Cilvēki, kuri ikdienā nav saistīti ar mežsaimniecību, koku ciršanu mežā nereti uztver ar dalītām izjūtām, jo – te bija mežs, te pēkšņi – it kā tukša vieta, bez kokiem. Mežu iespējams apsaimniekot dažādi, saglabājot ainavā dažādus meža elementus. Latvijas mežzinātne pēta un izvērtē, kā šim mērķim izmantot pakāpeniskās cirtes – piemirstu, bet ļoti veiksmīgu paņēmienu, kad koki izauguši un tos jācērt.
“Pakāpeniskā cirte kā mežkopības metode nav nekas jauns,” stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktors, mežzinātņu doktors Jurģis Jansons. “To diezgan plaši lietoja jau pirms divdesmit gadiem un senāk. Pierīgas mežos savulaik strādāja mežkopis Uldis Georgs Gavrilovs, kurš visai labprāt veicināja pakāpenisko ciršu izmantošanu, arī autoceļu malās. Audzi nocirta divos paņēmienos, apmēram 30 m platās joslās, nevis vienā reizē. 50% no mežaudzes nocirta, bet 50% atstāja. Tā panāca, ka meža ainava atjaunojas un izmainās mazāk kā pie vienlaidus cirtes. Nocirstajās joslās bija pietiekami daudz gaismas, lai jaunie koki gan atjaunotos, gan izaugtu.”
Ja runājam par mežiem un to kopšanu, jāmāk domāt daudzas desmitgades uz priekšu. Tikpat svarīgi ir mācēt paskatīties 100 gadus senā pagātnē, lai gūtu priekšstatu par meža norisēm un izvairītos no kļūdām.
“Agrāk, tā dēvētajos Ulmaņlaikos jeb pirms Otrā pasaules kara, Latvijā meži un purvi aizņēma vien 27 % teritorijas, savukārt mūsdienās to ir 54%,”
skaidro Jansons. “Tāpēc mēs varam teikt, ka puse Latvijas mežu ir jauni, bet puse – veci, tie ir bijuši jau aizpagājušajā gadsimtā un senāk. Varbūt vecajos mežos aug jauni koki, bet paši meži ir veci. Puse Latvijas mežu šobrīd ir jaunāki par 80 gadiem, tie veidojās, aizaugot liekajām lauksaimniecības zemēm, galvenokārt pēc kara un arī Latvijas neatkarības atjaunošanas.”
Latvijā pārbaudītajā un zinātniski pamatotajā mežkopības praksē mēs audzējam nevis atsevišķu kokus, bet mežaudzi kopumā. Iestādām, kopjam un, kad koki izauguši, to nocērtam jeb, precīzāk sakot, nozāģējam vienā paņēmienā. Par mežaudzi uzskata mežu ar līdzīgu kokaudzes struktūru un koku augšanas apstākļiem. Vienkāršoti varam teikt – priežu, egļu, bērzu vai apšu audze. Vidējā mežaudzes platība Latvijā ir 2 hektāri, un arī vidējā cirsmas platība nav lielāka par 2 hektāriem. Iestādot nākamo audzi, sākas nākamais cirtes aprites periods. Uz šādiem saimniekošanas principiem, pēdējo 100 gadu, laikā ir balstīta Latvijas mežsaimniecība.
Mežkopības paņēmienu, kad mežaudzi nocērt vienā paņēmienā, agrāk dēvēja par kailcirti, un šis neprecīzais apzīmējums diemžēl saglabājies arī likumdošanā. Patiesībā mēs runājam par vienlaidus meža atjaunošanas cirti.
Pēc tās mežā paliek diezgan daudz meža struktūras elementi – iepriekšējās paaudzes koki, kā arī dažādas pameža un paaugas grupas. “Vienlaidus atjaunošanas cirte nozīmē audzes nociršanu vienā paņēmienā, bet nekā “kaila” gan tur nav,” par ciršanas izpratni saka Jansons. Angļu valodā šo paņēmienu apzīmē precīzāk – ar vārdu ’’clearcut’’ (tulk. burtiski – tīra, skaidra cirte).
Otrs Latvijas, meža likumdošanā aprakstītais, paņēmiens ir izlases cirte, kad cērt atsevišķus kokus, tos “lasot ārā” no meža.
Izlases cirtēs parasti nocērt labākos kokus, bet mežā paliek tie, kuriem, dažādu iemeslu dēļ, augot nav paveicies. Izlases cirtes plaši izmantoja jau kopš seniem laikiem - Latvijas mežos gadsimtiem ilgi izlasīja labākās t.s. mastu priedes, atstājot augam sliktākās. Izlases cirtes priekšrocība ir tā, ka mežā neparādās izcirtumu stadija. Izlases cirtes ir piemērojamas ēnciešiem. Latvijā vienīgā saimnieciski nozīmīgā ēnciešu meža koku suga ir egle. Citu sugu kokus ar šo paņēmienu nevar atjaunot un izaudzēt, jo pietrūkst gaismas.
Savukārt pakāpeniskā atjaunošanas cirte ir abiem šiem mežkopības paņēmieniem “pa vidu”. Proti, audzi nenocērt vienā paņēmienā, un tajā arī neizlasa labākos kokus. Pakāpeniskajā cirtē audzi nocērt divos, daudz retāk trijos, piegājienos. Joslu pakāpenisko cirti jau aprakstījām iepriekš. Bet šo ciršu pieejas var būt dažādas, patiesībā ir vismaz 10 metodes. Kad pirmajā paņēmienā nocirstajās audzes vietās izauguši koki, nocērt pārējo audzes daļu, saglabājot nepieciešamos bioloģiskās daudzveidības elementus. Pakāpeniskās cirtes process aizņem apmēram 10 -15 gadus, kuru laikā mežā kokaudze nomainās pilnībā. Lielākā atšķirība no citiem ciršanas veidiem ir ainaviskā ietekme. Zinātnieku skatījumā pakāpeniskā cirte ir arī dabai un videi draudzīgāka mežkopības metode.
Jaunajā mežaudzē, pēc pakāpeniskās cirtes, daļā koki ir nedaudz vecāki, bet citi – jaunāki, bet pēc būtības cilvēki turpina tos audzēt kā vienu mežaudzi. “Piemēram, ja mežā aug priežu audze, ko veido 25 un 35 gadus veci koki, mēs kopumā uzskatīsim, ka tā ir vienvecuma mežaudze, kas kopjama un audzējama līdz aprites cikla beigām,” skaidro Jansons. “Ja mēs, piemēram, iedomātos situāciju, ka Latvijā nedzīvo cilvēki, 97% mūsu zemes klātu meži. To ciršana nenotiktu, bet meži jau tāpat mainītos. Būtu vētru posts, kā arī zibens izraisīti meža ugunsgrēki, jo nebūtu neviens, kurš tos laicīgi pamana un nodzēš. Šie faktori neiznīcinātu vecās mežaudzes pilnībā, jo vienmēr paliktu dzīvas kādas koku grupas. Tāpēc mēs uzskatām, ka pakāpeniskā cirte kā metode ir dabai tuvāka.
Kādreiz sabiedrība pārmet, ka Latvija mežu cērtot par daudz. Tomēr, ja cilvēkiem pajautā, vai 1,5% ir daudz, viņi sāk šaubīties.
Latvijā gadā, atjaunošanas cirtē, nocērt un pēc tam atjauno 1,5% no meža platības. Aizgājušā gadsimta beigās mēs runājām par 1%, bet arī toreiz bija viedokļi, ka mežus cērt par daudz. Mūsdienās ciršana mainās pa gadiem un ir saistīta ar koksnes cenām, kas motivē meža īpašniekus pieņemt vai nepieņemt lēmumu par savu rīcību. Šie 1,5% nav daudz, bet, acīmredzot, mēs nemākam šo, visai niecīgo, skaitli pareizi novietot ainavā. To uzreiz pamana – rau, mežaudze te bija un pēkšņi vairs nav. Pakāpeniskā cirte daļā mežu varētu būt paņēmiens, kas palīdzētu šo sajūtu mainīt.”
“Bet mums noteikti nevajag mesties no vienas galējības otrā, pateikt, ka klasiskā mežsaimniecība, ar vienlaidus atjaunošanas cirtēm, ir slikta, dabai nedraudzīga un noplicinoša, un tagad mēs visu cirtīsim pakāpeniski,” situāciju skaidro Jansons. “Latvijas mežsaimniecība ir pietiekami ilgtspējīga, un pamatā mēs turpināsim strādāt kā līdz šim, ar nelielajām 1,5-2 ha cirsmiņām. Tur viss būs kārtībā. Bet
ir situācijas, kad tomēr cita pieeja būtu labāka – kādreiz arī 2 ha izskatās kā “liels’’ izcirtums, kaut gan, salīdzinot ar Zviedrijas 50 ha cirsmām, tas nav daudz. Zviedrijā laikam dzīvo pragmatiskāki cilvēki, kuri par tādām lietām nesatraucas.
Kanādā, mežu zemē, vispār mežus cērt teju līdz horizontam. Tomēr Latvijā mežinieki tā nedara, nav darījuši un nedarīs - mums meži ir ļoti apdzīvoti, ir nepārtraukta to mijiedarbība ar cilvēkiem. Nav mums tādu milzīgu mežu masīvu, kur cilvēku klātbūtne vispār nav, un varam intensīvi cirst kokus un atkal audzēt, kā koksnes fabrikā. Bet arī 2 ha lielas mežaudzes var apsaimniekot nedaudz savādāk, tāpēc mēs aicinām pakāpenisko cirti izvilkt no aizmirstības, likt lietā un popularizēt.”
Mežu likumdošanā pakāpeniskās cirtes jēdziena šobrīd nav. Ir vai nu “kailcirte’’, vai izlases cirte. Tāpēc šobrīd zinātnieki virza ideju, kā pakāpeniskajai cirtei vajadzētu veidot reglamentu un to plašāk izmantot.
Lai izmantotu pakāpeniskās cirtes, vajadzētu pamainīt mežu likumdošanu. Šobrīd pakāpeniskajām cirtēm speciāla regulējuma nav, pirmā paņēmienā izveidotie atvērumi tiek administrēti pēc vienlaidus atjaunošanas ciršu pieejas. Ja kaut kur tā ir aizliegta, arī pakāpeniskā cirte nav atļauta. Piemēram, ja pakāpeniskajā cirtē nocērt lielāku atvērumu par 0,1 ha, var interpretēt, ka izveidojas apakšnogabals jeb maza “kailcirte’’. “To visu likumdošanā mums vajadzētu pamainīt,” ir pārliecināts Jansons. “Mūsuprāt, pakāpeniskajā cirtē vajadzētu nevis noteikt nocērtamo platību, bet gan saglabājamo mežaudzes daļu, piemēram, 40 vai 50% no sākotnējā koku daudzuma jeb krājas, kā to sauc mežinieki. Pagriezt šo izpratni otrādi – nevis taisīt mežā caurumus vai kvadrātus, un pēc tam iet un tos mērīt un debatēt, bet atļaut veidot ainavisku necirstās audzes daļas koku novietojumu.’’
Aprakstot pakāpeniskās cirtes, Jansons saka: “Ir ļoti daudz veidi, kā to var darīt. Vismaz astoņi: var veidot saglabājamās joslas attiecīgi pēc debess pušu virzieniem, var tās taisīt liektas, “S” burta veidā. Tas viss ir atkarīgs no gaumes un konkrētās mežaudzes konfigurācijas. Varam cirst 30 m joslas, varam nocirst lielākus vai mazākus apļus. Uz divus hektārus lielu cirsmu būtu divi pushektāru lieli apļi, bet apkārt tiem audzi atstāt necirstu. Varam izdarīt otrādi – atstāt divas, pushektāru lielas, apļveida koku grupas, bet nocirst pārējos kokus tām apkārt.
Tam, kā veikt pakāpenisko cirti, būtu jābūt paša meža saimnieka ziņā.”
Priekšlikums būtu likumā ierakstīt tā – ja cilvēkam ir audze, kur koku krāja pirms cirtes ir 100%, tad pirmajā pakāpeniskās cirtes paņēmienā drīkstētu nocirst, piemēram, 50% vai 60% no koku krājas.
Tad 50% - 40% no vecās audzes paliktu nākamajam paņēmienam, kad būs izauguši jaunie koki. Par otrā paņēmiena uzsākšanas laiku arī varētu vienoties, piemēram, to sākt tad, kad jaunie koki izauguši 2 vai 3 vai pat 5 metrus augsti. Mežsaimniekiem nevajadzētu pārāk baidīties no papildus izmaksām – kamēr gaidām nākamo cirtes paņēmienu, vecie koki turpina augt, un aug pat labāk, pateicoties papildu izgaismojumam. Tāpēc veidojas papildus koksnes pieaugums, kurš noteikti kompensēs izmaksas, meža tehnikai uz mežu aizbraucot divreiz. Bet par cirsmas izskatu – tā gan ir īpašnieka brīva izvēle - vai to dara ar apļiem vai grupām, trijstūriem, rombiem vai liektām līnijām.
Izrādās, ka
mūsdienās, salīdzinot ar 20.gadsimtu, koki aug straujāk. Meži Latvijā atjaunojas ātrāk nekā tas bija senāk. Tas nozīmē, ka pēc 10 -15 gadiem nocirstā vieta ainaviski jau atkal izskatīsies kā mežs.
Jansons skaidro iemeslus: “Mežkopjiem klimata pārmaiņas ne tikai traucē, bet arī palīdz. Ja klimats kļūst nedaudz siltāks, bet veģetācijas sezona garāka, arī koki noteiktā laikā izaugs garāki un resnāki. Katrā ziņā tas notiks ātrāk nekā pirms gadiem piecdesmit. Otrs iemesls ir mežkopība – gan mežu selekcija, izvēloties stādīt kokus, kas aug ātrāk, un noteiktā vecumā būs garāki un resnāki, kā arī mežu kopšana, izveidojot pareizu audzes struktūru, un audzējot tik daudz koku, lai tiem būtu pietiekoši daudz gaismas intensīvai augšanai un gana daudz barības vielas saknēm. Tāpēc mēs ar pārliecību sakām, ka koki Latvijas mežos aug un augs labāk.”
Zinātnieki iegulda savu darbu, lai mežsaimniekiem, strādājot no likumdošanas puses sakārtot vidē, ieteiktu labākos darba paņēmienus, kas veicinātu ilgtspējīgu, ainaviski pievilcīgu un dabai draudzīgāku mežsaimniecību.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
