BEZ SPRIEDZES ⟩ "Nevarēju iziet no mājas." Ance Tarvida par dzīvi ar lieko svaru

Ance Rīgas domes Tūrisma attīstības nodaļā strādā par galveno projektu vadītāju. Ikdienā viņa ar savas dzīves aktualitātēm dalās platformā "X", tajā rakstījusi arī par tievēšanas ceļojumu.

Video: saruna ar Anci Tarvidu

Paliek arvien sliktāk

Ance atminas, ka sākumā nemaz nevēlējās veikt kuņģa samazināšanas operāciju, jo domāja, ka tā ir krāpšanās – nemaz nav jāpiepūlas, lai zaudētu svaru.

"Tolaik bieži ticēju tiem stereotipiem. Arī tagad bieži dzirdu aplamības, ka tas esot visvieglākais veids, kā zaudēt svaru, – nepūlies, aizej pie daktera, kurš tev apgriež kuņģi, un tad dzīvo laimīgs," stāsta Ance.

Sieviete ar šādu apziņu dzīvojusi līdz brīdim, kad saprata, ka laika gaitā liekais svars var novest pie būtiskām veselības problēmām.

"Sapratu, ka man paliek arvien grūtāk. Svēru 135 kilogramus, bija grūti uzkāpt pa kāpnēm līdz pirmajam stāvam. Ja pieliecos un mēģināju aiztaisīt zābakus vai aizšņorēt botas, aizsitās elpa. Faktiski nebija dzīves kvalitātes," stāsta Ance.

Ance saprata, ka pēc 40 gadu vecuma tas var beigties ar cukura diabētu un citām problēmām. Par operāciju viņa izlēma, aprunājoties ar līdzcilvēkiem un izvērtējot visus ieguvumus.

"Man arī bija tā saucamā ķermeņa dismorfija, kuras iespaidā es domāju, ka esmu tievāka, nekā patiesībā izskatos. Tagad beidzot sevi spogulī patiešām redzu tāpat kā savā galvā."

Izskats pret pašsajūtu

Ance atzīmē, ka laika gaitā skatījums uz liekā svara ietekmi mainījies. 20 gadu vecumā sieviete vairāk aizdomājās par savu izskatu, bet 30 gados priekšplānā tika likta veselība.

"Pirms 20 gadu vecuma noteikti vissvarīgākais bija tas vizuālais aspekts, jo rodas vēlme iet uz randiņiem, satikt puišus. Savukārt pēc 30 gadu vecuma sliekšņa vienkārši gribēju justies labāk, jo visu laiku būt nogurušai un aizkaitinātai par to, ka nevaru uzkāpt pa kāpnēm, ir ļoti nomācoši."

Ances ikdienu apgrūtinājis arī policistisko olnīcu sindroms. Viena no tā izpausmēm ir grūtības samazināt svaru, ko rada insulīna rezistence.

"Kad man vēl bija policistisko olnīcu sindroms, daudz domāju par to, ka vēlos bērnus, taču sindroma iespaidā tas nebija iespējams. Tas arī lika saprast, ka ir jāveic kaut kādas izmaiņas," stāsta sieviete.

Šķiršanās no drauga 20 gadu vecumā bija būtisks pavērsiens – Ance pamatīgi novājēja.

"Pēc šķiršanās no drauga "nometu" 50 kilogramus, taču es to darīju ļoti neveselīgā veidā, jo kādus četrus mēnešus gluži vienkārši neēdu, biju uz anoreksijas sliekšņa. Kad tam tiku pāri, svars ar joni nāca atpakaļ."

Galvenie nelabvēļi – svešinieki internetā

Lai gan pamatskolā Ance svara dēļ bija apsmiešanas upuris, pēc pamatskolas beigšanas negācijas no apkārtējiem vairs neizskan tik bieži. Soctīklu lietotāji gan nekautrējas apsmiet.

"Iepriekš es to uztvēru ļoti sāpīgi, bet ar laiku sapratu, ka tas anonīmais komentārs manā dzīvē neko nemaina, jo nepalīdz ne notievēt, ne motivē īstenot pārmaiņas," stāsta Ance.

Sieviete uzsver, ka pāris reizes arī dzirdējusi kādus komentārus no svešiniekiem bāros vai klubos.

Ance gan atzīmē, ka dalīšanās ar savu pieredzi internetā ir palīdzējusi.

"Man ir rakstījušas vairākas sievietes un pateikušās, ka pastāstīju par bariatrijas operāciju, – arī viņas ir pārvarējušas bailes un nolēmušas to veikt. Dalos ar operācijas pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, jo, ja vēlies to veikt, tad ir jāzina, kādas komplikācijas var rasties."

Pārmaiņas nenotiks uzreiz

Atskatoties uz tievēšanas ceļojumu, Ance secina, ka nedrīkst gaidīt, ka  pārmaiņas notiks uzreiz.

"Es esmu viens no visnepacietīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Viens no maniem klupšanas akmeņiem šajā ceļojumā bija cerība, ka pārmaiņas notiks uzreiz. Pēc bariatrijas operācijas tev vairs nav izvēles – tev ir samazināts kuņģis, līdz vēlamā svara sasniegšanai paies vismaz divi gadi. Operācija parādīja, ka šīs pārmaiņas var notikt tikai lēnā procesā."

Pēc operācijas Ancei radies lielāks prieks par dzīvi – viņa ir gatava būt uzmanības centrā.

"Kad svēru vairāk, vispār negribēju iet ārā no mājas, ļoti izvairījos no saviem draugiem, nemaz nerunājot par iešanu uz pasākumiem, bāriem, vai restorāniem, jo negribēju, lai mani kāds redz. Tagad ir gluži pretēji – vairāk gribu būt sabiedrībā, satikt savus draugus, iepazīt jaunus cilvēkus," stāsta Ance.

Sieviete ik pa laikam aplūko pašbildes, kas uzņemtas pirms operācijas. Tas palīdz lepoties ar paveikto un mudina soļot tālāk progresa virzienā.

"Redzot bildes pirms operācijas, grūti aprakstīt emocijas. Brīžiem pavīd doma – “kā es to sev varēju nodarīt?”, bet es negribu ieslīgt tajā prāta stāvoklī, ka sevi pie tā vainoju, jo vairs nevaru neko mainīt, bija tā, kā bija. Skatos uz tām bildēm un domāju: “Ak dievs…” Doma, ka tad izskatījos tā, bet tagad šādi, sniedz lielāku pašpārliecību. Tas ir tāds ačgārns prieks par paveikto. Domāju, ka ir labi, ka tās fotogrāfijas tomēr vēl ir, jo tā es varu priecāties par to, kāda esmu tagad un ko esmu pārvarējusi."