Sniedzot paskaidrojumus tiesai, atbildētājs prasību neatzina. Viņš noliedza apstākli, ka būtu devis rīkojumu automašīnas ar Ukrainas numuriem neapkalpot vispār. Atbildētājs apgalvoja, ka esot devis rīkojumu attiecībā uz automašīnu ar Ukrainas numurzīmēm neapkalpošanu bez maksas un ārpus rindas, nevis neapkalpošanu vispār. Taču atbildētājs nav norādījis uz tādu pierādījumu esamību, kas apstiprinātu minētos apgalvojumus.
Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus tiesas sēdē, uzklausot liecinieku sniegtās liecības, pārbaudot un novērtējot lietā esošos pierādījumus, atzina, ka atbildētājs ir veicis tiešu diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu pakalpojuma sniegšanā pret prasītāju viņas etniskās piederības dēļ.
Tiesa atsaukusies uz Satversmes 91. pantu: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Kā arī uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu, kas noteic, ka aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Tiesas spriedums pamatots arī ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.1 panta pirmo daļu, kas noteic, ka piedāvājot preci, pakalpojumu, (..) pārdodot preci vai sniedzot pakalpojumu (..) aizliegta atšķirīga attieksme patērētāja dzimuma, rases, etniskās piederības vai invaliditātes dēļ.
Ņemot vērā Patērētāju aizsardzības likuma 3.1 panta septīto daļu, kas noteic, ka par diskrimināciju uzskatāma arī personas aizskaršana vai norādījums to diskriminēt, tiesa atzina, ka apstāklim, ka notikuma brīdī atbildētājs pats nav bijis uz vietas, nav nozīmes, jo jau pati norādījuma došana neapkalpot automašīnas ar Ukrainas numurzīmēm ir uzskatāma par diskrimināciju.