Sirdslietas ⟩ "Esmu meklējumos!" Atklāta saruna par mīlestību ar Žannu Dubsku (3)

Foto: Pauls Zvirbulis/TVNET GRUPA
Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Raidījumā "Sirdslietas" šoreiz viesojās stila un modes eksperte Žanna Dubska, kura sirsnīgā un atklātā sarunā dalījās ar savas privātās dzīves līkločiem. Vērtīgas atziņas, atklāsmes un padomi!

Žanna, sāksim ar to, kāds šobrīd ir jūsu attiecību statuss. 

Esmu brīva sieviete. Dotajā momentā neesmu precējusies, bet man ir pagātne – divas laulības. 

Sociālajos tīklos iespējams precīzāk definēt savu attiecību statusu – "šķīrusies", "precējusies", "tas ir sarežģīti" u.tml., vai jums ir šāds precizējums?

Man patīk "brīva" vai "meklējumos". 

Ko jums nozīmē termins attiecības?

Tas ir ļoti daudz. Manuprāt, cilvēks bez attiecībām nenozīmē neko, jo tad viņš ir pilnīgi viens.  

Es esmu no tās paaudzes, kur attiecības bija paredzētas kā norma. Kā eksistences norma. Ja cilvēks visu savu mūžu nav izveidojis attiecības, tad tika uzskatīts, ka ar viņu kaut kas nav labi. 

Cik ilgi jūs jau esat brīva?

Tas ir saistīts ar statusiem. Es ar otro vīru atdalījos deviņdesmito gadu beigās. Mēs pēc astoņus gadus ilgas brīnišķīgas kopdzīves izlēmām sākt dzīvot atsevišķi, bet nešķīrāmies, līdz es uzkāpu bēniņos un atradu savu laulības apliecību. Ieskatījos tur – ārprāts, 25 gadi laulībā! 

Zvanu Kostjam un saku – zini, mums šogad sudrabkāzas! Viņš smejas. Es teicu, ka jāsāk svinēt, kas to zina, vai dzīvē vēl līdz sudrabkāzām nodzīvošu. 

Meklēju es šos dokumentus, jo biju iegādājusies īpašumu, vajadzēja viņa piekrišanu, jo mēs joprojām skaitījāmies laulāts pāris. Man visu laiku viņam bija jāprasa atļauja pārdošanā, pirkšanā, jo mums nebija laulības līguma. Es viņam teicu, lai dod man šķiršanos, bet viņš teica – priekš kam! Viņš teica, ka ir gatavs parakstīt visus dokumentus, ko vien vajag, bet neesot laika iet pie notāra. Es viņam jautāju, ko viņš grib par to, viens – lai atnāktu pie notāra, otrs – atnāktu uz sudrabkāzām. Viņš beigu beigās piekrita. Vārdu sakot, mēs pie reizes noslēdzām gan laulības līgumu, gan nosvinējām sudrabkāzas.

Jūs palikāt laulībā?

Nē, 2016. gadā mēs oficiāli šķīrām laulību. Es lasīju Krasnojarskā lekciju kursu un saņēmu paziņojumu no notāra, ka laulība ir šķirta. Tad uzkāpu augstā klintī un gredzenus no zeltneša izmetu vienkārši, un sajutos brīva.

Neskatoties uz to, ka nedzīvoju laulībā un uzskatīju sevi par brīvu sievieti, es nemeklēju ilgstošas attiecības. Tad sapratu, ka ir laiks, sajutu, ka iekšā ir tāds nobriedums, ka ir laiks attiecībām.

Kad pēdējo reizi bijāt uz randiņu?

Vai, randiņi man laiku pa laikam ir, es vairākus gadus biju Tinderī. Es tikai pagājušogad sevi likvidēju no Tindera. Bet uz randiņiem joprojām eju.

Pēdējo reizi pavisam nesen biju ar cilvēku, ar kuru jau esmu bijusi uz entajiem randiņiem. Tas bija tāds pareizais randiņš ar skaistiem ziediem, vakariņām.

Šis vīrietis, ar kuru jau kuro reizi dodaties uz randiņiem, viņš nevarētu būt tas īstais?

Es domāju, ja viņš būtu īstais, tas nebūtu jau entais randiņš, mēs būtu tad attiecībās, bet neesam. Man patīk reizi par reizei aiziet uz randiņu. Tas sievietei ļauj justies iekārojamai, mēs abi zinām, ka attiecības veidot viens ar otru nevēlamies. Mums ir skaista tā randiņu pasaka. Mums ir ļoti patīkami vienam ar otru pavadīt kopā laiku. Vai es viņu gribētu precēt? Nē. 

Ziniet, man liekas, ka cilvēki jauc visas lietas kopā. Īpaši sievietes. Ja ir randiņi, tad obligāti jāprecas? Nē. Reizēm satiekam cilvēkus, ar kuriem ir jauki kopā pavadīt laiku. Satiekot šo cilvēku, ir vēlme aiziet tuvākās attiecībās, un ne vienmēr runa ir par seksuālām attiecībām. Vienkārši ir sajūta, ka gribas paturpināt tuvību ar šo cilvēku.

Ar vienu otru cilvēku ir tik forši iet uz tiem randiņiem, jo viņš dod sajūtu, ka esi iekārojama. Tās ir lomas, kuras mums varbūt kaut kādā momentā nav vajadzīgas. Jā, mums ir foršas attiecības, bet mums nav vajadzīgas lomas. Vai tieši pretēji – ar šo partneri var īstenot visas lomas, lai dzīvi padarītu foršāku. Man patīk spēles. 

Populārā iepazīšanās lietotne "Tinder". Pastāstiet par savu pieredzi.

Man liekas, ka tā ir superīga platforma, kura ļoti daudz cilvēkus saved, bet kura liek arī vilties. Tur ir cilvēki, kas melo – gan sievietes, gan vīrieši. 

Es tur iegāju tad, kad noslēdzu savu iepriekšējo laulību. Kādai klientei rādīju, kā piereģistrēties, jo viņai nesanāca. Tā nu man profils bija gatavs. Ieliku pāris bildes un norādīju savu vecumu. 2016. gadā man bija 57. Bet, kā man palika 60, es pārgāju acīmredzot kaut kādā citā kategorijā, kur mani sāka meklēt tikai astoņdesmitgadīgie.

Es arī pētīju šo problēmu – daudzi mana vecuma vīrieši, 60+, meklē sievietes līdz 50. Tur var uzlikt vecuma ierobežojumus. Tad, kad man palika 60, es sapratu, ka varu spiest, kas man vien patīk, bet es šiem vīriešiem neparādos sava vecuma dēļ, jo viņi uzlikuši ierobežojumu. 

Bet kas ir interesanti, man sāka parādīties vīrieši ap 40, es domāju – ko tie tur atsaucas, kas viņiem no manis vajadzīgs?! Tad sapratu, ka šā vecuma vīrieši neliek nekādus ierobežojumus, tāpēc viņiem es parādos, viņi meklē da jebko. 

Ir divu veidu cilvēki – vai nu meklē seksam un viņiem vienalga, ar ko, vai meklē kaut ko interesantu dzīvē. Tādi ir retāki, bet tādi ir. Man bija arī tādi, kas meklē arī personības, interesantas iepazīšanās. 

No tā laika man joprojām ir draugi un paziņas, ar kuriem esmu iepazinusies tieši Tinderī. Viens no viņiem pat man izgatavoja Žannas Dubskas logo, kas joprojām rotā manu sienu, bet mums neizdevās nekas romantisks. Mēs joprojām sazināmies, paķiķināmies par to, kā nu kuram iet, viņš joprojām arī ir bez pāra. 

Kas jūs uzrunā, nu kas ir tāds, ko viņi uzraksta, lai jūs saprastu – jā, ar šo es varētu iziet uz kontaktu.

Es skatos uz vizuālo, jo esmu speciāliste vizuālajā. Es atpazīstu avantūristus tieši pēc vizuālā tēla, kuri uzliek kaut kādu reklāmisko bildi, uz kuru uzķeras ļoti daudz sieviešu. Es pat nevaru pateikt, ka man vajag kaut kādus baigos tekstus, jo lielie teksti mani mulsina. Uzreiz rodas aizdomas, ka vai nu tas ir kaut kāds bots, vai sēž vesela organizācija, vai sēž kāds noziedznieks. 

Es uzreiz cilvēkam piedāvāju iziet uz video zvanu. 

Tad jau uzreiz ir skaidrs mazliet par cilvēku. Ja viņš sarunājas mājās, uzreiz var redzēt, kā cilvēks dzīvo, kā runā, kāda ir humora izjūta. Ja ir iespēja, tad es drīz vien arī tiekos. 

Vai gadās arī kāds, kurš nepiekrīt, nobīstas no šāda piedāvājuma?

Protams, nobīstas un tad nekas arī nenotiek. Es neko nesaku, varbūt citi cilvēki vēlas sarakstīties un meklē tieši vēstuļu draugu, tādu kā pasta romānu, nevēloties izlīst no savām aliņām. Bet, ja runājam par mani, man tāda laika budžeta nav. Es meklēju īstu cilvēku. Un Tinderī ir vēl kāds labums – es varu sameklēt cilvēku salīdzinoši tuvu man, piemēram, 100 kilometru rādiusā, un tas dod iespēju ne tikai sarakstīties, bet arī satikties. Ar cilvēku, kas dzīvo Austrālijā, tik vienkārši satikties taču nesanāktu.

Ir gadījies, ka kāds gribējis jūs izāzēt, zinot to, ka esat publiska persona?

Jā, tā ir liela problēma, tāpēc es iepazīstos tikai ar ārzemniekiem, kuri par mani neko nezina. Reti ir kaut kādi vietējie. Esmu novērojusi reizēm, kad tad, kad ejam kopā, viņš nevar izturēt, ka uz mums skatās. Ne kurš katrs to spēj izturēt, tas arī ir jāsaprot. Te ir savi sarežģījumi cilvēkiem, kuri ir atpazīstami. Jā, viens otrs vēlas kaut ko savu atrisināt ar atpazīstamo sievieti. Tur nav nekā slikta, bet jāsaprot, vai es to gribu. Mazāk vai vairāk mēs attiecībās risinām viens otra kaut kādas tieksmes. Un nav svarīgi, kur es ar šo cilvēku iepazīstos, bet vienmēr svarīgi ir laikus saprast vērtības; ja tās ir krasi atšķirīgas, man liekas, ka ir ļoti grūti izveidot veiksmīgas attiecības.

Es zinu, ka daudzas sievietes baidās, sakot – nē, tas nav priekš manis, nē, es to nedarīšu.

Protams, un ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Tas ir publiski, tev jāpasaka publiski: "Esmu meklējumos!"

Ir gadījies arī pašai vilties, tieši ja runājam par iepazīšanās lietotnes pieredzi?

Vai! (Smejas.) Redziet, es lielākoties tiekos ar cilvēkiem, kurus jau esmu redzējusi video, tāpēc varu nojaust, kā šis cilvēks izskatās dzīvē. Atceros, ka viens tāds anglis bija. Nevaru pateikt, ka viņš izskatījās kaut kā ļoti savādāk, bet viņš visu laiku mainīja to, ko par sevi stāsta. Tas bija ļoti smieklīgi. Viņš bija gatavs stāstīt par sevi jebko, tikai lieta tāda, ka viņš aizmirsa, ko jau bija par sevi sastāstījis. 

Jūs ne reizi vien esat teikusi, ka apzināti neveidojat kopdzīvi kopš deviņdesmito gadu beigām. Kāpēc tā?

Tad, kad pašķīros no vīra, visās attiecībās, kurās biju, mums bija viesu attiecības. Man ļoti patīk viesu attiecības, man liekas, ka tas ir viens no ļoti veselīgiem attiecību veidiem nobriedušiem, pašpietiekamiem, materiāli neatkarīgiem cilvēkiem, kuri izveidojuši sadzīvi ērtu sev. Tas nenozīmē, ka nevar veidot tradicionālo kopsaimniecību tie, kuriem tas ir vajadzīgs. Es runāju vairāk par tiem cilvēkiem, kuri ilgstoši ir pieraduši dzīvot atsevišķi un izveidojuši savu dzīvi tā, kā viņiem ir ērti. Šādiem cilvēkiem, es teiktu, ir salīdzinoši grūti pielāgoties bez īpašām vajadzībām. Īpašās vajadzības ir tad, kad obligāti jādzīvo kopā, jo tev nav kur dzīvot, vai jāvada kopīga saimniecība, jo jūs nevarat atļauties divas saimniecības. Tāpēc es saku, ka viesu attiecības ir ļoti labs un veselīgs variants materiāli nodrošinātiem cilvēkiem. Tas ir vienkārši ģeniāli, ja šie cilvēki dzīvo, piemēram, kaimiņos. 

Kāpēc jums vīrietis vispār ir vajadzīgs?

Vau! Ziniet, mums būtnēm iekšā ir viss nepieciešamais, lai dzīvotu atsevišķi. Man iekšā ir pietiekami daudz vīrišķīgā un pietiekami daudz sievišķīgā. Es daudz mācos. Tantriskajos treniņos, kurus apmeklēju reizi divos mēnešos, es kačāju enerģiju tā, lai es nebūtu atkarīga – lai iekšējais vīrietis palutina iekšējo sievieti, lai iekšējā sieviete parūpējas par iekšējo vīrieti, bet mēs esam sociālas būtnes. Mēs esam tik laimīgi, kad atrodam otru pašpietiekamu būtni, ar kuru tomēr kaut kopā darīt. Kas atliek divām nobriedušām, neatkarīgām būtnēm kopā – baudīt dzīvi, spēlēt spēles, citādi tu spēlē spēli viens pats. Nav slikti, bet garlaicīgi! Tas taču ir tik forši, ka tev ir cilvēks, ar ko tu spēlē. Pie tam saprotošs spēlētājs, kuram ir aizraujoši spēlēties ar tevi. Tas ir tāds kaifs un sasodīti forša laime!

Protams, tās ir arī emocijas. Ļoti daudz vientuļu cilvēku paliek stīvi un mazjūtīgi. Mums ar gadiem zūd jūtība, zūd, pazūd, jo mēs to netrenējam. Un tieši pretēji, mēs strādājam pie tā, lai mūs nevar sāpināt, lai mūs nevar ievainot. Palikšu stipra un nejūtīga. Ko jūs domājat, ka es tāda nebiju? Biju un lepojos ar to, forši! Bet nav forši. Vajag just, mēs esam cilvēki. Man patīk raudāt, un man patīk smieties. Man patīk just, un ar katru gadu arvien vairāk un vairāk.

Kā jūs teiktu, kā vīriešos, ar kuriem jūs reizi pa reizei tiekaties, trūkst, lai tas būtu tas viens vienīgais?

Ziniet, es domāju, ka kādam konkrētam cilvēkam nekas varbūt arī nemaz netrūkst. Varbūt man trūkst. Lai atbildētu uz jūsu jautājumu, es sāku domāt. Man tagad pietrūkst maiguma. Tagad es to varu pateikt. Bet 2016. gadā es pateikt nevarēju, ko man vajag, nemācēju noformulēt. Tagad esmu iemācījusies komunicēt, prasīt, ko man vajag, un arī dot. Es daudz esmu ar sevi pastrādājusi pa šo laiku. 

Lai jūs saprastu manu domu, es gribu pastāstīt kādu epizodi. Biju tantras pasākumā Stokholmā. Mums bija nāves meditācija, skan baisi, bet man bija interesanti un es aizgāju. Tās prakses rezultātā sapratu, ka es tā gribu, lai mana aiziešana no šīs pasaules ir maigos, siltos apskāvienos. Es praksē izdzīvoju, ka es tā kā nomiru viena vīrieša apskāvienos. Es pat neredzēju šī vīrieša seju, bet tas apskāviens bija tik mīļš un silts, tik dvēselisks.

Tam vīrietim nebija pat 40, bet viņš man deva to, ko man vajadzēja. Viņš parādīja, ko gribu, un ļoti daudzi mana vecuma vīrieši nevar to man dot dažādu apsvērumu dēļ. Tā man trūkst. 

Tikko man radās jautājums, vai jums ir kāds vecuma ierobežojums?

Tad, kad nolēmu, ka esmu gatava attiecībām, man bija ierobežojums. Man bija neinteresanti ar cilvēkiem, kas ir par mani piecus līdz desmit gadus jaunāki. Es neko nesaku par vecāku vīrieti, bet par stipri jaunāku – nē, ko ar viņu iesākt! Vairs gan man šādu ierobežojumu nav. Jā, man ļoti gribētos, lai man trāpītos mana vecuma vīrietis, jo kultūras līmenis ir vienāds. Ir tik interesanti, ka mēs, viena vecuma cilvēki, varam kaut ko atcerēties no jaunības dienām. Tomēr smadzenes vairs neliek strikti tos ierobežojumus.

Esmu satikusi jaunākus cilvēkus, kuri jau ir tik veci, ka man viņi nav interesanti, tāpat ir vecāki cilvēki par mani, kuri dvēseliski un visādi citādi ir jauni.

Es gribu vienlīdzīgu cilvēku, bet, cik viņam būs pasē, man pilnīgi vienalga.

Tā kā jūs tik daudz strādājat ar sievietēm, jūsuprāt, kāpēc tik daudz skaistu sieviešu ir tik neredzamas? 

Domāju, ka to labāk jautāt vīrietim, jo vīrieši ļoti skatās ar acīm, mēs, sievietes, mazāk skatāmies ar acīm.

Varbūt viņas vienkārši neredz, ka uz viņām skatās?

Es tiešām domāju, ka ir kaut kas atkarīgs no fluīdiem un enerģijas, ko izstarojam. Redziet, es esmu tik pamanāms cilvēks, mani neredzēt ir grūti. Un manā gadījumā – bieži vien es tieši atbaidu ar savu košumu, jo vienam otram ir nekomfortabli atrasties blakus, jo tiešām visi skatās. Es zinu to un

visu laiku saku – mīļās dāmas, ejot uz randiņiem, neģērbieties kā Žanna Dubska, jūs vienkārši to vīrieti sabaidīsiet.

Bet, protams, var gadīties, ka atradīsiet arī tieši tāda tipāža cilvēku, kuram tas patiks, bet tas būs retums. 

Bet jā, ir ļoti aktīvas un skaistas sievietes, kuras it kā neredz, un tas, iespējams, ir tāpēc, ka sieviete neraida tos vajadzīgos signālus. Reiz bija ļoti smieklīgi – vienā festivālā 190 cm garš vīrietis skatās kaut kur tālumā, un viņš atdūrās pret mani. Es viņam no lejas uzsaucu, un tikai tad viņš mani ievēroja. Mums tik labi sanāca, bet viņš mani, 158 cm, neredzēja.

Zinu, ka vīrieši ir stāstījuši, ka ļoti daudz sieviešu šodien uzliek barjeru. Man viens lietuvietis manā vecumā teica – tu esi reta sieviete, neliec barjeras, tev durvis ir ciet, tur nav kur sisties. Baigi jāpiestrādā, lai tās durtiņas kaut šķirbiņu paver. Viņš man atklāti teica, ka viņam nav ne laika, ne enerģijas, lai tās durvis lauztu, viņš grib ar savu atvērtu sirdi pretī redzēt sievieti ar atvērtu sirdi, nevis pielikt nenormāli daudz enerģijas, lai tur kaut kas paveras. Es vienkārši nodūrusi galvu nodevu ziņu. Tā tas ir, par to ir vērts padomāt.

Bet kāpēc es neievēroju vīriešus, atbildēšu. Es skatos caur sevi. Bija viens vīrietis, kuru es vairākkārt noraidīju, viņš gribēja pietuvināties, es noraidīju. Bet vienā praksē, kur mēs ar mugurām nokļuvām kopā, paši to nezinot, es nodomāju: cik patīkama sajūta, cik ļoti tā mugura mani samīļo un atbalsta. Es jutu pilnīgu harmoniju ar šo muguru, tas bija tik neaprakstāmi. Un tad es domāju – kāpēc atraidīju? Bet acīmredzot bija kaut kādi šķēršļi, viņš bija jaunāks, vismaz par 20 gadiem. Un jā,

iespējams, vecums reizēm ir tas, kāpēc neredzam, bet, iespējams, tas cilvēks var dot tev tieši to, kas tev vajadzīgs, un tu to vari dot viņam, bet tu viņu neredzi, jo uzliec barjeru par vecumu.

Tāpat ir sociālie vērtējumi, mēs ļoti vērtējam cilvēkus, vai tas cilvēks ir vai nav mūsu līmenī.

Vēl interesants stāsts – vienā pasākumā uzstājās kāda ukrainiete, viņa stāstīja, kā redz mūsdienās jauna tipa ģimeni. Satikšanās ar viņu man riktīgi iedeva pa smadzenēm, viņa man teica – izņem ārā seksu. Mēs ļoti daudz cilvēkus vērtējam no seksuālā viedokļa – ar šo es gulēšu, bet ar šo ne, un mēs ļoti daudz šai ziņā kļūdāmies. It īpaši pēc 50 mēs meklējam sev cilvēku, ar kuru mums ir komfortabli, kurš ir gatavs spēlēt mūsu spēles, kurš ir gatavs ieguldīties, kuram ir vērtības tādas pašas, ar kuru interesanti iet pa dzīvi. Ja ir vēlme, jūs pielāgosieties viens otram arī seksuāli.

Noslēgumā Žanna atbildēja uz pieciem ātrajiem jautājumiem.

Ko jūs pirmo ievērojat vīrietī?

Rokas. Bet vairāk par to es ievēroju smaržu. Ļoti daudz ko man pasaka deguns. Un rokas – tas man ir svarīgi, es gribu, lai man pieskaras rokas, kuras man patīk.

Kādus ziedus jūs gaidāt no vīrieša?

Jebkādus. Ja man prasītu, es teiktu, lai nopērk man tulpes. Ja nav sezona, man ļoti patīk viena tipa ziedi. Bet es vispār priecājos par jebkura tipa ziediem, jo ar ziedu ļoti bieži nāk tā atzīšana par skaistumu – tev uzdāvina skaistumu. 

Cik gados jūs pirmo reizi iemīlējāties?

Sešos. Es pat atceros, kā viņu sauc un kā viņš izskatās. Tā bija mīlestība. Es atceros viņa vārdu. Viņam bija zilas acis un tādas čirkas. 

Vispār mani zilas acis joprojām piesaista. Protams, man patīk vīrieši arī ar citām acīm, bet acīmredzot tā pirmā mīlestība paliek prātā. Tas attēls.

Tā kā jūs atbildējāt arī uz nākamo jautājumu par acu krāsu, tad mans pēdējais jautājums ir: sekss pirmajā randiņā – jā vai nē?

Esmu no tiem cilvēkiem, kuri neliek nekādus tabu. Manā dzīvē ir bijis sekss pirmajā randiņā, bet man īpaši nepatīk tas, godīgi pateikšu. Tad tur jābūt dzirkstelēm. Bieži vien tas sekss pirmajā randiņā ir arī vienīgais randiņš. Ja tas ir vienīgais, par to jā, kāpēc ne. Ja tu tomēr gribi turpināt, tad labāk nē.

Komentāri (3)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu