1954. gadā, kad Barbarai Leinai bija trīs gadi, viņu un piecas viņas māsas – Kaju, Bobiju, Mikiju, Vikiju un Anniju – meiteņu māte pameta savā dzīvoklī, kā rezultātā bērni tika nosūtīti uz bērnunamu, vēsta "People".
Tajā laikā Barbaras divas vecākās māsas Rūta un Elena bija jau apprecējušās un dzīvoja citur, kamēr vēl viena māsa, Bērnija, nebija mājās, kad ieradās sociālie darbinieki. Vēlāk Barbara uzzināja, ka viņas māte, kura aizejot paņēma sev līdzi jaunāko meitu Pamelu, pēc tam, kad viņas sešas meitas tika ievietotas bērnunamā, dzemdējusi vēl vienu bērnu, ko nosauca par Sindiju.
Barbara atminas, ka dzīve bērnunamā nebija no sliktākajām, jo māsas bija kopā ar viņu. Vēlāk gan viņa uzzināja, ka māsas piedzīvojušas vardarbību.
Laiks, ko sešas Leinu māsas pavadīja bērnunamā, bija īss, jo drīz vien viņas tika izdalītas pa audžuģimenēm. Tie bija lieli pārdzīvojumi, ko nu Barbara aprakstījusi savā grāmatā “Broken Water”, kas stāsta par viņas šķiršanos un atkalsatikšanos ar māsām 43 gadus vēlāk.
“Atceros, ka noraudzījos, kā manas māsas aizbrauc, un tā bija milzīga trauma. Es nezināju, kurp viņas dodas, es tikai zinu, ka viņas neatgriezās,” skaidroja Barbara.
Barbara un Kaja kā audžubērni tika ievietotas ģimenē pie vīrieša, kuram esot bijusi saistība ar organizēto noziedzību. Viņš ar sievu vēlāk, kad meitenēm apritēja 16 gadi, viņas adoptēja.
“Dienā, kad mūs ieveda šajā mājā, es aptvēru, ka kaut kas nav kārtībā,” apgalvo Barbara.
Savā grāmatā sieviete apraksta, ka audžutēvs viņas ar Kaju sitis un seksuāli izmantojis. Meitenes drīkstēja iziet no mājām vienīgi uz skolu un veikalu, turklāt viņām nav bijis ļauts runāt par savām pārējām māsām. Viss nonāca tiktāl, ka 14 gadu vecumā Barbara piedraudēja audžutēvu nošaut ar viņa paša ieroci. Viņš nobijies un turpmāk licis meiteni mierā.
19 gadu vecumā Barbara apprecējās ar bērnības draugu Džimu un laida pasaulē trīs atvases. Vēlāk ģimene pārcēlās no Sentluisas uz Mērilendu, kur viņa iestājās koledžā un absolvēja universitāti. Vēlāk Barbara kļuva par bērnu aizsardzības aktīvisti.
“Diemžēl mēs visas 11 bērnībā tikām seksuāli izmantotas, tādēļ ceram, ka veicināsim izpratni par to un parādīsim cilvēkiem, kas arī gājuši tam cauri, kā no tā var dziedināties,” skaidroja Barbara.
Pēc audžumātes nāves 1992. gadā sieviete nolēma sameklēt savas deviņas sen pazudušās māsas. Pirms meklēšanas tīmekļa vietnēs, kas piedāvā gēnu analīzi, Barbara izskatīja adopcijas reģistrus, iesaistīja katoļu labdarības organizācijas un pat nolīga detektīvu. Tomēr visi šie centieni izrādījās neveiksmīgi.
Viņa gan saglabāja optimismu.
Kā vēlāk izrādījās, viņu un Kaju meklēja arī pārējās Barbaras māsas. Vienai no vecākajām māsām, Elenai, bija vietējā avīzē publicēta fotogrāfija, kurā Barbara un Kaja mazotnē redzamas ar audžuvecākiem. Pamatojoties uz rakstu, Elenas dēla draugs veica izmeklēšanu, atrodot Kajas tālruņa numuru.
1997. gada vasarā ar Barbaru sazinājās divas māsas – Elena un Bērnija. Pēc kontakta nodibināšanas Barbara lidoja uz Sentluisu, kur viņa un Kaja satikās ar pārējām māsām.
“Biju gluži apstulbusi. Kad viņas ieraudzīju, es vienkārši izkusu. Burtiski metos viņu rokās. Māsas Bērnija un Elena mūs gaidīja uz piebraucamā ceļa. Es atpazinu viņu smaržu. Viņu pieskārieni bija pazīstami. Viņām bija tās pašas acis,” atminas Barbara, piebilstot, ka nodomājusi: "Beidzot esmu mājās."
2005. gadā Barbara sāka rakstīt grāmatu, kas nu jau ir izdota. Viņa uzklausīja māsu atmiņas, dzīves pieredzi, informāciju par bioloģiskajiem vecākiem.
“Lielākā daļa no mums bijām šķirtas 43 gadus.” Māsām kopumā pasaulē nākuši 34 bērni.
Piecas māsas – Mikija, Vikija, Bērnija, Annija un Elena – nu jau ir mirušas, taču pārējās kopš visu satikšanās 1997. gadā joprojām sazinās.
“Kad mēs sanākam kopā, mēs kļūstam kā mazi bērni. Tas ir tik skaisti! Man patiešām ir paveicies, un es esmu svētīta,” tā Barbara.