Mēs kā cilvēce varam censties mazināt klimata pārmaiņu sekas, bet drīzāk ir jāspēj tām pielāgoties, ne tikai izmantojot mežu kā dāsnu ekosistēmu, bet darot to līdzsvaroti. Uztverot meža ekosistēmu kā milzīgu superorganismu, par kuru vēl tik daudz nezinām.
“Mežam ir milzīga loma klimata pārmaiņu mazināšanā,” saka Meža pētīšanas stacijas direktors Mārtiņš Līdums. “Jāskatās patiesībai acīs – klimata pārmaiņas mēs vairs novērst noteikti nevaram. Varam tikai pielāgoties. Tāpēc, lai vairumam cilvēkiem būtu skaidrākas norises mežā, dažkārt stāstam par ļoti sarežģītām lietām ir jābūt vienkāršākam, tēlainākam.”
Mežs augot “pumpē” no atmosfēras CO2 – piesaista un uzkrāj. Un tas notiek tieši augšanas procesā. No tā secinām, ka ražīgs mežs ir derīgs arī klimata pārmaiņu mazināšanai.
Mežs ir ārkārtīgi sarežģīta ekosistēma, ja planētas mērogā skatāmies, tad tāds superorganisms, kuram ir viena, lieliem organismiem kopīga īpašība – tā ir pašregulējoša sistēma, kas vērsta uz izdzīvošanu.
Proti, tā negrib tērēt lieku enerģiju. Savukārt šo enerģiju mežam ražo tieši kokaudze. Tas nozīmē, ka tādā neskartā mežā, piemēram, taigā vai līdzīgā, ar laiku iestājas tāds enerģijas patēriņa līdzsvars, ka mežs it kā “iemieg” - mēģina nonākt tādā kā, no enerģijas viedokļa, līdzsvara punktā, kad reaģē tikai uz traucējumiem. Lielais superorganisms aktivizējas tikai tad, ja nepieciešams piesegt kaut ko savā ekosistēmas attīstībā. Piemēram, liels vecs koks aiziet bojā – izgāžas. Tas ir iekšējais traucējums, kas signalizē mežam – ir mazliet jāsakustas, lai ļautu jaunajiem kociņiem tajā vietā ražīgi augt. Tas notiek mikrolīmenī – tieši traucējuma vietā. Pārējā ekosistēma tomēr cenšas saglabāt šo pusmiega stāvokli, lieki enerģiju netērēt.
“Traucējumu veidi, kas sakustina meža superorganismu, ir vairāki,” skaidro Līdums.
Ārējie traucējumi: vējš, ugunsgrēks, lieli kaitēkļu uzbrukumi, slimību postījumi... Taču viens no pozitīvajiem traucējumiem, ko mežu ekosistēmai var sagādāt, ir tas, ko ar savu darbību var veikt mežsaimnieks, mežkopis, neļaujot mežam, tēlaini izsakoties, būt “iemigušam”, bet visu laiku kokaudzi pamodinot un liekot būt ražīgai, jo
klimata pārmaiņu mazināšanai vislabākais mežs ir tieši ražīgs mežs. Un tādu ražīgu mežu iegūst, ja mežkopis veic darbības mērķtiecīgai kokaudzes audzēšanai, kur galā tiek iegūts produkts – kokmateriāls.
“Un nevis meža piesaistītajam CO2, bet tieši kokmateriālam ir kārtām lielāka pozitīva ietekme uz klimata pārmaiņām, jo tam ir vēl arī nozīmīga loma produktu aizvietošanas jomā,” turpina Līdums. “Skarbi skanēs, tomēr visvērtīgākais mežs klimata pārmaiņu mazināšanai ir ražīgs, mērķtiecīgi audzēts mežs, kurā novākta raža, kas ir pārvērsta koka produktā. Tās ir mēbeles, būvniecība, dažādi inovatīvi koksnes pārstrādes produkti. Jebkas, kas ir ražots no koka un kam ir pietiekoši ilgs mūža cikls. Labums, pievienotā vērtība klimata izmaiņu novēršanas ziņā ir ne tikai tas, ka šis produkts oglekli sevī noglabā, bet arī tas, ka šis produkts aizvieto plastmasu, tēraudu – kaut ko, kas nav atjaunojams resurss. Tur arī ir mežam tā vislielākā ietekme – šo produktu aizvietošanas stāstā.”
Diemžēl klimata politikā, zemes izmantošanas un mežsaimniecības sfērā meža loma tiek ļoti uzsvērta tieši CO2 uzkrāšanas un uzņemšanas sadaļā. “Sanāk, ka mežsaimnieki un mežu nozare kopumā šo aizvietošanas efektu, kas ir pat nozīmīgāks klimata politikas ietvarā, “dāvina par brīvu”," secina Līdums.
“Fosilo produktu un emisiju samazināšana – tas ir virziens, transportā, enerģētikā, bet mežs, kā no paša sākuma, tā līdz produktam, kas aizvieto kādu fosilo produktu, šādā aspektā nav šajā politikā ietverts. Tas ir bēdīgi, bet neizskatās, ka šobrīd to var ļoti mainīt.”
“Mežs ir ārkārtīgi sarežģīta ekosistēma – superorganisms ar milzum daudzām sastāvdaļām,” turpina Līdums. “Kokaudze ir tikai tā daļa, kas ražo enerģiju ekosistēmai, tāda kā “degvielas tvertne”, kuru mežkopis var piepildīt ar saviem apsaimniekošanas lēmumiem, augšanas enerģiju un ražību palielinot, lai gan mežs labprātāk savu “tvertni” nepildinātu, bet mēģinātu dzīves ciklu “izbraukt ar to daudzumu”, kas viņam ir, lieki neiespringstot.”
Meža ekosistēmā ir daudz sastāvdaļu: dzīvas un nedzīvas. Par viņu mijiedarbību visu nemaz nezinām: koki, dzīvnieki, kukaiņi, augi, sūnas, ķērpji, sēnes, mikroorganismi, viss, ko vien var iedomāties. Savstarpējā ietekme un konsekvences jebkurā iejaukšanās gadījumā mežu ekosistēmā ir līdzīgi kā cilvēka smadzenēs, kur ir sinapses ar neironiem, tik ļoti komplicēti.
Šobrīd lielākais izaicinājums ir saprast, kā patiesībā mežs elpo, ņemot vērā arī mežu ekosistēmas pazemes daļu ar baktērijām un visām norisēm, kas notiek zem zemes.
Tās rada arī dažādas gāzes, tajā skaitā arī siltumnīcas efektu izraisošās, bet tajā pašā laikā arī piesaista CO2 un noglabā augsnē. Tas ir šī brīža lielais izaicinājums mežiniekiem un zinātniekiem saprast, kas tur zem zemes notiek. Protams, neaizmirstot par virszemes daļu, jo viss ir savstarpēji saistīts.
Pastāv pieņēmums, ka, organiskās augsnes kustinot, atbrīvojas liels apjoms CO2 un ka mežs, kas tiek audzēts uz šādām augsnēm, iespējams, to nespēj kompensēt. Šobrīd zinātnieki strādā pie tā, lai pārliecinātos, vai tiešām pie visiem augšanas apstākļiem tas atbilst minētajam pieņēmumam Latvijā vai kopumā mūsu platuma grādos. Iegūtie rezultāti būs liels solis klimata politikas mērķu sasniegšanai Latvijā, lai reabilitētu mežu audzēšanu uz meliorētam augsnēm, kas pārsvarā ir organiskās augsnes.
Mežam ir ārkārtīgi liela ekoloģiskā nozīme, tāpēc nedrīkst uztvert mežus – egļu, bērzu, priežu – kā koksnes noliktavu. “Vienmēr jāatceras, ka, jā tā ir ekosistēma, jā – mums ir tiesības un pienākums to modināt, lai ražo produktu, kas aizvietos fosilos produktus, lai “pumpē” CO2 no gaisa, bet jāatceras, ka, tāpat kā cilvēkam, mežam ir jāļauj arī “pagulēt”,” brīdina Līdums.
Mežsaimnieks nedrīkst aizmirst uzlūkot mežu kā lielāku vienību, kā kompleksu ekosistēmu. Tajā ir jābūt vecajam mežam, ir jābūt mirušajai koksnei. Mežs Latvijā noteikti nav koksnes cehs jeb plantācijas.
Dabas un vides aizsardzībai ir jābūt integrētai, jāiet roku rokā ar mežu apsaimniekošanu, ceļot ražību, izvirzot mērķus, ko mēs gribam panākt ar konkrēto mežaudzi, kuras mērķis parasti ir resni zāģbaļķi, ko pārstrādāt lieliskos produktos, kas ilgi glabās CO2. Tajā pašā laikā nedrīkstam aizmirst, ka ir dabas vērtības, kas ir svarīgas. Tāpēc ir jānoliek malā savas ambīcijas un jāpiemērojas ekosistēmas prasībai kādreiz “pagulēt”. Jābūt līdzsvaram.
“Taču es absolūti nepiekrītu, ka to var risināt, kā es saucu, ar “konservu teritorijām”, kur iedomāts žogs riņķī, kur mežsaimnieks nedrīkst iet klāt,” bilst Līdums. “Meža sistēmas un dabas sistēmas vispār ir dinamiskas. Un neko dinamisku iekonservēt nav iespējams.
Mežā ir jābūt teritorijām, kuru apsaimniekošanas mērķis ir dabas, konkrētas sugas vai dzīvotnes aizsardzība. Taču aizsardzība – tas ir apsaimniekošanas mērķis, nevis teritorija, kurā neko nedarīt.
Arī bezdarbībai mežā ir jābūt mērķtiecīgai, tai jāietver sevī darbu – monitorējam, pieskatām, lai dzīvotne nedegradētos, lai, piemēram, suga, ko aizsargājam, justos labi. Kādā brīdī, iespējams, būs jāpieņem lēmums kaut ko tomēr darīt. Klimats mainās, varbūt ūdens kvalitāte mainās. Tiek ienestas barības vielas, kas šim biotopam varbūt nav bijušas raksturīgas, iespējama aizaugšana ar neraksturīgam sugām. Tādos gadījumos ir jārīkojas. Nedrīkst uzlikt “kupolu” teritorijai un cerēt, ka mēs iekonservēsim dabu. Es tam absolūti neticu.”
Tā kā sabiedrībā pietrūkst izpratnes par norisēm mežā, tad bieži viena vai otra situācija tiek izmantota populistisku mērķu labā.
Piemērs – jēdziens “meža izciršana”. Jāsaprot, ka mežu izcērt tad, kad maina meža zemes lietošanas veidu, piemēram, pārvēršot to par lauksaimniecības vai apbūves gabalu zemi. Kad tajā vietā vairs nav meža, tad var teikt, ka mežs ir izcirsts. Savukārt, ja mežu cērt, tad tā ir meža ražas novākšana, kuru reglamentē likumi, kas nosaka, ka tajā pašā vietā noteikti jānotiek meža atjaunošanai.
Līdums piedāvā risinājumu: “Manuprāt, tikai integrētā dabas aizsardzībā varam mēģināt iziet no tā stūra, kur mežinieki ir iedzīti – ka tiek pretnostatīta dabas ekoloģiskā puse pret klimata pārmaiņu mazināšanas pusi, kas arī ir tā koksnes ražošana.
Ar integrētu dabas aizsardzību mēs varam atrast līdzsvaru, bet nedrīkst būvēt mākslīgās sienas, ka, lūk, tur mēs nedarām neko, bet citā vietā – taisām koksnes cehu.
Mežs tomēr ir latvietim svarīga vide. Ražīgu mežu mēs varam dabūt, tikai šo mežu saprātīgi apsaimniekojot.”
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.
