KAIFA CENA "Varbūt cietums būtu, varbūt kaut kas ar mani notiktu... Metadons mani izglāba." Jura stāsts

Foto: Christopher O'Donnell/Shutterstock

Kaifs ir narkotiku deva, narkotisks reibums, patīkamu sajūtu kopums, ko rada narkotiku, alkohola iedarbība, vēsta "Tēzaurs". Skaidrs, ka naudā vien kaifa cena nav izmērāma. Un maksā visi – atkarīgie, viņu ģimenes, sabiedrība kopumā. Vai te ir kādi ieguvumi un kas paliek pāri? Par naudu nenopērkama pieredze. Ko ar to iesākt un kā tā var palīdzēt citiem – par to projektā "Kaifa cena" runājam gan ar atkarīgajiem, gan dažādu jomu ekspertiem. Šis ir Jura stāsts. Gandrīz 40 gadus viņš bijis magoņu opija lietotājs. Tagad viņš ir metadona programmas dalībnieks un strādā biedrībā "DIA+LOGS".

Kā jūs pirmo reizi saskārāties ar narkotikām? 

Kad mācījāmies skolā, ar mūziku nodarbojāmies. Plates klausījāmies, mums pašiem bija grupa, mūziku spēlējām. Audzējām garus matus. Šad tad iedzērām, bet ne pārāk patika. 

Pēc skolas es aizbraucu uz Maskavu studēt, bet brīvlaikos braucu uz Rīgu satikt draugus. Vienu reizi, kad atbraucu uz Rīgu, viņi bija atklājuši magones un piedāvāja: gribi pamēģināt hanku (magoņu opijs - red.)? Kāpēc ne! Kad man pirmo reizi iedūra, man patika tas efekts. Sākām ar draugiem magones vākt, taisīt hanku. Magones toreiz visur auga.

Tajos gados heroīna un amfetamīna nebija. Bija magones un efedrīns. Magones varēja salasīt dārzos, tās gan bija jāsagatavo, bet mums tam bija laiks. Studējot Maskavā, uz Rīgu braucu vasaras brīvlaikos. Pa vasaru savācu tik daudz magoņu, ka man pietika uz visu gadu. Krievijā jau arī to visu varēja dabūt, bet, ja kārtīgi "pastrādāji" pa vasaru Latvijā, magones pietika visam gadam.

Padomju savienības laikā arī marihuāna Latvijā ienāca daudz – bija brīvs ceļš uz Āziju. Bet, ja pieķēra ar marihuānu, sodi bija bargāki – deva piecus līdz astoņus gadus cietumā. Ja pieķēra ar magonēm, kaut kā varēja uz gadiņu, diviem sarunāt. Nezinu, kāpēc, varbūt tāpēc, ka magones tepat aug.

Sākumā, protams, magones dod eiforiju. Rādās multiplikācijas filmas, kad esi aizmidzis. Ieduramies, staigājām pa ielām - tur bija gāzes automāti, pie katra pieejam, izdzeram pāris glāzes, pēc desmit, pēc piecām minūtēm paliek tā labi...

Deviņdesmitajos gados Latvijā parādījās heroīns un amfetamīns. Man tas heroīns nepatika. Jā, to bija vieglāk pagatavot – atšķaidi ar ūdeni, un viss. Ar magoni ir process – sagatavošana aizņem stundu. Es neko citu savā dzīvē neesmu lietojis, tikai tās magones. Kādus 40 gadus.

40 gadus durties – vēnas to iztur?

Man ir ļoti labas vēnas, bet nedur jau vienā vietā. Protams, palika jau tie rētu celiņi no dūrieniem. Kad bijām jauni, domājām – mēs kā hipiji, tas pilnīgi kā gods, ka tādas rētas uz rokām, mēs tādi braši narkomāni muzikanti... Vēlāk sapratu, ka tas nav vajadzīgs. Sāku durt pāris vietās, tāpēc man laikam tie dūrienu celiņi nav tik redzami. Bet, ja paskatās, var redzēt.

Kādi trīs četri gadi bija skaisti. Eiforija, patīkamas sajūtas. Pēc tam tā jau ir vajadzība. Kad ir slikti un tu ieduries, tu kaifo nevis kaifa pēc, bet tāpēc, ka tev paliek vieglāk. Atkarība ir galvenā problēma. Ja magones nav, paliek slikti, tā, it kā visu laiku būtu gripa. Tu visu laiku dīdies, nevari nosēdēt mierā.

Kā jūs nokļuvāt līdz metadona programmai?

Bija problēmas ar policiju. Magones tomēr visu laiku vajadzēja kaut kur dabūt, taisot hanku, gaisā ir acetona smarža, ko var sajust – var pieķert. Bija problēmas arī ar radiem, protams. Faktiski nekur nestrādāju, staigāju apkārt. 

Un tad kaut kas man galvā sagriezās, domāju – es vairs to negribu. Un sēdēt es arī vairs negribu.

Bijāt sēdējis cietumā par narkotikām?

Jā. Tāpēc izdomāju, ka vajag kaut ko darīt. Bija Padomju Savienība, pēc tam Latvija. Dzīve mainījās. Un pēkšņi kaut kas galvā – cik! – uzsita, un es sāku domāt: nu patiešām, katru dienu trīs stundas tērēt uz magoņu sagatavošanu, stulbums. Labāk es iešu uz metadona programmu. Organismam nebūs jāpierod pie kaut kā jauna. Metadons ir tas pats, kas opijs. Ja es lietošu metadonu – nu es tā padomāju – es neko nezaudēju. Veselība būs tāda pati.

Metadona programma Latvijā sākās, man liekas, 2001. gadā. Bija jau bail, kas tas metadons tāds ir, nebija uzticības. Un sākumā bija kādi trīs četri gadi, kad ārsti nepareizi aprēķināja devas, neprata vēl. Metadona devas rēķināja desmitreiz stiprāk, kā vajadzēja. Mēs visi bijām tādi kā apdulluši. Man no tā bija nelabi, parādījās asinsrites problēmas, brūces sāka slikti dzīt. Arī tāpēc pavisam magoni atmest es baidījos – lietoju gan metadonu, gan opiju. Tik ilgi lietot un pēc tam beigt, to, man likās, mans organisms neizturēs.

Pēc ilga laika sāku strādāt. Atradu darbu – reklāmas nēsāt pa mājām. Un man tas patika. Un tā tas aizgāja, kaut kad pienāca laiks, kad man bija ap četriem pieciem darbiem, biju sācis strādāt arī biedrībā "DIA+LOGS". Tad jau es biju pārgājis tikai uz metadonu. Beigās atstāju sev vienu darbu slimnīcā un pienākumus "DIA+LOGS". Tas ir vajadzīgs.

"DIA+LOGS" misija ir samazināt HIV izplatību. Vielu lietošana intravenozi ar to laikam ir cieši saistīta.

2000. gada sākumā un pirmajos gados ļoti daudz cilvēku sāka slimot ar HIV. Četrpadsmit, piecpadsmitgadīgi. Tajā laikā parādījās heroīns, vajadzēja mazu devu. Vienā šļircē ietilpa viens mililitrs un to varēja sadalīt uz trīs cilvēkiem. Viens, otrs, trešais iedur – un visi saslimst. Tas bija šausmīgi. Ar to bija jāstrādā, jāmaina vecās šļirces pret jaunām, jāstāsta par HIV, jāpropagandē metadona programma – to visu mēs biedrībā darījām. Sapratu, ka tā ir mana atbildība. Pats esmu gadu desmitiem lietojis, un tagad redzu, ka dzīve kļūst pilnīgi citāda, agrāk jau tāda HIV nebija vispār. Sapratu, ka man ir jāpalīdz to samazināt. Un mums, es domāju, tas izdevās, tagad jauni cilvēki, kuri saslimst, ir daudz mazāk nekā pirms 20 gadiem. Jo visi tagad zina: labāk veco šļirci apmainīt pret jaunu, un ar veco nekādos apstākļos nebīdīties. Un es visiem saku arī: ejiet uz metadona programmu.

Kas ir metadona programmas pamatā? Narkotikas aizstāj metadons?

Godīgi sakot, tā nav programma, lai vispār atmestu narkotikas. Var samazināt devu, bet pavisam atmest ir ļoti grūti. No visiem programmas lietotājiem tikai 20 procenti spēj atmest citu vielu lietošanu un lietot tikai metadonu. Pārējie lieto arī vielas. Kādiem 20 procentiem ir HIV vai citas veselības problēmas, daudziem ir invaliditātes grupa – veselības dēļ viņi iet uz to metadona programmu. Kādi 40 procenti vienkārši pieraduši pie tādas dzīves – brauc kā uz hobija pulciņu katru dienu, satiekas, parunā. Bet tās runas ir tikai par vienu un to pašu – kur dabūt, kā dabūt, kā labāk iebīdīties... Un tad vēl kādi 20 procenti ir tādi, kuri kaut kur atrod darbu, tad cenšas nelietot neko, tikai metadonu, pastrādā, tad atkal sāk lietot, un tad jau līdzi metadonu vairs nedod, tad jābrauc pēc metadona katru dienu. Nu tad arī darbu meklēt grūti, tā viņi mētājas.

Vai metadons iedarbojas kā narkotikas?

Nekādas eiforijas nav. Vienkārši organisms jūtas tā, kā jūtas, kad esi iedūries – nav lomku, nav slikti, tu jūties normāli. Bet cilvēki grib arī to eiforiju – tāpēc lielākā daļa vēl bez metadona lieto vēl kaut ko.

Bet ir svarīgi, lai tad, kad paņem analīzes, lai tur neuzrādās citas vielas. Tad tas ir pārkāpums. Ja tev nav pārkāpumu, tev var iedot līdzi to metadonu. Ja tu labi uzvedies, tad metadonu tev var iedot līdzi uz lielāku laiku, un nav katru dienu jābrauc uz turieni pēc metadona devas. Kādreiz Rīgā bija tikai viena vieta, kur saņemt metadonu, bija jāstāv garā rindā. Mēs “DIA+LOGS” izstrādājām projektu un tagad ir vēl trīs vietas, kur to var saņemt.

Kā jums izdevās nomest nost magoņu opiju un palikt tikai pie metadona?

Lietojot metadonu, lielu kaifu no magonēm es nejutu. Tērēt laiku uz to arī negribēju. Pēc tam man vajadzēja strādāt – man nebūtu laika ar to opija taisīšanu nodarboties. Nu nebija nekādas jēgas. Nu priekš kam! Nolēmu, ka labāk es lietošu tikai metadonu, man nebūs nekādu pārkāpumu un par to man būs liels bonuss: es metadonu varēšu ņemt līdzi, varēšu normāli strādāt un man visam pietiks laika.

Otrais – tas, ka es patiešām strādāju "DIA+LOGS", tā tomēr ir atbildība, lai tu vari pateikt, ka, nē, es neko nelietoju, lietoju tikai metadonu. Un tas mani principā izglāba. Es nezinu, kas būtu, varbūt cietums būtu, varbūt ar mani kaut kas notiktu - nu nezinu, ka klātos dzīvē, ja es būtu turpinājis lietot vielas.

Esmu ļoti pateicīgs programmai, patiešām. Tieši man tā bija vislabākā izeja. Un to es visiem, kas lieto vielas, saku: ej uz metadona programmu. Tev nebūs eiforijas, bet, ja tu gribi dzīvot vairāk... Ja tu gribi socializēties, ja tu gribi laiku sev, savai ģimenei, ja tu gribi kaut ko strādāt, sakārtot savu dzīvi - ej uz metadona programmu.

Foto: MAF logo

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kaifa cena" saturu atbild TVNET GRUPA.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu