Savukārt pakāpeniskā atjaunošanas cirte ir abiem šiem mežkopības paņēmieniem “pa vidu”. Proti, audzi nenocērt vienā paņēmienā, un tajā arī neizlasa labākos kokus. Pakāpeniskajā cirtē audzi nocērt divos, daudz retāk trijos, piegājienos. Joslu pakāpenisko cirti jau aprakstījām iepriekš. Bet šo ciršu pieejas var būt dažādas, patiesībā ir vismaz 10 metodes. Kad pirmajā paņēmienā nocirstajās audzes vietās izauguši koki, nocērt pārējo audzes daļu, saglabājot nepieciešamos bioloģiskās daudzveidības elementus. Pakāpeniskās cirtes process aizņem apmēram 10 -15 gadus, kuru laikā mežā kokaudze nomainās pilnībā. Lielākā atšķirība no citiem ciršanas veidiem ir ainaviskā ietekme. Zinātnieku skatījumā pakāpeniskā cirte ir arī dabai un videi draudzīgāka mežkopības metode.
Jaunajā mežaudzē, pēc pakāpeniskās cirtes, daļā koki ir nedaudz vecāki, bet citi – jaunāki, bet pēc būtības cilvēki turpina tos audzēt kā vienu mežaudzi. “Piemēram, ja mežā aug priežu audze, ko veido 25 un 35 gadus veci koki, mēs kopumā uzskatīsim, ka tā ir vienvecuma mežaudze, kas kopjama un audzējama līdz aprites cikla beigām,” skaidro Jansons. “Ja mēs, piemēram, iedomātos situāciju, ka Latvijā nedzīvo cilvēki, 97% mūsu zemes klātu meži. To ciršana nenotiktu, bet meži jau tāpat mainītos. Būtu vētru posts, kā arī zibens izraisīti meža ugunsgrēki, jo nebūtu neviens, kurš tos laicīgi pamana un nodzēš. Šie faktori neiznīcinātu vecās mežaudzes pilnībā, jo vienmēr paliktu dzīvas kādas koku grupas. Tāpēc mēs uzskatām, ka pakāpeniskā cirte kā metode ir dabai tuvāka.