BEZ SPRIEDZES ⟩ "Biju gatava atdot telefonu, lai nopirktu vīnu." Anna Balode par ēšanas traucējumiem

Foto: Jānis Škapars/TVNET GRUPA
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Anna Balode ir cilvēks, kurš saprot, cik smaga ir cīņa ar sevi. 15 gadus no savas dzīves Anna ir pavadījusi, cīnoties ar bulīmiju, anoreksiju un kompulsīvo ēšanu. Neko neatviegloja arī diagnosticētais uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), depresija un problēmas ar alkoholu. Stāstam gan ir laimīgas beigas – Anna no ēšanas traucējumiem un alkohola ir brīva jau astoņus gadus.

Video: saruna ar Annu Balodi

Anna ir biedrības "Būt brīvai" un Ēšanas traucējumu resursu centra dibinātāja. Ikdienā viņa citiem palīdz tikt galā ar to, kas viņu nelika mierā 15 gadus, – ēšanas traucējumiem.

Ēst vai neēst?

Anna atminas, ka ēšanas traucējumi nesākās vienā dienā. To saknes meklējamas bērnībā. Anna to veidošanos pielīdzina braucienam ar mašīnu – cilvēkam, kam bijusi laimīga bērnība un kurš uzaudzis abu vecāku gādībā, izdodas braukt pa gludu ceļu. Savukārt citiem jābrauc pa bedrēm – vecāku laulības šķiršana, tuvinieka nāve, seksuāla izmantošana.

"Es no dzimšanas biju tāds apaļīgs bērniņš. Protams, kaut kādā veidā sapratu, ka esmu citādāka nekā citi pusaudži, – ātrāk parādījās krūtis un attīstījās ķermenis. Labākā draudzene vēl bija ļoti tieva. Tad vēl citi bērni izteica kaut kādus komentārus, piemēram, "neēd tik daudz bulciņas" vai ko tamlīdzīgu. Mani kā ļoti emocionālu cilvēku tas aizskāra.

Vēl ir dažādi notikumi – 12 gadu vecumā mani vecāki šķīrās, man bija jāpārvācas uz laukiem no Rīgas un jāpamet savi draugi. Ļoti daudz emocionālu saviļņojumu mazam bērnam. Vecāku šķiršanās bija tikai ķirsītis uz kūkas.

Tad tie traucējumi sāka iznākt. Varēja parādīties vēlāk vai vispār neparādīties, tie veidojas pamazām.

Radās sajūta, ka es kā bērns vairs neko nespēju kontrolēt. Vienīgais, ko varēju kontrolēt, bija tas, vai un kā ēdīšu. Ēšanas traucējumi piešķir tādu kontroles ilūziju.

Tā sāku noteikt to, ka neēdīšu pēc pulksten sešiem, lai nepieņemtos svarā. Radās ilūzija, ka tūlīt sasniegšu superīgo augumu un viss būs kārtībā. Slaids augums ir laimes atslēga, būšu pašpārliecināta un laimīgāka.

Jaunieši un bērni jau neaizdomājas, ka problēma nemaz nav augumā. Tu esi nelaimīga ne tāpēc, ka tev ir "riepiņa", bet tāpēc, ka tavi vecāki izšķīrās, pēkšņi visa dzīve sagruva. Bērni pārdzīvo par saviem vecākiem, jo mammai arī tā ir trauma. Vieglāk ir domāt – ēst vai neēst? Ābolu vai bulciņu? Nevis domāt par to, ka divi mīļākie cilvēki nupat izšķīrušies un kāda būs mana nākotne. Tomēr svarīgāk ir tas, ka klasē kāds ņirgājas par to, ka esmu apaļīga, tāpēc vieglāk domāt par augumu un uzturu."

Anna uzsver, ka ēšanas traucējumi bieži izpaužas kā kādas diagnozes blakusparādība. "Piemēram, cilvēkiem ar autismu nepatīk bumbiera sēklas vai kas tamlīdzīgs, savukārt cilvēkiem ar Aspergera sindromu izteikti garšo ogļhidrāti."

Talkā nāk alkohols

Izveidotā kontroles ilūzija ātri vien pārauga nopietnā problēmā. Neilgi pēc tam Annai radās problēmas ar alkoholu, kas ilūzijas radītos ēšanas traucējumus tikai pastiprināja.

"Palīdzību sāku meklēt jau 14 gadu vecumā. Toreiz ļoti iesaistījās arī omīte un vecāki. Gājām pie dažādiem terapeitiem, psihoanalītiķiem. 19 gadu vecumā gāju Minesotas programmu, jo sapratu, ka ēšanas traucējumi strādā pēc līdzīga mehānisma kā alkoholisms, lai gan tā neskaitās atkarība.

Kā raksta Rīgas pshiatrijas un narkoloģijas centrs (RPNC), Minesotas programma ir psihoterapeitiska īstermiņa atkarību ārstēšanas metode. Uzsākt šo terapeitisko ārstēšanu iespējams tikai pēc akūtā stāvokļa kupēšanas. Lai iestātos Minesotas programmā nepieciešams vismaz vienu nedēļu ilgs nelietošanas laiks, nosūtījums no ambulatorā narkologa, ģimenes ārsta izsniegta izziņa par vispārējo veselības stāvokli.

Grupas process sevī ietver grupas psihoterapiju, resocializāciju, un izglītošanos. RPNC programmas ietvaros izmantotas un kombinētas dažādas pieejas: psihodinamiskā psihoterapija, kognitīvi biheiviorāla psihoterapija (KBT), interpretēšana, problēmu risināšana, vadīšana, modelēšana, psihodrāmas elementi, konfrontēšana, mākslas terapija un citi.

19 gados aizbraucu mācīties uz Birmingemu. Man šķita, ka vides maiņa atrisinās visas manas problēmas, taču tā bija ģeogrāfiska bēgšana. Pēc tam 21 gada vecumā gāju uz klīniku Lietuvā, un vecāki saprata, ka mana anoreksija patiešām ir nopietna. Kamēr tā nav sasniegusi trakāko stadiju, var nodomāt, ka problēma nav tik nopietna. Bet tā domāt ir bīstami, jo problēma ļoti ātri var samilzt.

Astoņas reizes vēl esmu bijusi ambulatorajā centrā Velderes ielā, gāju dažādus terapijas kursus, par kuriem maksāja tētis. Visi gribēja ar to tikt galā.

Lietuvas klīnikā psihoterapeite brīdināja – ja lietošu alkoholu, ēšanas traucējumi neies prom. Man bija arī bulīmija, kuras iespaidā ir grūti kontrolēt impulsus. Uznāk lēkmes, kad "aizkrīt širmis" – ēd visu pēc kārtas un pēc tam to izvem.

Alkohols to kontroli pār sevi noārda, un tie pieēšanās impulsi tikai pastiprinās. Reibumā nevarēju tiem pretoties. Iznācu no Lietuvas klīnikas, neklausīju savu terapeiti un tikai turpināju dzert vīnu. Man šķita, ka ar mani tas nenotiks, lai gan nepazinu sevi tik labi.

Toreiz arī biju iepazinusies ar savu tagadējo vīru, tobrīd draugu, sāku jau pamazām atveseļoties. Biju pieņēmusies svarā, viņa draugi izteica visādus komentārus, piemēram: "Vou, tev tiešām tik resna draudzene." Tā nolēmu, ka negribu šādi dzīvot. Padomāju un nospriedu, ka vienreiz mēnesī izvemšos, jo "tas taču nekas nav". Bet ar bulīmiju un citiem ēšanas traucējumiem ir tā – ja iedosi tiem kaut mazo pirkstiņu, tie tevi uzreiz pilnībā ieraus.

Es tobrīd domāju – ja tiku vaļā no ēšanas traucējumiem, tad vismaz uzpīpēt vai dzert varu. Šobrīd nedaru ne vienu, ne otru. Tā bija mācība, ka nevar apiet pētījumus, lietas tā nestrādā."

Biļete uz Tvaika ielu

Atveseļošanās periods bija īslaicīgs, jo traucējumi tomēr atgriezās. Situācija kļuva arvien sliktāka, un Anna saprata – jāsāk kaut ko darīt. Šis lēmums mainīja visu.

"Vienu brīdi bija aizgājis tik tālu, ka spļāvu ārā siekalas, jo domāju, ka tur ir kalorijas. Nevarēju izturēt, ka mamma cep kaut ko ar eļļu, jo man šķita, ka gaisā ir tauki un uzņemšu kalorijas, ieelpojot gaisu. Nelietoju barojošu sejas krēmu, jo bija rakstīts, ka tas ir barojošs. Tā bija slima uzvedība. Varbūt izēdu jogurta trauciņu dienā.

Aizbraucu pie savas psihoterapeites, jo paralēli cīnījos ar depresiju. Tur konstatējām, ka jāiet uz Tvaika ielu (RPNC ambulatorā nodaļa).

Vienā dienā es vairs nejutu kājas, jo neēdu, bet dzēru vīnu. Man negribējās ēst. Biju pašķīrusies no drauga, vienā dienā vairs nejutu kājas un nespēju paiet. Trīs dienas gulēju mājās un mēģināju kaut ko ēst, kājas neatdzīvojās.

Tad biju gatava turp doties. Zināju, ka tur nav ierīkota speciāla nodaļa cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem, bet biju gatava tur tāpat gulēt. Zināju, ka būs traki.

Mani ielika otrajā, akūtā tipa nodaļā. Tur sēdēja blakus sieviete, kura ar ēdamkaroti vienkārši ēda cukuru. Bija daudzas dziednieces. Cilvēki ar epilepsiju, kas piesieti pie gultas, cilvēki, kas vienkārši gulēja un bļāva. Tas man palīdzēja, jo sapratu, ka darīšu pilnīgi visu, lai nekad dzīvē atkal nenonāktu Tvaika ielā.

Tur bija tualetes podi bez brillēm, vākiem, tualetēm nebija durvju. Citi pīpēja tualetēs, neko tur nevarēju padarīt. Ēšanu arī tur neviens nekontrolēja. Es tur ieraudzīju cilvēkus ar ļoti smagiem traucējumiem un sapratu, ka neesmu viena no viņiem. Esmu kaut kas daudz vairāk, jo nāku no labas ģimenes, varbūt ar kaut kādiem konfliktiem. Apzinājos, no kurienes nāku.

Mani uz nedēļu izlaida no Tvaika ielas, un es aizgāju uz veikalu. Tur biju gatava iedot svešiniekam savu telefonu par pieciem eiro, lai tiktu pie vīna. Pēc tam sapratu, ka neesmu šādai dzīvei paredzēta.

Man noteikti jāsaka paldies divām lieliskām meitenēm, kuras satiku Tvaika ielā. Viņas arī bija pie pilnas apziņas, bet ar problēmām – vienai bija depresija, bet otra vairākas reizes mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Visas trīs turējāmies cieši kopā.

Es tagad esmu arī ļoti kristīga. Saku paldies Dievam, jo ir cilvēki, kuri nenonāk pie šādas apziņas un nedomā apstāties. Tādā veidā man palīdzēja Tvaika iela."

Misija – palīdzēt

Iznākot no slimnīcas, Anna saprata, ka ir gatava uzņemties jaunu aicinājumu – palīdzēt citiem ar ēšanas traucējumiem. Palīdzot citiem, izdevās palīdzēt arī sev.

"Nodomāju – kad tikšu ārā no slimnīcas, es pati atvēršu kādu specializētu centru, kur palīdzēt cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem, jo Latvijā nekā tāda nebija. Es, protams, saskāros ar to, ka tas nav tik viegli.

Man bija sajūta, ka mana misija ir kādam palīdzēt. Cilvēki, kas ir piedzīvojuši ēšanas traucējumus, citus sev līdzīgos uztver kā brāļus un māsas, viņi ir ļoti empātiski. Ejot pie speciālistiem, es sapratu, ka lielākā problēma ir tā, ka tevi neviens līdz galam nesaprot, nespēj iejusties tavā ādā. Tāpēc ir svarīgi, ka kāds to spēj.

Tā es nodomāju – esmu "pakāsusi" 15 gadus savas dzīves, izolējusies no visiem, neesmu strādājusi nekādu jēdzīgu darbu. Ko varu darīt? Palīdzēt citiem. Atbalstot citus un visu laiku runājot par traucējumiem, tu pret tiem nostājies arvien stingrāk un tā palīdzi arī pats sev. Sajutu, ka šādi rāpjos arvien vairāk un vairāk ārā no bedres. Vakar vēl uzfilmēju video par to un sapratu, ka vairs vispār nesaistu sevi ar ēšanas traucējumiem. Es tajā esmu eksperte, bet jūtu, ka esmu kaut kas vairāk par saviem traucējumiem. Ja es varu kādam palīdzēt, kāpēc ne?"

Anna uzsver, ka ēšanas traucējumi gan nepazūd uz mūžīgiem laikiem. Vienmēr jābūt gatavam, ka tie var atgriezties.

"Ēšanas traucējumi tik vienkārši neizgaist. Piemēram, es vairs nedomāju par ēdienu tādās kategorijās kā ēst vai neēst, nedomāju tik ļoti par kalorijām. Mierīgi apēdu kādu bulciņu, ja nav laika. Bet vienmēr paturu prātā to, ka tas traucējums turpat ir un jebkurā brīdī var iznākt atpakaļ.

Man šķiet, ka iemesls, kāpēc cilvēki atkal iedzīvojas ēšanas traucējumos, ir tādēļ, ka viņi ļoti noskaņojas uz to, ka vairs nekad neiedzīvosies tajā, un domā, ka tas uz viņiem vairs neattiecas. Bet vienmēr jāpadomā par to, ka tas var atgriezties."

SPKC skaidro, ka ēšanas traucējumi ir nopietni psihiskās un fiziskās veselības traucējumi, kad cilvēks pievērš pārspīlētu uzmanību savam svaram un ēdienam, atstājot novārtā citas intereses un aktivitātes. Ēšanas traucējumu veidi ir anoreksija un bulīmija. Šie traucējumi pārsvarā skar meitenes pusaudžu vecumā vai jaunas sievietes. Retos gadījumos ēšanas traucējumus novēro arī zēniem vai jauniem vīriešiem.

Ēšanas traucējumu resursu centrs (ĒTRC) piedāvā specializētu ārstniecības programmu cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem, psihoterapijas nodarbības, individuālas konsultācijas, atbalsta grupas, un citus pakalpojumus. Vairāk skatīt šeit.

Sazināties ar ĒTRC iespējams e-pastā: info@etresursucentrs.lv

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu