BEZ SPRIEDZES ⟩ Visu mainīja viena šausmu filma. Ofēlija Spektore par dzīvi ar šizoafektīvajiem traucējumiem

Video: saruna ar Ofēliju Spektori

Ikdienā Ofēlija strādā un aktīvi iestājas par mentālo traucējumu atpazīšanu un ar tiem sirgstošo cilvēku atbalstu. Par saviem traucējumiem viņa runājusi vairākkārt un ļoti atklāti.

Šausmu filma, kas izmainīja visu

Savus traucējumus Ofēlija raksturo kā šizofrēnijas, bipolāro traucējumu un depresijas kopīgo "bērnu".

"Šizofrēnijas iespaidā es redzu ļoti ticamas halucinācijas, arī delūzijas, kuru iespaidā domāju, ka kādas sazvērestības teorijas ir pavisam patiesas. Tāpat sākas arī paranoja, kad bez jebkāda reāla pamata domāju, ka tieku apdraudēta, un vēl vairāki negatīvie simptomi, kas atņem būtisku daļu dzīves kvalitātes.

Otra puse ir afekta stāvoklis – bipolārie traucējumi vai depresija – kuru dēļ manus traucējumus sauc par šizoafektīvajiem traucējumiem. Man ar šizofrēniju nepietika, vajadzēja vēl vairāk!"

Ofēlija atzīmē, ka traucējumi ir ģenētiski un viņa ar tiem piedzima. Vienlaikus ne visi, kam traucējumi ir iedzimti, tos piedzīvos jau agrā vecumā. To nosaka kāds palaidējmehānisms.

"Manā gadījumā tā bija viena šausmu filma, ko noskatījos 13 gadu vecumā," stāsta Ofēlija.

"Filmas galvenā varone – sieviete – tiek niknumā nogalināta, un, lai atriebtos, viņa pēc nāves vajā visus, kas iet viņas teritorijā. Tas viss ļoti sasaucās ar notikumiem, kas izvērtās manās mājās.

Pirmās tiešām saredzamās pazīmes bija halucinācijas – izgāju ārā no filmas un ar acs kaktiņu redzēju, ka tā sieviete no filmas ar apgrieztu galvu man seko četrrāpus. Kārtīgas japāņu šausmenes stilā.

Pēc šīs halucinācijas radās paranoja – domāju, ka viņa visu laiku man seko. Sākās arī delūzijas, bet par citām tēmām. Vēlāk sākās nevīžība, nespēja izrāpties no gultas, sākt darbus, izveidot dienas ritmu.”

Ofēlija gan atzīmē, ka palaidējmehānismam ir daudz dziļākas saknes – pārdzīvojumi mājās.

"Mans tēvs bija vardarbīgs, mājās valdīja haoss. Nekā no mīļas vides, kas man bija nepieciešama, man nebija. Iespējams, ja man būtu mīlestības pilna dzīve, viss būtu bijis kārtībā. Bet nebija, un ir tā, kā ir."

Skaisti, asiņaini un milzīgi pūķi

Ofēlijai ir paveicies, jo halucinācijas viņa spēj atšķirt no realitātes. Cilvēkiem ar šizoafektīvajiem traucējumiem to var noteikt kā skalā – vienā tās galā halucināciju vispār nav iespējams atšķirt no realitātes, bet otrā var.

"Galvā notiek kaut kāds "klikšķis", kas pasaka, ka tas, ko redzu, ir halucinācija, lai gan tīri pēc maņām to nevarētu pateikt. Piemēram, kad es halucināciju redzu caur brillēm un pēc tam tās noņemu, es tāpat redzu to pašu.

Visbiežāk es redzu pūķus. Tie ir ļoti nozīmīgi manas dzīves simboli. Tie mēdz būt ļoti pozitīvi, skaisti, mēģinu tos arī zīmēt. Vienlaikus ir arī briesmīgie pūķi – tādi, kuri ir veidoti no asinīm un aiz sevis atstāj asiņainus pirkstu nospiedumus, un tādi, kas ir mājas lielumā un grib mani apēst.

Reizēm man arī jāiet veikalos noslēpties no viņiem. Tie ir ļoti inteliģenti radījumi. Reizēm ir tāda sajūta, ka es ar to pūķi, pat ja es zinu, ka tas nav īsts, nevaru tikt galā. Tāpēc es ar tiem "spēlējos", piemēram, ieeju veikalā, lai viņš man nevar sekot.

Pūķus redzu tieši dēļ spēles "Dungeons & Dragons". Es pati to nespēlēju, bet esmu dzirdējusi vairākus ar to saistītus stāstus. Vienā stāstā tie pūķi no spēles tika aprakstīti kā pasauli veidojošas radības, un tas mani ļoti saistīja. Cilvēki ar šizofrēniju ļoti bieži redz reliģiskas parādības, ēnu cilvēkus un tamlīdzīgi. Kaut ko, kas ir ļoti cieši saistīts ar viņu uzskatiem par pasauli. Man tie pūķi ir reliģijas vietā."

Pozitīvie un negatīvie simptomi

Ofēliju ļoti aizrauj sarunas par pūķiem un citām halucinācijām jeb "pozitīvajiem" simptomiem, bet apspriest traucējumu negatīvos simptomus nav tik patīkami.

"Man par tiem ir liels kauns, jo tās ir sliktās īpašības, par kurām bērnībā daudz pārmet: nevīžība, problēmas ar personīgo higiēnu, saraustīts miega ritms, grūtības izveidot dienas ritmu. Piemēram, es zobus mazgāju manuāli, ēdu manuāli. Man par visu ir jāpadomā, man nekas neaiziet automātiski. Tāpēc tas viss prasa vairāk enerģijas.

Galarezultāts ir tāds, ka man ir grūti savākties. Strādāt sāku tikai 24 gadu vecumā, vidusskolu nepabeidzu. Tam pa vidu vēl bija vairāki gadi, kuru laikā es mētājos apkārt pa dažādām profesijām, mēģinot saprast, ko es vispār varu.

Tagad lēnām esmu nonākusi punktā, kurā varu funkcionēt un varu dzīvot. Bija ilgs brīdis, kad vispār nevarēju. Tagad esmu atradusi vairākus veidus – dzīvokļa biedrs nomazgās traukus, veļasmašīnu nopērku ar žāvētāju."

Diagnoze – vislabākā lieta pasaulē

Ofēlija ir sapratusi, ka lielā mērā dzīvi sakārtot palīdzēja tieši šizoafektīvo traucējumu diagnozes noteikšana.

"Bērnībā biju ļoti apjukusi, nedroša, visu laiku domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā – nevaru normāli funkcionēt, nekam pieslēgties, vispār neko darīt. Bet kāpēc? Slinka, nevīžīga, pārāk bagāta iztēle?

Brīdī, kad saņēmu diagnozi un sapratu, kāpēc redzu līķus, ar asinīm aptraipītas sienas un pūķus, viss "saklikšķēja". Dzīve uz brīdi pilnībā sagruva, jo tā ir liela lieta, ko pēkšņi aptvert un sagremot.

Taču no tā es iznācu kā laimīgs cilvēks, spējīgs sev būvēt laimīgu dzīvi, dzīvot stabili, kļūt par visnotaļ labāku personu. Pirms tam biju tik ļoti ieslodzīta savā slimošanā, ka īsti nebija iespējams nekāds progress.

Noteikt diagnozi Ofēlija novēl arī citiem, kas piedzīvo līdzīgas problēmas.

"Vissvarīgākais ir noteikt diagnozi, atrast savus cilvēkus un pamazām pārkārtot savu dzīvi."