KAIFA CENA ⟩ "Viņš aizmiga manās rokās, un no rīta man blakus bija violeti zils cilvēks." Lauras stāsts (9)

Zelta jaunība privātskolā ar kokaīna iešņaukšanu septiņos no rīta, heroīna atkarība, trīs mīļoto vīriešu zaudēšana, pašnāvības mēģinājums, saslimšana ar HIV un C hepatītu...

"Man seja sāka pūt, lūpās bija tādi caurumi, ka smaganas varēja redzēt. Rīgā HIV tad vēl neārstēja, teica, lai dzeru apelsīnu sulu... Mani sāka ārstēt 2014. gadā Gērnsijā, kad man pateica, ka man ir divas nedēļas līdz nāvei."

Šis būs ļoti, ļoti atklāts stāsts par postošām kaislībām un mīlestību līdz nāvei, par bailēm un par elli. Šajā stāstā būs arī riebīgas fizioloģiskas detaļas, jo heroīna atkarībā nekā skaista nav.

"90% manu biedru ir zem zemes," saka Laura. "Un mums visiem ir plus mīnus 40 gadu tikai! Tuvāko draugu lokā bijām kādi 30 cilvēki, un es esmu vienīgā no viņiem, kam ir dzīve, bērni un kura nelieto. Pārējie vai nu apsprāguši, vai cietumā, vai turpina. Bet tie, kas turpina, – nu, kuru katru brīdi...

No maniem tuvākajiem draugiem es esmu vienīgā, kas spējusi izlīst no sūdiem. Es gan citos sūdos ielīdu – es sāku dzert. Bet zini ko – labāk maniem bērniem kāds pateiks, ka es nomiru piedzērusies no sirds apstāšanās, nekā pateiks, ka mammīte pārdozēja."

Kas tevi noveda pie narkotikām? 

Manā ģimenē narkomānu nebija. Manā ģimenē bija iedzērāji – ne alkoholiķi, bet iedzērāji. Man nav sāpīgu stāstu par ielām, bet man nav arī saldu, skaistu stāstu par Ziemassvētkiem ar mammu un tēti. Mums bija dalīta ģimene. Bet es biju laimīgs bērns. Es biju lutināta – lai cik vecākiem bija, un toreiz visdrīzāk, ka nebija, – man viss tika dots. Tēva nebija ģimenē, un man viņa vienmēr ļoti pietrūka. Bet vai es varu vainot tēvu pie tā, ka es neceļos aizgāju?

Ja ļoti gribas, var jau kādu vainot, jo no labas dzīves jau cilvēki nesāk dzert un narkotikas lietot. Ja tu 40 gados dzer un narkojies, tu pats atbildi par saviem gājieniem. Bet, ja tu sāc to darīt 13-15 gadu vecumā, tad nevar tev īsti uzbraukt. Ja bērns to sāk darīt, tas nozīmē, ka bērnam ir kāda trauma. Es negribu apvainot ne mammu, ne tēti, ne vecmāmiņu – viņi visi darīja, ko varēja. Varbūt manā iekšējā pasaulē kaut kā pietrūka. Varbūt arī ne. Tas ir smags jautājums.

Principā man bija ģimene, kas sastāvēja no omītes, omītes un omītes. Mana omīte bija mana mamma, tētis, omīte un vecaistēvs. Omīte bija viens cilvēks, kas darīja to visu. Mana mamma un tētis bija slavenības, aristokrāti, viņi mācījās, dzīvoja, strādāja pa Rīgu un ārzemēs, un es biju Madonā ar omīti. Tajā laikā man nelikās, ka tas mani ietekmē.

Ļoti ilgi gadi pagāja, līdz pie manis atgriezās mamma un tētis – tā pa īstam. Mamma atgriezās, kad man bija gadi 13. Protams, viņa it kā bija visu laiku, bet ne ikdienā. Ikdienā viņa strādāja, ņēmās, lai man nodrošinātu finansiālo pusi. Man no mammas nebija "es tevi mīlu", apskāvienu, bet finansiāli viss bija nodrošināts. Es biju pirmā Latvijā, kas noprovēja "M&M’s", pirmā, kas nosūkāja "čupa čupu"...

Tad mani pārveda uz Rīgu. Mani nebrīdināja, iesvieda mašīnā un vienkārši aizveda no Madonas uz Rīgu. Tur es biju sveša un nesaprasta. Es visu savu mūžu esmu bijusi "metālgalva" – vienmēr staigāju ādās, ar melnām acīm, saplēstos džinsos. Un mani iesvieda tādā rajonā kā Teika, kur visi tādi – bagātie dēliņi un meitiņas, superadvancēti. Un es – no laukiem metālists atbraucis. Man smagi gāja. Mani mēģināja apbižot. Par manu Madonas akcentu vienmēr smējās.

Pabeidzu 9. klasi vidusskolā un pārgāju uz humanitāro privātģimnāziju, jo rezultāti mācībās nebija labākie.

Es biju no laukiem atbraukusi uz Rīgu un biju kā no ķēdes norāvusies.

Negāju uz stundām, sāku vienkārši "nagļeķ" (kļuvu bezkaunīga – krievu val.). Bez kādām narkotikām vai alkohola es jau biju tāds... rebels. Protestants pret visu. Mani palūdza pēc 9. klases atrast citu skolu.

Mamma ar omīti ar asarām meklēja pa avīzēm, kur tagad bērniņu nolikt. Un atrada vietu, kur pieņem visus, ja tikai maksā, – humanitāro privātģimnāziju.

Tur arī sastapos ar pirmo nopietno brūtgānu. Brūtgānu, ar ko bučoties pa stūriem, bija daudz, bet tās bija pirmās seksuālās attiecības. Tagad tas vīrietis aktīvi iestājas par skaidrību un palīdz cilvēkiem. Bet toreiz... Kāds atnesa baltu pulverīti. Paostīsim – a ko ne! Nu paostījām, nu forši. Un tad vienmēr uzradās vēl kāds ar pulverīšiem...

Tas taču maksāja naudu.

Mīļā! Tā bija privātskola, tur naudas bija daudz. Manam brūtgānam dienā bija 250 latu, ko vecāki deva tērēšanai. Cilvēki pelnīja tādu naudu mēnesī, kādu mēs, skolēni, saņēmām no vecākiem vienā dienā. Nezinu, ko vecāki domāja, droši vien, ka pa restorāniem ejam. Bet mēs pa kazino staigājām un kokaīnu šņaucām.

Protams, vienmēr bija kādi, kas gribēja uz mums uzvārīties, kādi, kas nesa pulverīšus vēl un vēl. Beigās bija tā, ka katra diena septiņos no rīta trolejbusa pieturā sākās ar iešņaukšanu pirms skolas. Ne vienmēr tas bija kokaīns, tas varēja būt arī amfetamīns. Zālīte periodiski uzpeldēja, bet es zālīti nekad neesmu mīlējusi. Pirmo reizi uzpīpēju, apvēmu to cilvēku, kas man piedāvāja, viņš bija nelaimīgs, es biju nelaimīga – līdz šim brīdim neesmu zālei pieskārusies.

Bet nekādas vēnā duršanas vēl nebija, vai ne?

Toreiz mēs uzskatījām, ka tie, kas duras, ir cita kategorija, tie nav cilvēki – neļuģi. Mēs jutāmies pārāki. Mēs bijām bagāti, mums bija kokaīns... Mēs bijām labāki.

Pēc gada mēs ar to puisi pašķīrāmies. Viņš pievērsās profesionālajam sportam, es paliku privātskolā. Uz kādu brīdi tā šņaukšana aprāvās. Man bija jauns draugs, klasesbiedrs, toreiz Itālijas vēstnieka dēls. Un nebija nekādu narkotiku.

Pabeidzu privātskolu, iestājos gan Latvijas Universitātē angļu filologos, gan Latvijas Universitātē ārzemju valodās, konkrēti Austrumu valodās, un paralēli tam es iestājos Stradiņos, politikas zinātniekos. Izstudēju līdz galam, bet mani izgāza diplomdarba aizstāvēšanā. Latvijas Universitāti, abus kursus, man nācās pamest, jo Stradiņi nepieļāva citas mācības.

Dzīvoju Purvciemā, skaistā, vecā hruščovkā kopā ar omīti. Pretējās durvīs ievācās jauns kaimiņš. Man tajā laikā apkārt bija tikai inteliģence. Draudzējos ar Regnāru Vaivaru, dzēru klubos ar Kasparu Bindemani... Es pati biju inteliģenta un tikos ar inteliģentiem cilvēkiem. Līdz brīdim, kad tas čalis ievācās pretējās durvīs.

Viņam bija tas... tā harisma nesaprotamā. Toreiz es nesapratu tai harismai jēgu. Tagad es to saprotu. Viņš bija pievilcīgs, viņš bija slaids. Kā "vešalka" (pakaramais – krievu val.). Man vienmēr patikuši kaulaini vīrieši, nu, mazliet ar muskulīti.

Reiz saskrējāmies, iznākot pa durvīm ārā, saskatījāmies... Es redzu: cita pasaule. Notetovēts, brūnām, brūnām acīm, nu skaistulis, protams. Andrejs. Tā laikam saucas koridora iemīlēšanās – ieraudzīji, un viss.

Viņam bija ļoti izskatīga sieviete, kas pie viņa bieži nāca, ļoti kopta, labi ģērbās. Tad viņa sāka nākt arvien retāk. Viņš sāka mani biežāk uzrunāt. Bieži sēdēju pie mājas, pīpēju, lasīju grāmatas. Es jau nelasīju nekādas tur "50 shades of Grey". Lasīju Staļina laikus, Hruščovu, vēstures grāmatas – es taču studēju politoloģiju. Viņš vienreiz pienāk pie manis un saka: "Privet!" (Sveika! - krievu val.) Vienreiz, otrreiz, trešoreiz... Un mums kaut kā saklikšķēja.

Uzaicināja mani pie sevis, pasēdējām – nekā intīma, pusgadu nekā tāda nebija. Sēdējām, runājām kā kaimiņi. Viņš vienmēr bija tāds mīlīgs, kā pusiemidzis. Kā tāds rastamans – vienmēr kaifa stāvoklī. Es kaut ko runāju, viņš smaida, māj ar galvu: Da... Da... (jā – krievu val.) Un es vēl pie sevis domāju: re, cik cilvēkam interesanti klausīties, ko es stāstu.

Tā tas vilkās kādu pusgadu. Vecāki ar viņu jau bija iepazinušies. Tā kā viņi narkotikas nelieto, viņi neatpazina tās zīmes, viņi nezināja, kāpēc cilvēks vienmēr ir tik smaidīgs un pusmiegains. Mēs domājām, ka viņš zāli pīpē. Bet zāli jau visi pīpē.

Laiks gāja, mēs jau bijām iemīlējušies. Kādu dienu nāku mājās un skatos – viņa dzīvokļa durvis kā ar tanku izlauztas un viņa dzīvoklis – izārdīts. Es ar asarām acīs skrēju iekšā, prasīju, kas notiek. Tur bija ielauzies tāds cilvēks Fredis – vēlāk viņš deviņus gadus nosēdēja par slepkavību, nesen iznāca, tur viss ir kārtībā. Tas Fredis bija aptīrīts – un viņš man stāsta, kas viņu aptīrījis un ka viņš atnācis atriebties un paņemt savu.

Es saku – nē, tu runā par svešu cilvēku, tas ir mans Andrejs! Viņš ar mani ir dienu un nakti!

Fredis man jautā: tu zini, ko viņš dara, kad tu aizmiedz?

Es saku: es taču aizmiegu viņa rokās! Viņš saka: Mīļā mana... Skaties! Un tad viņš parāva augšā mūsu gultas matraci, saka – paskaties. Zem matrača kādas 20 salocītas dažādas oranžas špricītes.

Es savā naivumā pat nesapratu, kas tas ir. Viņš saka: Laura, viņš duras! Viņš ir heroīniķis!

Es neticēju – heroīniķi pa netīriem pagrabiem dzīvo, mans Andrejs ar mani katru nakti aizmieg, viss ir normāli. Bet Fredis man sāka rādīt – skaties, aiz vannas, aiz poda šļircītes, salocīta karote. Es taču pat nezināju, kam tā ir domāta! Fredis man to visu rāda, un man joprojām nepielec. Es taču neticu, ka mans mīļotais vīrietis to varētu darīt!

Pagāja laiks, un vienu dienu Andreju "aizvēra". Iesēdināja. Nevar cilvēks gadiem nesodīts lietot narkotikas, zagt riteņus. Viņu beidzot aiztaisīja ciet.

Man tas bija šoks, ka manu vīrieti iesēdina. Piecus gadus viņam iedeva.

Tajā dienā, kad Andreju aizveda uz cietumu, pie manis atnāca viens no viņa draugiem, tāds Saška. Viņa mamma visu mūžu ir bijusi "bariga" – tirgotāja. Sešdesmitgadīga sieviete tirgoja heroīnu.

Saška pieklauvēja pie manām durvīm, jo Andrejs jau bija cietumā. Saška prasa: drīkst pie tevis ieiet? Es saku – protams. Mums tas draugu loks bija... savējos nekad neapzaga, žurku nebija. Pie mums nāca visi narkomāni un bandīti, omīte visiem ēst uztaisīja, viņa visus ļoti mīlēja.

Uz mūsu dzīvokli neviens nekad nepaskatījās šķībi, jo zināja: to omīti pieskata visi rajona bandīti.

Prasu Sašam: tev heroīns ir? Viņš laužas, laužas, priekš kam man vajag, beigās atzīstas: ir. Es viņam prasu: iedod man pamēģināt! Viņš saka – nē, Andrejs mani nositīs! Es viņam saku – Andrejs ir aiz restēm, dod šurp. Es gribu saprast, kas jūs, kad ieduraties, pārvērš par animāļiem, par dzīvniekiem.

Viņam līdzi bija čeks. Stiprs bija, viņam taču mamma tirgoja, viņam vienmēr bija labs kaifs. Viņš man trešo daļu uztaisīja no devas. Saka: uzdzer tagad ūdeni. Es saku – nē, es gribu iebuhāties, gribu iedurties, lai saprastu, kāpēc jūs nevarat no adatas nokāpt. Katrs var iebērt kokaīnu glāzītē un iedzert – klubos tā dara. Visi klubos viskiju ar amfetaminu iedzērām. Bet es gribu redzēt, kas notiek, kad jūs ieduraties!

Viņš gribēja mani atrunāt, bet atrunāt mani nevar. Un Saška bija pirmais, kas atrada man vēnu un iedūra.

Un kā bija? 

To sajūtu es nekad neaizmirsīšu. Nekas labāks nav uz pasaules. Ne bērna dzimšana, ne Ziemassvētki. Nekas nav skaistāks par to sajūtu. Tev ir tāda sajūta, it kā tu būtu tikko piedzimis. Tev nav ne kreņķu, ne atbildības, tev vienkārši ir labi. Bet nelaime jau ir tajā, ka ar to viss nebeidzas.

Tevi brīdina, lai neturpini, ka beigsies slikti, – bet tu taču tam netici! Jo – "ar mani tas nenotiks".

Uzreiz jau nekādas lomkas nesākas. Nākamajā dienā gribēju vēl tāpēc, ka iepatikās, – ne jau tāpēc, ka vajadzēja.

Purvciemā atklāja naktsklubu, kurā mani ielika par menedžeri.

Un tad visa elle atvērās.

Čaļi, kas zināja, ka man patīk palietot, salidoja uz klubu ar simtu simtiem, jo kaut kur taču tā manta ir jāglabā. Viņi izdomāja, ka klubs būs tā vieta, kur glabāt. Es muļķīgā veidā parakstījos, protams, pazaudēju to darbu. Bet es vēl toreiz nedūros, man patika pašņaukt.

Iepazinos ar tādu Edgaru. Tagad viņa vārdu var teikt, viņš jau sen ir zem zemes. Viņš turpat netālu Purvciemā dzīvoja. Viņš bija ļoti izskatīgs, gara auguma, viņš bija kikbokseris. Neviena pazīme neliecināja, ka tas cilvēks lieto narkotikas.

Viņš netirgoja, viņš nebija bariga. Mūsu lokā tādu nebija, būt par barigu bija apkaunojums, tas bija zemākais slānis. Ja mani kāds par tirgoni kādreiz nosauktu, es viņam zobus izsistu. Tas bija kauns. Mēs bijām piegādātāji. Sastrādājāmies tajā laikā ar robežsardzi, municipāļiem... Neviens iedomāties nevar, kādi zolīdie orgāni piegādāja simtiem un tūkstošiem gramu heroīna, tas bija tāds laiks. Mēs uz Ziepniekkalnu braucām viņu savākt un nodevām tiem, kas pēc tam skraidīja un tirgoja.

Sāku pīties ar to Edgaru. Viņš nāca mājās ar gredzeniem, ar Labutēna kurpēm. Viņš katru dienu pāris štukas tērēja uz mani. Viņš man pirka visu.

Tam Edgaram vienmēr bija heroīns. Mājās pa piecsimt gramiem, pa kilogramam stāvēja. Nevis kaut kāds tur, bet no Afganistānas, tīrais, ko varēja atmaisīt miljons reizes un tāpat cilvēki prātā juka.

Vienam Edgara čomam ienācās milzīga partija ar amfetamīnu. Viņš zināja, ka man vitamīns patīk, un viņš saka Edgaram: varbūt tava druška var patirgot? Es saku: nē, es netirgošu, tas ir pazors, bet es atradīšu kādu, kas tirgos. Atveda man ar motorolleru uz mājām puskilogramu amfetamīna – perfektas kvalitātes. Un tad sākās mana lejupslīde.

Man mājās bija nenormāls kusaks ar kaifu. Biju to mantu sapakojusi pa maisiņiem. Ja gāju ārā no mājas, atstāju vecaimātei, un viņa tos maisiņus pa logu meta ārā. Nenāca kurš katrs, tikai savējie. Omīte meta viņiem lejā, un naudiņu viņi ielika pastkastē. Man laikam nekad dzīvē nav bijis tik daudz naudas, kā man bija toreiz. Tā bija pirmā reize, kad man bija tāda nauda, un es Ziemassvētkos apdāvināju visu ģimeni - zeltos, sudrabos....

Pati nelietoji?

Nu kā tu vari nelietot, kad mājās tāda manta stāv… Tā kā mani jau bija iemācījuši, kā to darīt, un tās mantas bija tik daudz, es sāku pati maisīt amfetamīnu un špricēt vēnā. Kad sāku durt amfetamīnu, mans svars nokritās līdz 64 kilogramiem. Paiet pa ielu nevarēju. Pēc zombija izskatījos. Pēc laika man sākās neadekvāta paranoja – visur, kur paskatījos, redzēju policistus, uz balkona stāv policists, kokos sēž policisti... Tas bija drausmīgi.

Un tad viens cilvēks man pateica, ka vienīgais veids, kā tikt vaļā no amfetmīnu psihozes, ir apsēsties uz trankvilizatoriem – uz heroīna. Es paklausīju, nokāpu no amfetamīna dienas laikā. Tas nostrādāja. Mani pacēla citos augstumos. Mani iepazīstināja ar to heroīnu, kas noņem psihozes un paranoju, kas nomierina. Mana heroīna atkarība vilkās apmēram deviņus gadus.

Heroīns nomierina? Ko vēl tas dara?

Rada aizcietējumus. Liekas, kas tur tāds. Bet opioīdi rada tādus aizcietējumus, ka… To iedomāties nevar, kādas tās ir nāvīgas sāpes. Man piecas dienas bija aizcietējums tāds – neaprakstāms. Izrāvu veselu pudeli gutalaksa, visādus atmīkstinātājus. Bet no tiem jau arī nekas uzreiz nenotiek. Un tad vienā brīdī piecos no rīta viss atvērās. Stāvu kā invalīds, nespēju paspert ne soli, no manis tek caureja, un viss mīkstais segums manā guļamistabā ir dzelteni zaļš no maniem sūdiem.

Redz, kad iestājas lomkas, viss organisms atsakās strādāt. Viss sāk pret tevi protestēt – no ausīm sāk sērs tecēt, sāk ausis sāpēt, bungādiņas sāpēt, galva sāk sāpēt. Tev tek no deguna kā tādam kovidiķim, kā smagam gripas slimniekam. Tu svīsti. Tev tek no pakaļas, tu čurā – un tu neko nevari kontrolēt. Viss, ko tu parasti organismā saturi, atveras un gāžas ārā. Tādas ir heroīna lomkas. To nevar aprakstīt, to nelaimi, tās šausmas.

Man šīs šausmas ieslēdzās ļoti ātri.

Kad to saprot, vai negribas uzreiz mest nost, pārstāt lietot?

Visi narkomāni sapņo pārstāt lietot. Visi. Bet...

Edgars, kurš mani tā pa īstam iemācīja uz heroīna sēdēt, – viņš manās rokās nomira. Tur atkal ir garš stāsts, lecam pāri laikiem – es pie cita biju aizgājusi, tad vēl pie cita, strīdējāmies... Vienā brīdī Edgars man saka: Laura, es tevi mīlu, tu mani mīli, nāc mājās! Es arī atnācu pie viņa atpakaļ. Viņš saka: Lauriņ, davai, pēdējo reizi – un no rītdienas sāksim jaunu dzīvi.

Davai, saku. Aizbraucām uz centru, paņēmām. Viņam tā tiešām bija pēdējā reize. Viņš aizmiga manās rokās, un no rīta man gultā bija violeti zils cilvēks blakus.

Kad Edgaru aizveda uz morgu, es izgāju cauri viņa džinsiem. Edgara džinsos bija 30 lati. Es pateicu omei – gaidi, un aizskrēju. Ome jau zināja, ko es darīšu, bet nevarēja mani aizkavēt. Aizskrēju uz to pašu vietu, kur iepriekšējā naktī ņēmām kaifu. Tas bija tā saucamais ķīniešu heroīns, "krokodils", kas pilnībā iznīcina organismu. Inde.

Es Edgaru ļoti mīlēju. Par visiem 30 latiem nopirku to indi, ielīdu vienā pažobelē, kur neviens nav bijis gadus 20, kur zināju, ka neviens nemeklēs nekad. Iedūros tādu devu, ka – tas saucas "zolotoi ukol" – zelta šprice (krievu val.). Kad tu duries, nevis lai iekaifotos, bet lai aizietu.

Atjēdzos slimnīcā. Sapratu, ka mans laiks vēl nav pienācis.

Laiciņš maziņš pagāja. Tad bija tāds Žeņa. Viņš bija Edgaram ļoti labs draugs un man labs draugs. Viņš redzēja, kā es pārdzīvoju par Edgaru, un deva man savu plecu. Viņš teica: es zinu, ka tu mīli Edgaru, bet atļauj man tevi mīlēt un tev palīdzēt. Un es Edgaru tā kā aizvietoju ar viņu. Es zināju, ka Edgaram patiktu, ka mans nākamais draugs būtu Žeņa.

Ar Žeņu mums bija skaistas attiecības divu gadu garumā. Līdz brīdim, kad es aizbraucu uz Alūksnes kapu svētkiem. Žeņka man piezvanīja, es viņam uzbraucu augumā: ko tu man zvani pārnarkojies, vai tu vari man ļaut kapusvētkos mierīgi pasēdēt. Un viņš pēc tā pārgrieza sev rīkli. Un tagad visa Latvija domā, ka es esmu nogalinājusi Žeņku.

Man divi mīļotie vīrieši ir aizgājuši praktiski vienā veidā. Un es joprojām esmu šeit.

Pārstāji lietot, jo...? Nobijies?

Man laikam apnika būt melnajai atraitnei. Redzēt, ka cilvēki mirst. Es nevaru pateikt, ka es savācos. Bet brīnumainā kārtā man augstākie spēki iedeva bērnus. Tāpēc es nevaru atļauties būt stulba.

Tomēr tu saslimi ar AIDS.

Kad Edgars bija dzīvs, es ne ar ko neslimoju. Kad Edgars nomira, es saslimu ar aidu.

Skaidri zinu, kad saslimu. Vienmēr biju kārtīgs narkomāns, kā jau mēs visi sākumā. Savu špricīti turi pie sevis mājās, nodezinficē... Bet tad, kad jau aizgājusi nopietnā lieta, tu savas špricītes turi katrā rajonā, katrā podjezdā. Un tādu kā tu ir miljons, kuri arī turpat tur. Un viņš paņem tavu špricīti un pēc tam noliek vietā. Tu pēc tam paņem kā savējo, ieduries, tad aizej pārbaudīties – un tev ir aids.

Arī es atstāju savu špricīti drošā vietā, vienā Stabu ielas podjezdā. Vienreiz aizgāju tai pakaļ, un man likās, ka tā ir mazliet nobīdīta no vietas. Bet tajā brīdī, kad lomkas, kad tu viss kraties, puņķi tek, tevi principā neinteresē, kā tā špricītes stāv, tev vajag tikai to, lai viņa strādā, lai viņu var iebakstīt. Un es arī iebakstīju. Un Kaspars, mans draugs, kurš arī ir zem zemes, man uzreiz teica: Laura, tu esi vičevaja (saslimusi ar hiv – krievu val.). Kaspars nomira nākamajā dienā, mani glābjot, ejot uz policiju - viņš trāpīja zem policijas auto Gogoļa ielā. Tas bija mans trešais brūtgāns. Man trīs brūtgāni nomiruši vienā nāvē. Ja tu dzīvo tādu dzīvesveidu, tavi cilvēki aiziet.

Tajā reizē no tās šprices tu arī saslimi?

Kaspars man teica: Laura, es tev atvečaju, tu vakar noķēri viču. Jo es viņam pateicu, ka man likās, ka Stabu ielas podjezdā, kur man bija nolikta šprice, – ka man likās, ka tā nebija nolikta pareizajā vietā. Kaspars man saka: Laura, aizej pārbaudīties, es tev saku, ka tev jau šodien ir aids. Ir tādi "Dialoga" busiņi, kur var pārbaudīties, un ir viena vieta 1. slimnīcas pagrabiņā, kur narkomāni iet mainīt šļirces, es arī tur visu laiku gāju, tāpēc zināju, ka ar manām šļircītēm vienmēr viss ir kārtībā.

Es Kasparam teicu: nē, nu nē, nē, es taču esmu stipra meitene. Nu kā jau visi: ar mani tas nenotiks! Es pavadīju nakti pie viņa – un viņš jau slimoja ar to kaiti. Pavadījām nakti kopā, tā ka varbūt arī viņš tā kā... Nu... Var būt gan tā, gan tā. Īsāk sakot, bija skaidrs, ka tā nakts bija liktenīga.

No rīta piecēlāmies, un viņš man teica: ejam tagad pārbaudīties, es tev saku, mīļā, ka tev ir zaraza (kaite – krievu val.). Es saku: nevar zaraza pa vienu nakti pielipt. Viņš saka – pagaidi. Mēs aizgājām līdz pirmajam "Dialoga" busiņam, uztaisījām ātro pārbaudi, un pēc 12 stundām man pateica, ka esmu vičevaja, ka man ir hivs.

Kā tu juties, saņemot tādu ziņu?

Mana pirmā reakcija? "Nu okei." Izklausās šausmīgi, bet tā bija. 

Tāpēc, ka es nebiju adekvātā stāvoklī. Es mocījos uz kumariem, es mocījos. Kad tev pa visiem galiem tek šķidrums ārā, kad tu nevari savākties un tu nevari vienu vārdu pateikt, tevi neinteresē ne bērni, ne vecāki, nekas. Man gan toreiz bērnu vēl nebija. Un, kad tev pasaka, ka tev ir nāvējoša slimība, – tev arī tas neinteresē. Nu ir - labi, okei.

Tajā brīdī, kad tu atkal iebliezies pa jaunam un kad tu nomierinies, tu apzinies: o, kas tagad notika... Tad tev pa pieri iesit, un tad ir sāpīgi. Tad, protams, ir asaras, puņķi... Un tad ir nākamais moments – kā tu to vecākiem paziņosi, tuviniekiem, partneriem un mīļākajiem, brūtgāniem vai vīram, vienalga, kas nu tavā dzīvē ir. Ja tu esi viens pats par sevi, nu labi, tev viens pīpis. Bet tomēr ir cilvēki tavā dzīvē, ir taču vecāki arī.

Kā vecāki reaģēja?

Neviens nebija laimīgs, protams. Mamma līdz pat šim brīdim – viņa zina, kā tā slimība strādā, un viņa zina, ka viņa ir droša, bet viņa vienalga... Nu jau 20 gadus man mamma nav buču uz lūpām iedevusi. Nu jau 20 gadus mamma nav nolikusi zobbirstīti manai blakus. Saproti? Lai cik tā medicīna droša nebūtu, tev vienmēr būs apkārt cilvēki, kuri baidīsies. Un man pats tuvākais cilvēks, kas ir mana mamma, – viņa paniski baidās vienā teritorijā ar mani nolikt zobbirstītes vai dvielīti. Ja viņa redz, ka es noslauku rokas dvielītī, viņa to dvieli iemet mazgāšanā, man neredzot. Bet es taču to redzu. Viņa domā, ka es neredzu. Viņa paņem jaunu dvielīti. Jo viņa baidās nomirt. Tā stigma joprojām cilvēkiem seko.

Redzi, mana mamma tomēr ir latviete, vīrs man ir anglis. Angļiem ir vairāk informācijas par to, viņi nebaidās, neraustās. Latviešiem tomēr tā stigma ir diezgan spēcīga.

Kad tu pateici vīram, ka tev ir hiv?

Vīram es pateicu praktiski pēc otrā randiņa. Pirms mēs gulējām kopā, es viņam pateicu. Viņš pateica – viss kārtībā. Tāpēc, ka viņš bija informēts par to, viņš zina, ka tā lieta ir ārstējama, ja to kontrolē, tur viss ir kārtībā. Anglijā viņi par tām lietām ir daudz labāk informēti.

Kad saslimu ar hiv, protams, tam klāt nāca C hepatīts. To es izārstēju tikai pirms diviem mēnešiem – veiksmīgi. Aids nekur neaizies, aids vienmēr būs ar mani. To, kā zināms, izārstēt nevar.

Bet tas, kas deviņdesmitajos gados bija nāves spriedums mūsu mīļotajam Fredijam, man un man līdzīgajiem tagad ir dzīves spriedums.

Lietoju zāles jau 10 gadus un lietošu visu mūžu. Un, ja es dzeru zāles, es nespēju nodot slimību tālāk. Zinu, ka visus interesē jautājums par seksu. Mēs ar vīru, abu manu meitu tēvu, nekad mūžā neesam lietojuši prezervatīvu. Mēs esam kopā piecus gadus, un viņam nav hiv.

Nebija tomēr bail dzemdēt bērnus?

Bailes jau nekad nepamet. Kad man pirmā meita dzima, es biju šausmās. Ja es dzeru zāles, ar seksu nodarboties ir simtprocentīgi droši, bet bērniņš jau aug manī, tāpēc tas, vai viņš nesaslims, nav simtprocentīgi droši. Tāpēc ne pirmo, ne otro meitu nedrīkstēju dzemdēt dabīgi, bija ķeizari – un arī ar krūti bērnus nedrīkstēju barot.

Abi mani bērni pēc dzimšanas ir bijuši uz ļoti smagām zālēm, antibiotikām, morfiju deva, pretaida zāles un tamlīdzīgi. Bet tagad ar abām meitenēm viss ir kārtībā.

Ja neskaita aidu un hepatītu – vai heroīns vēl kaut kā iespaidojis tavu veselību?

Es slimoju ar hiv nu jau kaut kādus 15 gadus laikam. Un man veselība ir labākā stāvoklī nekā jebkad ir bijusi. Bet jāsaprot, ka es runāju no savas perspektīvas, visiem tā nav. Es ārstējos, un līdz ar to man viss ir kārtībā.

Nu kā – kārtībā. Nosacīti. Teiksim, pat paralēli tam, ka es ārstējos, man heroīns ir sagrāvis atmiņu. Absolūti. Es varu atcerēties, kurā gadā piedzima Napoleons, bet es neatceros, ko es vakar vakariņās ēdu. Atmiņu sit nenormāli un izsit failus ļoti spēcīgi zināšanās.

Heroīns tevi padara par invalīdu. Tu kļūsti par invalīdu. Tu neesi vairs sociumā derīgs. Tu nekam neesi derīgs. Pofig, tu vari uzkrāsoties, tu vari uzvilkt skaistu kleitu un izskatīties labi. Bet tev kaut ko pajautās un tu sāksi stostīties un neko nevarēsi pateikt. Un es – es nekad mūžā neiedomājos, ka ar mani tā būs, ka es nevarēšu uz vienu jautājumu atbildēt. Es ar savām privātskolām un augstskolām! Un ar mani tagad tā ir. Man jebkuru jautājumu uzdod – es stāvu un tupīju. Es acis blisinu, es nezinu, ko atbildēt. Man ir pilnīgi izsisti faili ārā. Tā kā pēc traumatiskas operācijas vai, es nezinu, pēc – pēc avārijas. Heroīns mani ir padarījis par morālu invalīdu.

Kā pārējais organisms to visu izturējis – aknas, nieres, citi orgāni?

Aknas ir dirsā, protams. Aknas vienmēr būs dirsā, tāpēc, ka tev ir jādzer zāles, lai uzturētu savu imūnsistēmu. Mūsu imūnsistēma ir nospiesta. Tāpēc, ka mums ir nāvīga slimība. Lai tu izdzīvotu ar nāvējošu slimību, tava imūnsistēma ir jānospiež. Bet imūnsistēma ir viss, kas tev ir. Ja tev paliek sūdīgi, tev temperatūra paceļas vai kas – bet manā gadījumā nekas neceļas. Manā gadījumā es vienkārši... Mans organisms nereaģē. Tāpēc jau lielākā daļas hiv slimnieku un aida slimnieku nomirst no parastām iesnām. Tur nav nekādai nopietnai slimībai jābūt. Neviens jau no aida nemirst. Mirst no tā, ka imūnisistēma nestrādā.

Tu kādreiz baidies no nāves?

...Jā.

...Protams, ka baidos.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kaifa cena" saturu atbild TVNET GRUPA.