Karls Ēriks Lantē-Reintamms 27. septembra vakarā devās atpakaļ uz Stokholmu no Tallinas. Tā kā uz prāmja nebija atradis nevienu paziņu, ar ko pārmīt kādu vārdu, topošais diplomāts devās uz savu kajīti, lai izgulētos un pieceltos jau Stokholmas ostā. Miegu iztraucēja kajītes biedrs, bet to pilnībā aizbiedēja prāmja sasvēršanās un dīvainie trokšņi. Karls saprata, ka nav labi, un, daudz nedomājot, sāka skriet uz galveno klāju, lai uzzinātu, kas notiek.
Apskrējis ap gaiteņa stūri, viņš sastapās ar skatu, ko negribētu redzēt neviens pasažieris.
Prāmī iekšā plūda ūdens.
Tikt augstāk, uz galveno klāju, vairs nebija vajadzība, bet gan nepieciešamība.
"Es skrienu uz augšu un izdzirdu trauksmes signālu, kas skan kā vecs modinātājs vai skolas zvans.
Trrrrrrrrrrr. Bez jebkāda pārtraukuma. Pastāvīga zvanīšana. Bet nekas neskanēja, kamēr biju gultā."
Karls bija paguvis reaģēt, pirms ieslēdzās kuģa signalizācija.
Augstākos klājos nu jau citi cilvēki arī bija iznākuši no savām kajītēm, lūkojot noskaidrot, kādēļ sākusi skanēt signalizācija.
"Kuģī plūst iekšā ūdens!" uz viņu jautājumiem atbildē nokliedza Karls, nepārtraukti turpinot savu skrējienu uz augšu.
Ar katru nākamo mirkli prāmis turpināja sasvērties arvien vairāk.
Beidzot Karls sasniedza durvis uz galveno klāju, bet tām priekšā stāvēja divi apkalpes locekļi, iespējams, stūrmaņi.
Viņi paskatījās satrauktajā Karla sejā. Jaunietis steigā bija izskrējis no kajītes tikai savā apakšveļā. Prāmis turpināja grīļoties.
"Kas notiek?" puskailajam pasažierim pavaicāja kuģa darbinieki.
Viņiem nebija ne jausmas, ka kuģī iekšā plūst ūdens.
