Bieži dzirdēta frāze «trakais pusaudžu laiks». Cik tajā patiesības? Cik būs pusaudžu un vecāku, tik atbilžu.
Trakais pusaudžu laiks (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Būs bērni, kuri dzīvespriecīgi vadīs skolas dienas, apmeklēs dažādas radošas nodarbības, vakarpusēs «pačuposies» vienaudžu bariņā. Viņi tikai retums jūtīgāk vai skarbāk reaģēs uz kādām nesaskaņām ar vecākiem, pedagogiem vai citiem pieaugušajiem. Būs pusaudži, kuri klīdīs, veidos attiecības ar, pēc vecāku domām, nevēlamiem jauniešiem. Citi būs nekontrolējami, rupji, agresīvi un devalvējoši. Kāds uzsāks pāra attiecības, būdams vecāku apgādībā, vai pārdzīvos smagas vilšanās attiecībās – vienu pēc otras. Vēl kāds kļūs tik centīgs, tik neatlaidīgs un perfekts, ka notiekošais biedēs vecākus. Kāds būs drūms, noslēgts, dzīvos savā interneta vai spēļu pasaulē. Kāds klusi un vienkārši pavadīs laiku skolā un mājās, nebūs ne jūtams, ne dzirdams. Kāds cits slimos.
No kā tas atkarīgs? No attiecību pieredzes bērnībā, kas tikko aiz muguras. Pusaudžu vecums ir kā dabas dota iespēja, kad vēlreiz tik tuvu var pieiet pie bērnības iekšējiem konfliktiem. Tas ir laiks, kad tie atkal aktualizējas. Ja vecāki ir zinoši, gudri, spēj «ar gudrām acīm» palūkoties, kas tas ir par konfliktu, spēj viegli, bez izmisuma, dusmām un bez paša šaustīšanas tos redzēt, izprast, risināt – tad viss vēl nav zaudēts.
Citiem vārdiem – ir jāierauga cēlonis, jāuzņemas atbildība par agrāk notikušo un, sagaidot īsto brīdi, jārunā ar pusaudzi. Tas, ka pieaugušais spēj uzņemties atbildību, atzīt savu kļūdīšanos, saglabājot pašcieņu, meklēt risinājumu, ļauj kļūt pieaugušākam gan pašam vecākam, gan pusaudzim. Attiecības kļūst savstarpēji drošākas un bagātākas.
Konflikti, kuri šķiet it kā nerisināmi, pusaudzim ir neizprotami, tie viņā rada stipru trauksmi, nereti pārtopot psihosomatizācijā. Pēc iespējas veiksmīgāk reaģēt uz šo saslimšanu, ieraudzīt cēloni un turpmākās attiecības veidot uz jauniem principiem – tā var būt iespēja, lai pusaudzis atveseļotos.
Daudzkārt vieglāk šos gadus izdzīvot kopā ar pusaudzi ir tad, ja esam zinoši, mierīgi un ja mēs, proti, pieaugušie, ar savu bērnu spējam uzturēt cieņpilnas savstarpējās attiecības.
Attiecību skolas lekcijā par pusaudžu emocijām tika izrunāts, ko īsti nozīmē bērna pārmērīga tiekšanās pēc ēdiena.
Ko darīt, ja pusaudzis ēd par daudz?
Vai ir novērojama aptaukošanās?
Jā, nedaudz.
Agrīnajā pieredzē ēdienam ir tikusi piešķirta mierinātāja loma. Iespējams, māte neizprata vai nespēja uzminēt, ka bērna raudāšana ne vienmēr nozīmē izsalkumu, bet gan vēlmi pēc uzmanības, mierīgas paauklēšanas. Arī pusaudzim bieži ir trauksme, ko, iespējams, mazinātu nedalīta, nekonkurējoša uzmanība, apskāviens. Bet viņš par šo vēlmi jūt trauksmi, neapzinātu spēcīgi izteiktu kaunu. Tādā gadījumā māte, ja pusaudzis nevairās, pieskārienu veido nosacīti drošu, pieskaroties rokai. Svarīgi strauji nepieskarties mugurai, jo tā ir visneaizsargātākā vieta.
Un ja puisis vēlas pieglausties pie tēva?
Jā, arī tēvs var tēvišķi un silti apskaut dēlu. Dažkārt puisis iet «buhņīties» ar tēvu, tas ir ļoti veselīgi. Bieži vien tie pusaudži, kas bērnībā nav lauzušies ar tēvu, skolā tiek apbižoti, jo baidās kauties, neizjūt, nepārzina sava ķermeni. Puisis nevar uzaugt bez kaušanās. Agresivitāti nevajag apslāpēt, to vajag iepazīt un iemācīties pārvaldīt. Aiciniet vīru palauzties ar dēlu, ļaujot dēlam kādos 60% uzvarēt. Tas veicinās zēna pašcieņu, bieži vien tad mainās pat puiša gaita un viņu neviens skolā vairāk neapbižo.