Privātās dabas aizsardzības iniciatīvas Eiropā ir dažādas

Foto: oatawa/Shutterstock
Maija Pohodņeva
, Žurnāliste un rakstniece
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Lielākoties sabiedrības daļa, ko mēdz dēvēt par “zaļajiem”, kā arī visu veidu sabiedriskās organizācijas, kas nodarbojas ar dabas aizsardzību, un valsts struktūras privāto mežu īpašnieku mēdz uztvert kā traku veci ar zāģi, kuram rūp tikai bizness. Latvijā nav jāizgudro velosipēds, lai sabalansēti sargātu dabu un attīstītu ekonomiku, jo Eiropā ar to nodarbojas jau sen, vēl kopš 20.gs sākuma, un visai veiksmīgi. Idejai par brīvprātīgu privāto mežu nodošanu dabas aizsardzībai vispirms ir nepieciešama sabiedrības uztveres maiņa, kurā vienlīdz svarīga kā dabas sargāšana būs arī meža īpašnieka interešu ievērošana.

“Pretēji vispārpieņemtajam viedoklim, ka dabas aizsardzības teritorijas un rezervāti vēsturiski veidojušies tikai valsts īpašumā esošās zemēs, privātie zemju un mežu īpašnieki gan ASV, gan Eiropā bijuši aktīvi ar savām brīvprātīgām iniciatīvām jau kopš 19. gadsimta beigām, kas uzskatāms par sākumu konceptam “dabas aizsardzība”,” stāsta Latvijas Mežu īpašnieku biedrības pārstāve Zelma Magazniece.

“Brīvprātīga privāto zemju un mežu novēlēšana dabas aizsardzībai nav jauns trends, bet gan labi zināma prakse ar vairāk nekā 100 gadus senām tradīcijām.

Paralēli dabas aizsardzības idejām attīstījās arī mežu zinātne un izpratne par atbildīgu mežu apsaimniekošanu. Šis vēstures posms bija brīdis, kad cilvēki sāka apzināties, ka nocirsto vietā ir jāstāda jauni kociņi pienācīgā apjomā un kvalitātē jeb, kā mūsdienās teiktu, – ievērojot visus ilgtspējības principus. Ne velti

daudzus arvien pārsteidz fakts, ka Latvijā 1920. gadā bija daudz mazāks mežainums nekā šobrīd, kad mežu platība ir palielinājusies vairāk nekā 2 reizes!”

Eiropā jau gadu desmitiem darbojas dažādi valsts un nevalstisko organizāciju atbalstīti modeļi un iniciatīvas, kurās privātie mežu saimnieki nodot un dažkārt pat uzdāvina savu mežu sabiedrībai, valstij vai sabiedriskajām organizācijām, par velti, bez atlīdzības, lai tajos ierīkotu dabas aizsardzības teritorijas. “Visbiežāk šāda prakse novērota valstīs ar salīdzinoši mazu mežainumu un tur, kur meži nav svarīga tautsaimniecības komponente, piemēram, Nīderlandē, Beļģijā, Vācijā,” skaidro Magazniece, kura ir arī neliela meža īpašuma saimniece, ar mežkopja izglītību.

”Latvijas meža īpašniekam saprotamāka un vairāk pieņemama būtu ziemeļvalstu pieeja dabas aizsardzības pasākumu veikšanai privātajās teritorijās.

Kā pozitīvu piemēru var minēt Somiju, kur jau 16 gadus veiksmīgi darbojas brīvprātīgā dabas aizsardzības programma METSO (Forest Biodiversity Programme for Southern Finland METSO). Meža īpašniekiem, kuri piedalās šajā programmā, tiek nodrošināti finansiāli stimuli un kompensācijas atkarībā no meža lieluma, tā ekoloģiskās vērtības, īstenoto saglabāšanas pasākumu veida un konkrētā līguma. Risinājumi brīvprātīgās dabas aizsardzības realizēšanai ir dažādi un atkarīgi no konkrētās valsts specifikas.

“Eiropā un pasaulē pieeja brīvprātīgajai dabas aizsardzībai ir stipri atšķirīga, jo, piemēram, Zviedrijā un Somijā, tāpat kā Latvijā, mežu apsaimniekošana un kvalitatīva koksnes resursu ieguve ir valsts ekonomikas stabilitātes pamats.

Mēs nevaram atļauties tādu pieeju kā, piemēram, Kostarikā, kur valsts politikas pamatideja ir pārvērst lielāko daļu mežu par dabas rezervātiem un pelnīt ar ekotūrismu.

Sabiedrībai jāsaprot, ka mūsu klimatiskajā zonā mežu audzēšana ir tikpat dabiska kā bambusu audzēšana tropos. Kas notiek ar pamestiem īpašumiem laukos? Ne sēti, ne stādīti – tur ienāk koki,” bilst Magazniece. Viņa ir studējusi mežsaimniecību arī Zviedrijā un Somijā, kā arī tagad pārstāv Latvijas mežu īpašnieku intereses starptautiski.

Beļģijas piemērs

“Nesen kā pārstāve no Latvijas Meža īpašnieku biedrības piedalījos LIFE ENPLC (European Networks for Private Land Conservation) projekta gala konferencē Briselē, kur bez oficiālas daļas, kas noritēja telpās, bija iespēja dabā iepazīties ar to, ko nozīmē brīvprātīgā meža nodošana sabiedriskai organizācijai, lai to apsaimniekotu atbilstoši dabas aizsardzības interesēm,” saka Magazniece, stāstot tālāk par Beļģijā redzēto.

Privātais īpašums, aptuveni 200 ha liels, kura sastāvā gan meži, gan bijušās lauksaimniecības zemes un pļavas, atrodas Beļģijas apgabalā Flandrijā.

Īpašnieks lielāko daļu novēlējis apsaimniekošanai brīvprātīgai bezpeļņas organizācijai Natuurpunt, kas ir viena no lielākajām un ietekmīgākajām dabas aizsardzības organizācijām Beļģijā. Natuurpunt izstrādāja īpašuma apsaimniekošanas plānu, akcentējot tās dabas vērtības, kas īpaši sargājamas vai atjaunojamas. Šajā īpašumā ietilpst ļoti daudz dažādu tipu ainavu: mitrie meži, dīķi, mitrāji, sausi meži ar viršu reliktiem. Saimnieks kopā ar organizāciju vienojas, ko un kā darīs.

Finansiālais atbalsts, ko saņem īpašnieks, ir vairāk uz atsevišķu projektu bāzes. Piemēram, kā atjaunot dīķus, varbūt vēl kādu pievienot, iztīrīt, lai zivīm labāki apstākļi.

Galvenā atšķirība, ja salīdzinām ar Latvijas mežu īpašniekiem, ir tā, ka šim cilvēkam mežs nav nepieciešams kā iztikas avots, bet vairāk lepnums un iespēja ar brīvprātīgo organizācijas palīdzību kopt un saglabāt dabas vērtības, kas atrodas viņa īpašumā, – retas zivju un putnu sugas. Jāteic, ka no meža vērtības viedokļa konkrētais īpašums nebija saimnieciski vērtīgs – pārsvarā auga alkšņi un vītoli. Gada maksa, ko kompensāciju veidā saņem īpašnieks, ir simboliska.

Natuurpunt palīdz privātajiem zemes īpašniekiem īstenot biotopu atjaunošanas projektus, lai uzlabotu degradēto ainavu ekoloģisko stāvokli un veicinātu vietējo augu un dzīvnieku sugu atjaunošanos.

Šie projekti var ietvert mežu atjaunošanu, mitrāju atjaunošanu, invazīvu sugu kontroli un citus pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot biotopu kvalitāti un savienojamību. Praksē tas nozīmē, ka īpašumā regulāri ierodas organizācijas pārstāvis, kas veic apsekošanu un sugu monitoringu. Tāpat arī regulāri novērtē to, kas būtu darāms, lai saglabātu uzskaitītās vērtības. Piemēram plašajā dīķu tīklā parādījusies liela bebru populācija, kas nemitīgi būvē dambjus, kuri draud izjaukt agrāko ainavu un negatīvi ietekmē tur esošās zivis. Tiek lemts, kas tad svarīgāks: bebrs vai ainava un retās zivju sugas. Šajā konkrētajā gadījumā retās zivju sugas noteiktas par prioritāti, tāpēc bebri tiek ķerti un pārvietoti turp, kur ar savu darbību neapdraud retās zivju sugas un aizsargājamo ainavu. Beļģijā bebru skaita regulēšana ir liela problēma, jo to medības šobrīd vēl nav atļautas, kaut gan bebru skaits daudzās vietās jau ir kritiski liels.

“Kas man kā meža īpašniecei uzreiz iekrita acīs – konkrētajā īpašumā tās dabas vērtības nemaz nevar aizsargāt bez cilvēka iesaistes,” konstatē Magazniece, sakot, ka bija par ko padomāt. “Paradoksāli, bet te varētu vilkt paralēles ar atbildīgu mežu apsaimniekošanu – tur arī bez cilvēka iesaistes nekas labs nevar sanākt.”

”Beļģijā ir populāri ziedot līdzekļus dabas aizsardzībai, brīvprātīgi piedalīties ar savu darbu dabas sargāšanā, rakstīt projektus un veidot sadarbības tīklus pa visu valsti.

Mežu īpašniekiem ir iespējams arī savu īpašumu pārdot organizācijām, kuras tālāk rūpēsies par tā aizsardzību un saglabāšanu, taču ir gadījumi, kad notiek īpašumu dāvināšana par velti, sevišķi, ja nav mantinieku. Šāds modelis lieliski darbojas, ja mežs nav cilvēkam un viņa ģimenei svarīgs kā iztikas avots,” uzsver Magazniece.

Somijas vairāklīmeņu pieeja

“Ziemeļvalstīs, kuru skaitā ir arī Latvija, mežam ir cits statuss – tas ir viens no valsts ekonomikas pamatbalstiem,” par atšķirībām no Beļģijas modeļa stāsta Magazniece.

Somijā kopš 2008. gada veiksmīgi darbojas brīvprātīgā vairāku pakāpju dabas aizsardzības programma – METSO, kur privāto mežu īpašniekiem tiek piedāvāta sadarbība atkarībā no viņa interesēm un tā, cik vērtīgi dabas resursi ir viņa īpašumā.

Būtiski, ka Somijā privātajam meža īpašniekam par savu ieguldījumu pieejams taisnīgs finansiāls atbalsts.

METSO programmas finansējums nāk no dažādiem avotiem – valsts budžeta, ES fondiem, vides nevalstiskajām organizācijām un privātajiem fondiem. Meža īpašnieki saņem pilnu finansiālo kompensāciju, kas ir līdzvērtīga aizsargājamajā vietā esošo kokmateriālu vērtībai. Ja meža īpašnieks izvēlas īpašumu pārdot valstij pastāvīgai aizsardzībai, tiek kompensēta arī zemes vērtība. Pastāvīgā aizsardzībā nodota privātā meža īpašnieka kompensācija netiek aplikta ar nodokļiem.

METSO programmas trīs līmeņi jeb metodes:

  1. Pastāvīga aizsardzība. Privātie dabas rezervāti vai zemes pārdošana valstij dabas resursu saglabāšanas nolūkos.
  2. Pagaidu aizsardzība. Vides mežsaimniecības subsīdiju līgums (10 gadi). Pagaidu dabas liegums (20 gadi).
  3. Dabas apsaimniekošanas projekti. Ietver vērtīgu dabas resursu uzturēšanas, palielināšanas vai atjaunošanas pasākumus meža biotopos. Projektos bieži ir iesaistīti vairāki meža īpašnieki - arī pašvaldības un valsts. Meža īpašnieks gūst labumu no tā, ka viņa īpašumā ir ekoloģiski vērtīgi objekti, ko pārvalda eksperti.

“METSO programmas mērķis ir caur brīvprātīga līguma slēgšanu nodrošināt godīgu un taisnīgu kompensāciju meža īpašniekiem, vienlaikus veicinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu meža apsaimniekošanas praksi.

Brīvprātības princips un sakārtota finansiālā atbalsta sistēma ir galvenie faktori, kāpēc šī programma labi strādā, un mežu īpašnieki un dabas sargātāji beidzot nonāk pie kopsaucēja,”

atzīst speciāliste. “Meža īpašniekam ir vajadzīgs “burkāns”, ne tikai rīkste, jo, apsaimniekojot mežu, tur ir ieguldīts daudz enerģijas, darba un laika un negribas atvēlēt to tādai “nekā nedarīšanai”, nesaņemot pretī pilnīgi neko. Ir jābūt atbalsta mehānismam, un to ļoti akcentē arī Briselē.

“Šāds dabas aizsardzības mehānisms Somijā darbojas labi, jo valdība saprot, ka cilvēki, savu mežu kopjot, ir ieguldījuši līdzekļus un darbu, tātad arī attieksmei pret viņiem ir jābūt atbilstošai. Tāpēc gribas pajautāt mūsu dabas aizstāvjiem, kas kliedz visskaļāk, vai tu esi saimniekojis mežā, stādījis to, sargājis no pārnadžu bojājumiem, kopis jaunaudzes, vācis un vedis prom tos mēslu kalnus, ko atstājuši brīvdienu dabas baudītāji?” Magazniece ir pārliecināta:

”Privāto mežu īpašnieki dabas resursu saglabāšanā dara krietni vairāk nekā bravūrīgie interneta “zaļie”. Taču jāsaprot, ka mežu īpašniekam mežs ir ne tikai atpūtas, bet arī darba vieta.”

Bioloģiskā daudzveidība nākotnei

“Ja būtu lielāka cieņa pret mežu īpašniekiem kā pret savu īpašumu saimniekiem, tad saspīlēto situāciju varētu uzlabot.

Somijas piemērs rāda, kā salīdzinoši īsā laikā var panākt vērā ņemamu mežu īpašnieku iesaisti dabas resursu aizsardzībā, taču te atslēgvārdi ir – brīvprātība un taisnīgas kompensācijas,”

domā Magazniece. “Tādi Eiropas līmeņa projekti kā LIFE ENPLC, kas vairāku gadu garumā apvienoja un pie sarunu galda sēdināja divas parasti konfliktējošas puses – zemes (meža) īpašniekus un dabas aizstāvjus, parāda, ka ir iespējams nonākt pie kopsaucēja, ja vien vairāk cenšamies iekāpt otra kurpēs un saprast, ka mums nemaz nav jāatrodas karojošās frontēs,” par konstruktīva dialoga nepieciešamību abu pušu starpā spriež Magazniece.

Pārmaiņas attieksmē pret dabas sargāšanu briest arī pasaulē. Sevišķi Eiropā, līdztekus CO2 kredītiem un to tirgošanai, šobrīd jau sāk runāt par citu vērtību vienību – bioloģiskās daudzveidības kredītiem. Latvijā pagaidām par to vēl pat nav dzirdējuši, bet tieši saprātīga attieksme pret dabu un cilvēkiem, kuri saimnieko mežā, arī būs mūsu nākotne.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām