad pretendentu mežu īpašumus bija jāizvērtē 13 tās žūrijas komisijas locekļiem. Tas ir brīvprātīgais darbs, par kuru atalgojums netiek saņemts. «Pieredzējuši eksperti vērtēšanu veic savā brīvajā laikā un pēc labākās sirdsapziņas,» saka Alksne.
Viņa piekrīt Māra Oltes teiktajam, ka laba prakse ir jārāda sabiedrība: «Arī ar iepriekšējo gadu laureātiem komunikācija turpinās. Piemēram, bieži mediji vaicā, vai nevarat ieteikt kādu pozitīvu mežu apsaimniekošanas piemēru. Mēs uzreiz zinām – zvaniet tam un tam.»
Galu galā, kad būs noskaidrots uzvarētājs, par viņu taps video, kas tiks prezentēts medijiem un sabiedrībai.
«Mežu īpašniekam, kurš būs uzvarējis, tā ir arī liela atbildība pret sabiedrību, kad viņš stāsta par savu saimniekošanu, vērtībām, ko vēlas saglabāt, pieeju darbam un daudz ko citu,»
Alksne piebilst, ka tas ir arī tāds kā misijas uzdevums un ieguldījums sabiedrībā.
Projektu vadītāja nav žūrijas komisijā, lemšanu neietekmē, bet saskaras ar konkursa dalībniekiem: «Runājot ar viņiem, braucot un skatot īpašums. Esmu ieguvusi lielu pārliecību, ka Latvijā ir cilvēki, kas domā ilgtspējīgi, stratēģiski, viņi dara savu darbu ne tikai naudas dēļ, bet to, ko mēs saprotam sakot – nākamajām paaudzēm, videi un dabai.
Mums ir mežu īpašnieki, kas ar sirdi un dvēseli ieguldās mežā, visu mūžu domā par to, kā tālāk to mežu nodot bērniem un bērnu bērniem.... Un arī to, ko saņem, viņi apsaimnieko gudri, nevis viena kailcirte un viss.
Viņi veic nākamos ieguldījumus jau jauna meža tapšanā. Viņi ir fantastiskas personības. Katrs! Man cepure ir jānoceļ viņu priekšā! Un viņi ir tie, kas Latvijā var iedrošināt arī pārējos sāk saimniekot tā, kā dara viņi. Uzskatu, ka šāds konkurss jāturpina rīkot. Tāpēc aicinājums ikvienam privātam meža īpašniekiem nebaidīties un pieteikties šim konkursam. Mācāmies gan kopā, gan katrs individuāli lepoties ar labajiem darbiem. Mums tādi ir! »
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
