KAIFA CENA "Bailes no iekļūšanas valsts "sarakstos"." Problemātiski narkotiku lietotāji Latvijā

Foto: Ground Picture/Shutterstock

Nereti problemātisku narkotiku lietotāju grupai ir grūtības iekārtoties pastāvīgā darbā. Tas pasliktina personas ekonomisko situāciju un pakļauj sociālās atstumtības riskam, kā arī var veicināt personas iesaisti noziedzībā. Lai arī Latvijā faktiski ir vairākas programmas, kas var palīdzēt šai cilvēku grupai, tām trūkst finansējuma, darbinieku, ārstniecības gultu, kā arī programmas nav pieejamas visiem. Latvijas Universitātes pasniedzēja un socioloģe Kristiāna Bebre norāda - programmas pieejamas tikai noteiktos termiņos. Tā kā problēmu šajā jomā ir daudz, eksperte uzsver, ka par vielām ir jārunā pragmatiski un jābalstās uz zinātnē balstītiem pētījumiem.

Kristiāna ir ieguvusi bakalaura un maģistra grādus vienā no Lielbritānijas vecākajām un prestižākajām izglītības iestādēm, Daremas Universitātē. Šobrīd Kristiāna ir valdes locekle Eiropas Psihoaktīvo Vielu Sociālo Pētnieku Asociācijā un asociētā redaktore "Springer Nature" Kaitējuma Mazināšanas žurnālā.

Bebre regulāri prezentē savus pētnieciskos rezultātus pasaules vadošajās konferencēs (piemēram, "Lisbon Addictions" un "European Society for Prevention Research") un turpina pilnveidot savas zināšanas, apmeklējot apmācību programmas. Kristiāna pasniedz kursus par nelegālo vielu jautājumiem Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu Fakultātes Socioloģijas bakalaura programmas studentiem.

Jāatšķir lietotāji no problemātiskajiem lietotājiem

Vaicājot par pirmajiem soļiem, kas būtu jāveic problemātiskam narkotiku lietotājam, eksperte min vēršanos pie narkologa un nošķir problemātiskos no neproblemātiskajiem lietotājiem. "Problemātiskais narkotiku lietotājs starp visiem pārējiem narkotiku lietotājiem ir absolūtā minoritāte.

Parasti 90%, kā liecina ANO un PVO, vielas lieto bez problēmām – tie ir izklaides lietotāji. Bet mēs runājam par 10%, kam ir problēmas narkotiku lietošanas rezultātā.

2020. gadā 284 miljoni cilvēku (5.6% vai katram 18 pasaules cilvēkam) ir lietojuši kādu nelegālo vielu. Tas ir par 26% vairāk nekā 2010. gadā.

No 284 miljoniem cilvēku problemātiskie lietotāji bija ap 13.6% (0.76% no pasaules populācijas) – ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas birojs (UNODC) šo pieaugumu skaidro ar to, ka aug pasaules populācija.

Kristiāna Bebre uzsver: "Pieaugums ir attiecināms arī uz neefektīvo ārstēšanu, kriminālo lietotāju vajāšanu un tēmas tabu, stigmatizācijas lomu."

Vispirms cilvēkam būtu jāvēršas pie narkologa, kas pastāstīs, vai ir kādas iespējas. Es kā sabiedrības pētniece fokusējos uz lielāko daļu lietotāju – neproblemātiskajiem lietotājiem.

Narkologa konsultācija vien četras dienas gadā

Par problēmām saistībā ar ārstniecības programmām Bebre stāsta: "Latvijā nav plaši pieejami, efektīvi pakalpojumi, ko piedāvāt. Ja uzrunātais cilvēks ieradīsies, viņš saskarsies ar ļoti īsu ārstēšanas periodu - tas var demotivēt griezties pēc palīdzības nākotnē.

Teorētiski ir pieejami dažādi pakalpojumi un programmas, kas palīdz problemātiskajiem narkotiku lietotājiem. Ir arī ilgtermiņa ārstēšanas programmas. Realitātē ne vienmēr tas piepildās. 2019. gadā bija 160 narkoloģiskās gultas, bet 2017. gadā bija 207 narkoloģiskās gultas.

Tas nozīmē, ka vidēji viens pacients ārstniecības iestādē gadā ārstējoties pavada nepilnas četras dienas. Tas ir ļoti mazs un nepietiekams laiks, lai cilvēku izārstētu no tādas psihosociālas problēmas kā atkarība.

Atsaucoties uz Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam eksperte šo situāciju skaidro detalizētāk. 

  • 2017. gada laikā ārstēti 10576 narkoloģisko pacientu.
  • No aptuveni 93 narkologiem (51 darba attiecībās ar Nacionālo Veselības Centru, NVD)
  • 10576/93 = 114 pacienti uz vienu narkologu katru gadu.
  • Tas ir milzīgs apjoms un narkologs nevar jēgpilni iesaistīties pacienta ārstēšanas procesā.
  • Reģionos strādā 29 narkologi; Rīgā - 24.

"Pašlaik atkarību un narkoloģiskā ārstēšana nav nodrošināta pietiekamā apjomā:

  • ierobežota pieejamība opioīdu aizvietojošajai terapijai;
  • nav integrētu (kombinētu) pakalpojumu vienā punktā (šļirču maiņa, dezinfekcijas līdzekļu pieejamība, prezervatīvu pieejamība, infekcijas slimību testēšana, HIV ārstēšana, metadona ilgtermiņa farmakoterapija, DOTS (tieši uzraugāmās ārstēšanas īsais kurss u.c.)),
  • ierobežoti pieejama citu atkarību vai psihisku saslimšanu ārstēšana, jo nav pietiekami nodrošināta ārstu narkologu, psihiatru un citu speciālistu kapacitāte un pieejamība, īpaši reģionos."
  • Netiek nodrošināti pēctecīgi ārstniecības pakalpojumi.

Bebre uzsver, ka tā nav nopietna ārstēšana un palīdzība ilgtermiņā. "Šādā situācijā narkologs pacientam vidēji ir vien četras dienas gadā. Nevaru iedomāties, cik tas ir jēgpilni, tas pat, iespējams, demotivē cilvēku ārstēties."

2021. gadā arvien vairāk no opioīdiem atkarīgo personu sāka ārstēšanos valsts apmaksātā metadona programmā. Runājot par potenciālajiem uzlabojumiem un rezultātiem, Bebre uzsver, ka pagaidām vēl nav tapuši pētījumi specifiski par šo jautājumu.

Vēršanās pēc palīdzības – pēdējais solis

Liela problēma ir arī tā, ka Latvijā mazāk cenšas atsevišķi uzrunāt problemātiskos narkotiku lietotājus, lai viņi saņemtu ārstniecības un sociālos pakalpojumus, un nošķirt tos no cilvēkiem, kam vielu lietošana problēmas nesagādā.

Mansone ar kolēģiem Zviedrijā veica pētījumu par šo jautājumu, pētot, vai nelegālo vielu lietotāji vēlas apmeklēt palīdzības centrus un saņemt sociālos pakalpojumus. Pētījumā tika noskaidrots, ka šo centru apmeklējums ir principā pēdējais solis, jo ir bailes no ģimenes un draugu nosodījuma, pazemošanas, atklāšanas. Tāpēc šie cilvēki ir grūti atrodami un sasniedzami."

Latvijā tas iezīmējas diezgan traģiskā formā, jo ir situācijas, kad tiek izsaukts NMPD, ja kāds ir pārdozējis, pacients saņem naloksonu. Kad pacients atgūst samaņu, viņš bēg no mediķiem, jo ir bail nokļūt policijas redzeslokā.

Ja cilvēku pieķer, lietojot narkotikas divas reizes gadā, tad šo cilvēku var apcietināt. Tas noteikti ietekmēs personas nākotni un iespējas, un tas ir it īpaši svarīgi cilvēkiem, kas savādāk ir normāli integrēti mūsdienu sabiedrībā. Tāpēc tas ir būtisks diskutējams jautājums – vai NMPD darbiniekiem būtu jāziņo policijai?

Šobrīd nav vienotas skaidrības par to. Viena ministrija saka vienu, cita - ko citu. Bet situācija joprojām ir tāda, ka nereti šiem cilvēkiem ir bail, tāpēc viņi bēg. Tas ir problemātiski.

Narkotiku lietošanas un izplatības ierobežošanas plānā 2019.-2020. gadam tika noteikts, ka neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) bieži ir pirmais, ka sastopas ar cilvēkiem, kuri pārdozējuši narkotikas. Atsaucoties uz 2017. gada statistiku, viens NMPD izsaukums izmaksā 127,55 eiro.

Tātad visi izsaukumi, kur izmantots naloksons 2017. gadā, izmaksāja 354 589 eiro. Šis plāns toreiz noteica - būtu jāizvērtē iespējas uzlabot narkotiku pārdozēšanas profilakses, kā arī reakcijas pasākumus.

Valsts īstenotie pasākumi nav pietiekami efektīvi

Tas rosina diskusiju par to, vai valstiskā līmenī tiek veikti jebkādi prevencijas pasākumi, lai "izklaides narkotiku" lietotājs nekļūtu par problemātisku lietotāju un cilvēkam nemaz nebūtu jānonāk līdz ārstēšanās fāzei.

Par šo aspektu Bebre sniedz plašu vērtējumu: "Nē, vairāk tiek darīts viss, lai cilvēki, kas ir izvēlējušies lietot kādu nelegālo vielu vai vielas, lietotu tās pēc iespējas bīstamāk un saskartos ar iespējami vairāk problēmām.

Nav iespējas testēt nelegālās vielas. Cilvēkam nav iespējas šo nopirkto vielu aiznest uz testa punktiem un notestēt, lai uzzinātu dozu un sastāvu, lai mazinātu pārdozēšanas risku. Tāpat, lai uzzinātu kaitējuma mazināšanas riskus, piemēram, nejaukt ar alkoholu.

Šī informācija tiek izslēgta no potenciālā lietotāja, tāpēc vienīgā vieta, kur var meklēt informāciju, ir internetā. Šādā gadījumā tās jau ir cilvēka kritiskās spējas izvērtēt patiesu informāciju.

Ja ir sliktas sekas un cilvēkam nepieciešams izsaukt NMPD, ir risks, ka cilvēks vai viņa tuvinieki izvēlēsies to nedarīt iepriekšminēto iemeslu dēļ – bailes un potenciālās sekas. Tas palielina iespēju, ka paliks ilgtermiņa sekas."

Eksperte uzskata: "Valsts īstenotie pasākumi nav pietiekami efektīvi, lai mazinātu šo problēmu. Ir arī daudz pētījumu, kur noskaidrots, ka aizlieguma dēļ cilvēks arī slēpj vielu lietošanu.

Tas pats par sevi padara situāciju bīstamāku it īpaši nepieredzējušo lietotāju vidū – tie pārsvarā ir arī jaunākie sabiedrības pārstāvji. Šis jaunietis, baidoties saņemt nosodījumu no vecākās paaudzes, baidoties tikt pie kriminālatbildības no policijas vai tikt "apbirkotam" kā "narkomānam" medicīnas profesionāļu acīs, izvairīsies no šo cilvēku uzmanības.

Neprasīs, kā rīkoties, lai mazinātu potenciālos lietošanas riskus, vai ko darīt, ja uzrodas kādas problēmas. Esošajā situācijā, kad vielas ir neregulētas, bet lietotāji nosodāmi, rodas vajadzība lietošanu un ar to saistītās potenciālās problēmas slēpt.

Nezinu nevienu mūsdienās veiktu pētījumu, kur noskaidrots, ka aizlieguma politika ir efektīva. Tas arī pasvītro vajadzību pēc pierādījumos balstītas stratēģijas, runājot par nelegālo vielu jautājumiem."

Neuzticība iestādēm – būtiska problēma kaitējuma mazināšanā

Vai uzticēšanās valsts iestādēm ir faktors, kas ietekmē lietotāju vēlēšanos sākt ārstēšanos? Bebre skaidro: "Pētījuma ietvarā, kad runāju ar cilvēkiem, kuri lieto kanabisu, izteikti varēju novērot cilvēku neuzticību valsts ierēdņiem – politiķiem, policistiem, ārstiem, narkologiem.

Lietotāji uzskata, ka par vielām zina vairāk nekā valsts pārstāvji. Un jāsaka, ka grūti ir nepiekrist šim viedoklim ik reizi, kad redzu medijos kādu jaunu absurdu komentāru no valsts ekspertu puses par nelegālajām vielām.

Piemēram, bijušais ārstu biedrības prezidents vairākkārt ir pielīdzinājis heroīna un kanabisa efektus, vai piesaucis vajadzību aizsargāt bērnu dvēseles no ķīmiskajām atkarībām.

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra vadītāja bieži vien draud ar ilgtermiņa sekām no marihuānas, kaut arī ANO, PVO un mūsu pašu veselības ministrija norāda, ka aptuveni 90% no lietotājiem nesaskarsies ar blaknēm. Vai, kad nedaudz amizantāk "Radio Pieci" ēterā pie Magnusa Eriņa narkoloģe ar pārliecību apgalvoja, ka skābe ir tas pats, kas kanabiss.

Bet šādiem absurdiem, pilnīgi amizantiem, izteikumiem tomēr ir traģiskas sekas. It īpaši tiem cilvēkiem, kam ir šī te lietošanas problemātika un jauniešiem."

Eksperte norāda, ka cilvēkiem var veidoties uzskats, ka pašmāju nelegālo vielu eksperti neseko līdzi pētījumiem un zinātnei – viņiem nevar uzticēties būt par noderīgiem padomdevējiem šajos jautājumus.

"Šo komentāru fokuss šķiet ir uz iebiedēšanu kā prevencijas stratēģiju un to sen pētījumi atzinuši kā neefektīvu.

Tātad mēs dzīvojam digitālajā laikmetā kad, ja mūsu eksperti nesniegs zinātnē balstītu informāciju, lietotājiem ir iespēja pašiem to atrast un kļūt izglītotākiem par tām valsts amatpersonām, kas uzskata, ka opioīdi un kanabiss ir viens un tas pats.

Ir tiešām svarīgi pasvītrot, ka dažādas vielas nes lielākus vai mazākus kaitējuma riskus. Eksperts Deivids Nats veica pētījumus, kur izvērtēja dažādu vielu kaitējumu gan indivīdam, gan sabiedrībai. No šiem pētījumiem tika izveidota kaitējuma hierarhija dažādu vielu lietošanā, un lietotāji nereti par to arī zina.

Vielu kaitējuma hierarhija, ņemot vērā kaitējumu sev un citiem. Atsauce: Amsterdam, J, Nutt, D et al (2015) 'European Rating of Drug Harms', Journal of Psychopharmacology, 29(6), pp.655-660.
Vielu kaitējuma hierarhija, ņemot vērā kaitējumu sev un citiem. Atsauce: Amsterdam, J, Nutt, D et al (2015) 'European Rating of Drug Harms', Journal of Psychopharmacology, 29(6), pp.655-660. Foto: Ekrānuzņēmums.

Nats potenciālo kaitējumu apskatīja no socio-neiropsihofarmakoloģiskās puses, bet par to, kādu efektu viela atstāj uz cilvēku, ir jājautā pašam lietotājam. No malas mēs nevaram spriest, vai viela ir psihedēliska, stimulējoša utt.

Šajā gadījumā jāmin Marka Adlija pētījums. Viņš, kā sociālais darbinieks intervēja lietotājus savā pilsētā Lielbritānijā un no lietotāju atbildēm izveidoja Psihoaktīvo Vielu Ratu, kurš ir tulkots arī latviešu valodā.

Atgriežoties pie potenicālajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vilcinās griezties pie valsts iestādēm pēc atbalsta, ja tāds ir vajadzīgs, eksperte uzsver, ka diskutabls un līdz galam neskaidrs jautājums ir arī par to, vai patiesi eksistē tāds "saraksts", kurā iekļauj narkotiku lietotājus.

Atsaucoties uz ekspertes sacīto, jāuzsver, ka valsts neatšķir problemātiskus narkotiku lietotājus no neproblemātiskajiem lietotājiem.

"Teorētiski sarakstu nav, bet praktiski kaut kādi saraksti ir un pastāv bailes tajos nokļūt, it īpaši neproblemātiskajiem lietotājiem, kas ir normāli integrējušies sabiedrībā, kuriem ir darbs vai studijas utt.

Vispirms ir jāsaprot, vai mediķiem/narkologiem ir jāreģistrē tie cilvēki, kas vēršas pēc palīdzības vai padoma. Vai šis kontakts cilvēkam pēc tam sekos visu mūžu?

Vai pēc 10 gadiem bāriņtiesa ņems vērā to, ka jaunībā cilvēks griezās pēc palīdzības beigt lietot kādu nelegālo vielu? Tas pats, ja šis cilvēks vēlēsies kļūt par mednieku un saņemt atļauju nēsāt ieroci, strādāt kādā valsts amatā, kur ir piekļuve sensitīviem datiem?

Un, visbeidzot, cilvēki, kuri sirgst no viss smagākajām atkarības formām nemeklē šos pakalpojumus, jo par tiem ir jāveic līdzmaksājums. Teorētiski valsts apmaksāts pakalpojums, bet praktiski cilvēkam ir jāiegulda arī savi finansiālie līdzekļi.

Problemātisks lietotājs, kam ir grūti nelietot, naudu, ko dabūt, vēlas tērēt vielām. Bet, ja šī nauda cilvēkam ir jākrāj, lai maksātu ārstam vai par alternatīvajiem medikamentiem, vairums to nedarīs," viņa sacīja.

Narkotiku lietošanas un izplatības ierobežošanas plānā 2019.-2020. Gadam noteikts:

  • Narkologa konsultācija, kaut gan valsts apmaksāts pakalpojums prasa līdzmaksājumu 4,27 eiro apjomā.
  • Par ārstēšanos stacionārā par katru diennakti pacientam jāmaksā 7,11 eiro, bet ne vairāk kā 355,72 eiro.
  • Ja nepieciešami papildus medikamenti, par tiem jāmaksā ir pacientam (pilngadīgam).

Nav neviena cietuma, kurā nebūtu narkotiku

Narkotiku lietotāji dažādu iemeslu dēļ atrodas arī Latvijas cietumos. Cietumsods tiek pozicionēts kā veids, kā mazināt lietotāju skaitu. Un arī cietumniekiem ir pieejamas dažādas programmas.

"Programmas ir daudzas un dažādas, bet nav vienas centralizētas vērtēšanas sistēmas par situāciju kopumā. Zinu, ka cietumos daudz saista ar reliģiju. Piemēram, 12 soļu Minesotas programma var būt realizēta ar reliģiskām nostādnēm. Grūti pateikt, kas tieši praktiski notiek cietumos un kādi ir ilgtermiņa rezultāti šiem pasākumiem.

Palaikam piedāvā dažādas pilotprogrammas, kurās piedalās 80 vai 90 cietumnieki, kas ir mazs skaits no visiem lietotājiem. 2021. gadā bija 1500 notiesātie, kam bija atkarības risks.

No šiem 86 tika piedāvāta programma. Cilvēku sasniegšana ir viena nianse, bet cilvēki, kas patiešām var saņemt šo pakalpojumu, ir gandrīz kā ekskluzīva grupa," saka Bebre.

Viņa piebilst, ka nelegālās vielas cietumos ir plaši pieejamas un nav neviena cietuma, kurā nebūtu narkotiku. "Konferencē prezentācijā "The impact of the COVID-19 pandemic on help measurements for drug using detainees in a German prison" kolēģi no Vācijas minēja, ka nav cietumu, kur nav vielu. Publiski teikt, ka cilvēku, ieliekot cietumā, atradinās no narkotikām, ir nepareizi. Tas ir absurdi."

Sabiedrības nosodījums

Sabiedrībai ir nozīme šajā jautājumā, jo narkotiku lietotāja tuvinieki, apkārtējie cilvēki un pat svešinieki var ko ietekmēt. "Jautājums – ko uzskatām par problēmu? To, ka cilvēks ir apreibinājies? Mēs vēlamies sabiedrību, kur visi sabiedrības pārstāvji nelieto ne narkotiskās vielas, ne alkoholu, ne nikotīnu?

Jārunā kopumā par vielu lietošanu kā tādu, ne tikai par nelegālo vielu lietošanu, jo lietošanas potenciālie kaitējuma riski nav mazāki vielām, ko varam iegādāties veikalos.

Vai mūsu mērķis ir izveidot pēc iespējas veselīgāku sabiedrību, neskatoties uz to, cik cilvēki kaut ko izvēlas lietot? Vai arī mēs Latvijā vēlamies šo skaidrības sabiedrību, kur mums nav tolerance pret apreibināšanos.

Sarunas noslēgumā pasniedzēja uzsver būtisku piebildi, kas būtu jāizvērtē ikvienam. Bebre turpina: "Ir jāpieņem tas, ka visās sabiedrībās vēsturē un mūsdienās ir bijuši un būs cilvēki, kas izvēlas lietot aizliegtās vielas un absolūts vairākums no tiem dara to bez problēmām.

Valstij, kam šie cilvēki maksā nodokļus, ir pienākums mazināt kaitējumu, veicināt cilvēktiesības un brīvību. Tāpat, kā valsts ievieš kaitējuma mazināšanas likumus ceļu satiksmei.

Braukt ar auto ir ļoti bīstami, bet to var darīt vairāk vai mazāk bīstamā veidā. Piemēram, ieviešot ātruma ierobežojumus, uzstādot lampas, labojot bedres, vai mudināt piesprādzēties un tā tālāk. Tāds pats pragmatisks kaitējuma mazināšanas uzsvars ir jāpieņem psihoaktīvo vielu jomā.

Bet, lai varētu veidot kādu jēgpilnu stratēģiju, ir jāatšķir problemātiskie lietotāji no izklaides lietotājiem, jo tās ir divas dažādas cilvēku grupas.

Tā valsts var fokusēt līdzekļus tiem, kam ir nepieciešama palīdzība. Un arī šajā gadījumā – nevis nosodīt, bet meklēt iemeslus, kāpēc cilvēki nevēlas atgriezties mūsu realitātē. Tas nozīmē risināt cēloni. Tas ir daudz plašāk, nekā tikai apkarot vielu lietošanu."

MAF logo
MAF logo Foto: LETA


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kaifa cena" saturu atbild TVNET GRUPA.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu