BEZ SPRIEDZES ⟩ "Man vairs nav jāslēpjas." Ieva Putniņa par dzīvi ar alopēciju

Ieva strādā par arhitekti, vienlaikus nodarbojas arī ar grafisko dizainu. Tāpat viņa ikdienā platformā "Facebook” uztur domubiedru grupu "Alopēcijas atbalsta grupa", kurā ar padomiem un pieredzes stāstiem iedrošina cilvēkus, kam ir līdzīga problēma.

Video: saruna ar Ievu Putniņu

Liktenīgā diena akvaparkā

Ieva atminas, ka pavisam normāla bērnība viņai bijusi līdz 11 gadu vecumam, kad viņa ar klasi devusies ekskursijā uz akvaparku.

"Nākamajā dienā pamodos ar 42 grādu temperatūru. Tas likās sirreāli – mamma neticēja, trīs reizes mērīja. Es nevarēju pacelt rokas, vienu dienu bija tāds bezspēks, ka nespēju parunāt. Man bija uzpampis kakla limfmezgls," atminas Ieva.

Pēc tam Ievu ievietoja slimnīcā Kuldīgā, kur viņa pavadīja nedēļu. Ārsti izmēģināja visdažādākās zāles, taču temperatūra nekritās.

"Mani pēc tam aizsūtīja uz slimnīcu Rīgā, kur ievietoja karantīnā, jo nezināja, kādēļ man ir tā temperatūra. Pēc tam vesela mēneša garumā katru stundu māsiņa nāca mērīt temperatūru, deva zāles, ņēma asinis."

Galu galā ārsti nolēma limfmezglu izgriezt – pēc tam temperatūra nokritās. Ieva pa to laiku bija ievērojami novājējusi.

"Es daudz neēdu, jo nepietika spēka. Temperatūras dēļ "izsvīdu" 10 kilogramus."

"Tas laiks slimnīcā bija interesants – 11 gados es jau sāku domāt par dzīvību un nāvi, jo blakus palātā nomira kāds 16 gadus vecs puisis. Tad sapratu, ka nomirt var arī jaunā vecumā."

Ieva atminas, ka pirmās alopēcijas pazīmes sākušās turpat slimnīcā – taču toreiz tas uz kopējā fona licies maznozīmīgi.

"Slimnīcā pamanīju, ka man ir ļoti sausa āda un galvā ir pleķītis vienlatnieka lielumā. Pastāstīju ārstiem, viņi ieteica man speciālu šampūnu un teica, ka viss būšot labi. Tas uz kopējā fona šķita tik nenozīmīgi, tāpēc tam daudz nepievērsu uzmanību."

Kopumā slimnīcā Ieva pavadīja trīs mēnešus.

No rīta uz spilvena paliek liels matu kušķis

"Kad atgriezos mājās, viss šķita tik svešs. Beidzot jutos kaut kādā mērā vesela, bet vienmēr, kad kaut ko ēdu, man sāpēja vēders. Pēc tam tā jau kļuva par normu."

Līdz ar atgriešanos mājās viss nebeidzās – radās jaunas likstas.

"Pēc kāda laika es pamostoties ieraudzīju, ka uz spilvena guļ pamatīgs matu kušķis. Pateicu mammai, viņa uzreiz aizveda pie ārsta, kurš gan neko daudz nevarēja pateikt. Pēc tam dušā pamanīju, ka mati nāk ārā kaudzēm."

"Tas pleķis vienlatnieka izmērā toreiz nešķita tik nozīmīgs. Kad mati sāka arvien vairāk un vairāk krist, tad sapratu, ka nav normāli. Jau 12 un 13 gadu laikā sāku siet bandanas, liku cepures."

Pirmā parūka 13 gadu vecumā

Drīz vien Ieva saprata, ka visu laiku nevar staigāt cepurē, tāpēc jāiegādājas parūka.

"Nopirku parūku veikalā "Loka", kas nebija no īstiem matiem un vairāk piestāvēja sievietei 40 gadu vecumā. 13 gados šķita – tas ir viss, tā man jāizskatās? Tas bija ļoti grūti."

"Tas bija smags periods, jo es biju meitene, kas jau kļūst par sievieti, bet kurai trūkst matu."

Laimīgā kārtā Ievai atbalstu sniedza klasesbiedri un draugi.

"Man bija atsaucīgi draugi, draudzenes palīdzēja matus saspraust tā, lai pleķus nemana. Nebija problēmu satikt ar vienaudžiem."

Parūkas nēsāšana Ievai asociējas ar "izdzīvošanu".

"Kad uzliku parūku galvā, man bija sajūta, ka tā neesmu es. Tagad esmu uzzīmējusi un ietetovējusi uzacis, bet tolaik tās zīmēju ar zīmuli. Katru dienu tā zīmēšana un parūkas likšana pamatīgi nogurdināja, bet sevi mierināju ar domu – izdzīvošu šo dienu."

Kultūršoks ārzemēs

Ieva 18 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Odesā, kur studēja arhitektūru. Tur viņai no cilvēkiem, kas nākuši no visām pasaules malām, nācās piedzīvot pavisam citādu attieksmi.

"Kāds bija padzirdējis, ka man galvā ir parūka, jo iepriekš cilvēki bija mani redzējuši lakatā. Vēl kāds prasīja, vai esmu musulmaniete. Citi mēģināja lakatu arī novilkt, lai redzētu, kas zem tā slēpjas."

"Atceros, kā gāju pa gaiteni uz lekciju un viens puisis sauca: "O, Ievai ir parūka!" Tolaik pagriezos un nodomāju – cik viņam ir gadu?"

"Vienreiz kāds cilvēks, kas tikko bija ieguvis maģistra grādu, piedzērās un mani nometa pa trepēm un novilka to parūku."

Nepatīkamie brīži Ievu gan nav salauzuši – viss pieredzētais viņai palīdzējis nostiprināt pašpārliecību.

"Es ar to spēju tikt galā, jo vienkārši esmu dzīvespriecīga. Laikam tas nācis no tā laika, kad biju slimnīcā, jo pēc tam sapratu, ka man jāpriecājas par to, ka vispār dzīvoju."

"Ja es zinātu, nebūtu tevī iemīlējies"

Ieva atzīst, ka arī romantisko attiecību veidošanā ir bijuši sāpīgi punkti – mīlētie vīrieši ne vienmēr spējuši tikt galā ar faktu, ka viņa nav gluži tāda kā citi.

"Esmu dzirdējusi tādus teicienus kā "ja es zinātu, nemaz nebūtu tevī iemīlējies" vai "varēji jau uzreiz pateikt”. Bet – vai ir labi staigāt apkārt un visiem stāstīt, ka man ir parūka?"

"Kad sāku nēsāt parūku, arī biju kopā ar puisi, kurš gan nezināja, ka man galvā ir parūka. Kad es pateicu viņam, viņš teica, ka "viss ir kārtībā". Bet pēc tam, kad viņam pastāstīju, kā es patiešām izskatos, viss izjuka."

Laimīgā kārtā tā nav bijis vienmēr un līdzās bijuši arī saprotoši un mīloši cilvēki. Ievas ieskatā attiecībās ļoti noteicošu lomu spēlē paša vīrieša uzvedība.

"Paša vīrieša pašpārliecība ir ļoti svarīga. Turklāt cilvēki reizēm paši nesaprot, ko grib. Tas, ka izskaties citādāk, nav tava vaina. Ja tev ir labi ar sevi, tad noteikti atradīsi kādu, kas tev būs blakus."

Plāksteris noņemts "pa īstam"

Dienu, kad Ieva noņēma novilkt lakatu un ļaut vaļu dabiskajam skaistumam, viņa atceras vēl šodien.

"Todien atbraucu uz Kuldīgu un ar savu puisi un viņa labāko draugu grasījāmies iet sauļoties. Es uz brīdi noņēmu lakatu, un viņš paskatījās uz mani un teica: "Ieva, tev taču ir mati, kāpēc tu vispār staigā tajā lakatā?" Es sākumā atteicos novilkt, bet viņš uzstāja, ka es bez lakata izskatos daudz labāk.

Pēc pastaigas mēs atnācām mājās un es noņēmu lakatu, jo bija ļoti karsts. Pēc tam viņš to lakatu, kas todien bija mans vienīgais, kaut kur noslēpa. Un tā viņš teica – ejam tagad bez lakata. Es, protams, baidījos, bet viņš teica: "Kāpēc tev jābaidās? Mēs esam divi vīrieši tev blakus." Un tā arī gājām."

Ieva atminas, ka sajūta iet sauļoties bez lakata bijusi līdzīga kā noraut ilgi stāvējušu plāksteri. Pēc šķiršanās ar draugu gan viņa ik pa brīdim lakatu uzsējusi, jo mati stresa dēļ atkal sākuši krist.

Pa īstam akmeni no sirds palīdzēja novelt saņemšanās par slimību runāt ar citiem.

"Pēc tās atpūtas Kuldīgā es uztaisīju fotogaleriju ar bildēm, kurās esmu bez lakata, un arī rakstu, kurā stāstu visu par alopēciju. To publicēju “Facebook”. Cilvēki tad nevarēja teikt nejaukas lietas par mani."

Lai Latvijā alopēcijas skarto cilvēku vidū viestu kopības sajūtu, Ieva "Facebook" arī izveidoja domubiedru grupu "Alopēcijas atbalsta grupa". Tagad tajā ir vairāk nekā 300 biedru.

Katru svētdienu Ieva platformā "Zoom" sazvanās ar cilvēkiem, kas sirgst ar reto slimību, vai vecākiem, kuru bērniem tā diagnosticēta, un uzklausa viņu stāstus, kā arī sniedz padomus.

"Tā es apzinājos, ka esmu tāda, kāda esmu, un sapratu, ka man vairs nav jāslēpjas. Pēc tam jau sāku dzīt matus nost un arī tā staigāt."