Par vienu no Latvijas labākajiem futbolistiem Māri Verpakovski pēdējā laikā nerunā un nedzird tik daudz, kā, piemēram, par Artjomu Rudņevu, kurš spēlē Vācijas bundeslīgā. Bet tam ir pamatoti iemesli, kurus apzinās arī Māris. Ilgus gadus viens no Latvijas izlases vilcējspēkiem saka, ka viņa zvaigžņu stunda ir pagājusi un pirmā plāna loma atdota citiem, bet tas nenozīmē, ka futbola spēlēšana kļuvusi garlaicīgāka un apetīte mazāka. Kamēr spēle sagādās gandarījumu, viņš būs laukumā.
- Nesen esi pievienojies savam bijušajam klubam «Ergotelis» Grieķijas otrajā līgā. Tev noteikti patlaban labs garastāvoklis.
- Jā, esmu priecīgs, ka esmu atpakaļ Grieķijā un ceru, ka līdz vasarai dabūšu spēļu praksi. Esmu arī priecīgs, ka atgriezos atpakaļ Krētā, jo man patīk dzīve tur. Man tur ir daudz draugu, gan komandā, gan ārpus tās.
- Pastāsti, kā klubs tevi sameklēja, kad nāca piedāvājums no viņiem?
- Pēc aiziešanas no «Ergotelis» saglabājušās labas attiecības un pērnā gada novembrī sākām sazvanīties, aprunājāmies par nākotni - ja janvārī atstāšu Baku, tad varētu pievienoties «Ergotelis». Šī saruna tika uzturēta vairākkārt un tā bija norunāts, ka pievienošos Grieķijas klubam, ja nokārtošu formalitātes ar iepriekšējo klubu. Viņi nestāstīja presei par šo variantu, arī es nē, bet sarunas uzturējām nepārtraukti.
- Bija iespēja palikt «Baku» komandā?
- Jā, bija, bet pie spēlēšanas es tiktu minimāli, vēl mazāk kā pērn, jo tika parakstīti līgumi ar četriem, pieciem uzbrucējiem, kas nozīmētu, ka iespēju spēlēt dotu viņiem. Plus es nezināju, vai trenēšos ar pirmo komandu un situācija bija drūma. Varēju nosēdēt līdz līguma beigām, saņemt naudu, bet tad arī atvadītos no izlases, jo nebūtu spēļu prakses. Tāpat būtu jautājums, ko es darītu vasarā, kur ietu.
- Ir palikusi vilšanās pēc Baku?
- Nē. Es sapratu, kur dodos, kas tā par valsti un ko jāgaida, tā arī bija. Nesanāca viss, kā vēlējos, bet neko nenožēloju, tobrīd man bija iespēja uz turieni doties un tas bija labākais piedāvājums.
- Kas ir pamainījies «Ergotelis» klubā? Pērn vasarā nomira kluba prezidents.
- Jā, tā ir, viņš uzturēja visu komandu. Tagad ir nākuši klāt jauni spēlētāji no akadēmijas, un visiem par brīnumu rāda labu futbolu, komandā ir laba gaisotne. Komanda atrodas pirmajā vietā un pie spēlēšanas tiek vietējie futbolisti. Prezidenta vietā ir citi cilvēki, kuri atnākuši ar savu naudu.
- Pieminēji naudu. Grieķijā vairākos komandu sporta veidos finansiālā situācija nav diez ko spīdoša, kā ar budžetu veicas «Ergotelis»?
- Šobrīd viņiem viss tiek izmaksāts, bet ar aizkavēšanos. Es pazīstu cilvēkus komandā un tiešām viņi ir godīgi. Varbūt ir kaut kādas nelielas problēmas, bet viņi visu dara komandas labā. Klubam ir nopietns mērķis - jāatgriežas augstākajā līgā un viss ir pakārtots šim uzdevumam.
- Pēc līguma parakstīšanas ar Kijevas «Dinamo» 2003. gadā savām nākamajām komandām «Getafe», Splitas «Hajduk» un Vigo «Celta» tiki izīrēts. Kas liedza varbūt ātrāk lauzt līgumu ar Kijevas komandu? Pieņemu, ka ir bijis tāds periods, kad vēlējies tikt no viņiem vaļā?
- Man ar «Dinamo» bija ilgtermiņa līgums un viņi mēģināja atpelnīt naudu, ko ieguldīja manī. Izīrēja citām komandām un saņēma naudu, cerot vēlāk arī pārdot mani.
- Ja tagad atgriežamies pagātnē un tev viņi piedāvātu līgumu uz pieciem gadiem, parakstītu?
- Es biju izīrēts labām komandām un man visur bijusi lieliska pieredze, un laiks pagājis ar pozitīvām atmiņām. Domāju, ka neko nemainītu, es darītu tāpat. Arī Kijevā pirmie gadi bija veiksmīgi, klubs ar lielām ambīcijām un mērķiem, TOP komanda. Spēlējām Čempionu līgā grupu turnīrā. Es nenožēloju, jo man bija garantēts līgums, tagad ir vispār grūti kaut kur aizbraukt un noslēgt līgumu, īpaši no Latvijas. Jā, varbūt kaut ko varēja savādāk, bet... tad arī bija citi laiki. Pēc tam gāja daudz grūtāk, vairāki izlases spēlētāji ilgi sēdēja bez komandām, atgriezās Latvijā un atkal devās prom. Nāca krīze, daudzās vietās nogrieza budžetus un tas radīja konkurenci. Man par to nevajadzēja uztraukties, jo bija līgums, Kijeva arī palīdzēja meklēt klubu.
- Kurš no šiem periodiem pēc Kijevas tev visvairāk pašam palicis atmiņā un sagādājis pozitīvas emocijas?
- Izņemot «Celta», laikam visi pārējie klubi bija patīkami. Atceros šo laiku ar pozitīvām atmiņām, gan futbola, gan sadzīves ziņā. Izbaudīju spēli un dzīvi, viss bija labā līmenī.
- Kā atšķiras treniņi, piemēram, Spānijā un Grieķijā? Pie kā visvairāk strādā treniņos, kādām niansēm tiek pievērsta lielākā uzmanība?
- Spānijā ļoti daudz tiek strādāts ar bumbu, uz tehniku, daudz tik veltīta uzmanība piespēļu tehnikai. Ļoti imponē šīs lietas, tā bija lieliska pieredze un daudz ko iemācījos kaut vai tikai no treniņiem, jo tie tika aizvadīti augstā līmenī. Horvātijā daudz strādā pie fiziskās sagatavotības un taktikas, nedaudz mazāk pie tehnikas, savukārt Grieķijā tieši taktikai tiek veltīta vislielākā uzmanība. Ļoti bieži ir rezultāti 0:0 vai 1:0, jo komandas taktiski pareizi spēlē aizsardzībā un grūti gūt vārtus. Līdzīgi kā Itālijā, lai gan tur neesmu spēlējis.
- Bet tevis minētās lietas notiek neatkarīgi no tā, kuras valsts speciālists vada komandu?
- Ļoti daudz kas atkarīgs, no kurienes ir šis treneris, bet tik un tā atnākot uz jaunu vietu viņš redz, kāds ir futbols, pavisam izmainīt viņš to nevar. Ja spānis trenēs Grieķijā, viņam jāpielāgojas vietējai situācijai un jāsaprot, ka klubi taktiski labi aizsardzībā spēlē un kā šo aizsardzību uzlaust. Viņš sāk meklēt risinājumus, bet, protams, no viņa daudz kas ir atkarīgs.
- Kurš no treneriem tavā karjerā tev devis visvairāk?
- kad sāku spēlēt Kijevā, pirmo pusi gadu mūs trenēja Aleksejs Mihaiļčenko. Pie viņa man arī bija vislabākie rezultāti, viņš man uzticējās un lika sastāvā, pie viņa rādīju labu futbolu, bet vēlāk viņu noņēma. Ar viņu bija laba saikne, man sacīja, ka retu reizi kādam Kijevā izdevies pirmajā gadā progresēt un tikt sastāvā. Man tas izdevās un sanāca ielēkt trakajā ritmā un viņu futbolā. Tas bija liels pakāpiens manā karjerā un deva pārliecību pār saviem spēkiem. Otrs treneris, kuru varu izcelt, ir Šusters, kurš vadīja «Getafe». Viņš man imponēja, atcerējās mani no Ukrainas laikiem, kad vadīja Doņeckas komandu. Viņam bija labas attiecības ar spēlētājiem un arī treniņprocess bija labā līmenī. Ja pats būšu treneris, tad no viņa varētu daudz ko paņemt. Pie viņa bija lielisks mikroklimats, bet ilgi viņš nepalika klubā, pārgāja uz «Real». Tāpat Aleksandram Starkovam ir liels nopelns, ka es aizbraucu no «Skonto» un sāku spēlēt izlasē, jo tajā laikā, kad pārgāju no Liepājas uz Rīgu, viņš ļoti daudz strādāja ar jauniem spēlētājiem individuāli, kas palīdzēja man kļūt par nopietnu futbolistu.
- Šķiet, ka tev ar treneriem nekad nav bijušas domstarpības, neesmu dzirdējis par konfliktiem.
- Laikam man tāds raksturs, nemeklēju konfliktus, mēģinu daudz ko paturēt pie sevis, paanalizēju savu darbību, nevis vainoju citus. Ir varbūt bijuši sīki konflikti, bet nopietnas nesaskaņas nav bijušas.
- Starkovs pirms neilga laika izteicās, ka Māris Verpakovskis joprojām var progresēt. Kā tu pats redzi savu nākotni - tev karjera iet uz otru pusi, vai esi kaut kur tai pa vidu? Mēs vēl redzēsim to Māri, kurš bija Eiropas čempionātā?
- Es labi saprotu, ka tajā līmenī atgriezties nevaru, jūtu, ka zudis ātrums. Man tomēr ir 33 gadi, jaunie ir ātrāki un fiziski spēcīgāki. Neesmu vairs tīrais uzbrucējs, varu spēlēt arī malā. Pats jūtos azartiski, vēlos spēlēt un tāpēc arī pārgāju uz «Ergotelis», veselība atļauj. Neesmu nostādījis mērķi, līdz cik gadiem spēlēšu. Beigšu spēlēt tad, kad nejutīšu vairs motivāciju vai arī negūšu prieku no spēles. Patlaban man tas sagādā gandarījumu un katrs treniņš ir kā izaicinājums, vēl gribas uzspēlēt. Līdz vasarai gribu atgūt spēļu garšu un ceru, ka kādu gadu vēl būšu laukumā.
- Ārvalstu mediji tevi ilgu laiku publikai pasniedza kā Latvijas izlases līderi. Pirms kvalifikācijas mačiem tieši tev tika pievērsta vislielākā uzmanība, bet pēdējos gados šķiet tev priekšā izvirzījušies jauni personāži - Kaspars Gorkšs un Artjoms Rudņevs.
- Protams, mums ir jauni līderi tagad, viņi spēlē labos klubos. Andris Vaņins ir viens no labākajiem vārtsargiem Šveicē, Gorkšs ir kapteinis un līderis savā klubā, Aleksandrs Cauņa vidējā līnijā spēlē Maskavas CSKA un arī Rudņevs ir labā klubā. Viņi ir savos labākajos gados un, protams, ka viņi skaitās līderi. Man prieks, ka varu vēl ar viņiem uzspēlēt un tikt līdzi, visam savs laiks un pilnīgi adekvāti pret to izturos.
- Bet varbūt tu atgriezīsies augstākā līmenī...
- Protams, viss ir iespējams. Kāpēc gan ne? Uzlēkt un spēlēt Krievijas čempionātā vai Vācijas bundeslīgā manā vecumā ir nereāli, bet atgriezties Grieķijas augstākajā līgā un uzspēlēt tajā līmenī ir lieliska motivācija. Izjust šīs emocijas, spēli - tas ir kolosāli.
- Ko tu vēl gribētu sasniegt savā karjerā, izbaudīt?
- Ļoti gribējās šajā kvalifikācijas ciklā tikt uz pasaules čempionātu, bet, diemžēl, cikla sākums mums nav izdevies, zaudējot pirmās trīs spēles līderiem. Tagad jau šo sapni būs grūti īstenot, šances ir minimālas. Gribējās izjust šīs emocijas. Ja runājam par klubiem, man ir bijusi tā iespēja spēlēt UEFA Čempionu līgā, Spānijas kausa finālā, Ukrainas kausu esmu ieguvis. Tuvākajā nākotnē mērķis ir iekļūt Grieķijas augstākajā līgā un uzspēlēt pret «Panathinaikos» un «Olympiacos», pārbaudīt sevi tajā līmenī.
- Tavā karjeras laikā daudz bijuši tādi mirkļi, kad jāpieņem svarīgs lēmums? Atskatoties atpakaļ varbūt kāds solis uz vienu vai otru pusi varēja krasi izmainīt tavu futbolista karjeru?
- Esmu domājis par to. Savā zvaigžņu stundā, slēdzot līgumu ar «Dinamo», kontraktā neiekļāvu punktu, par kādu transfēra summu Kijeva var mani pārdot. Biju mazpieredzējis toreiz, iespējams, tā bija arī aģenta kļūda un tagad es zinātu, ka to vajag izdarīt. Pēc Eiropas čempionāta par mani bija liela interese un pat no pazīstamiem klubiem, bet toreiz nesen biju atnācis uz Kijevu un pirmie seši mēneši bija veiksmīgi, ukraiņi mani negribēja laist prom. Cik dzirdēju, cipari tika nosaukti ļoti milzīgi un viņi varēja pateikt jebkuru summu. Tā tāda maza nianse, bet varēja izšķirt ļoti daudz.
- Slikta pieredze arī ir pieredze.
- Jā, protams. Nākotnē tas nāks par labu.
- Kuras no valodām esi apguvis?
- Visās valstīs, kurās spēlēju, esmu diezgan viegli iedzīvojies. Spānijā maz runā angliski un uzreiz sāku mācīties spāņu valodu, ņēmu skolotāju, kura brauca pie manis uz mājām trīs reizes nedēļā. Spāņu valodu apguvu un bija daudz vieglāk, tāpat protu arī angļu valodu. Horvātijā apguvu horvātu valodu un šajās valodās varu sazināties.
- Bet vai šīs valodas neaizmirstās?
- Nē. Man vienmēr komandā ir bijis kāds serbs vai horvāts, latīņamerikānis, ar kuru var parunāt spāniski un vienmēr esmu praktizējis kādā no valodām. Angliski varu sazināties ar jebkuru, arī krieviski runāt nav problēmu. Reti tā ir bijis, ka ar kādu spēlētāju nevaru atrast kopīgu valodu. Arī šī man bijusi lieliska pieredze un tas nākotnē var noderēt.
- Kad beigsi spēlēt, pieļauj iespēju, ka varētu nedzīvot Latvijā?
- Uzskatu, ka neredzu sevi ārpus Latvijas, savas mājas redzu šeit. Spēlējot ārzemēs, esmu secinājis, ka ļoti pietrūkst draugu, ģimenes un vienkārši mājas. Nē, es laikam nevarētu dzīvot ārzemēs. Aizbraukt uz pāris mēnešiem - jā, bet kā bāzes vietu ārzemes neizvēlēšos.
- Kad beigsi karjeru, paliksi futbolā?
- Visticamāk, ka jā, bet nezinu, kādā amatā. Pašlaik domāju, ka sevi redzu menedžera vai aģenta personā, varētu palīdzēt spēlētājiem aizbraukt uz citiem klubiem, bet to es nevaru apgalvot. Varbūt pārdomāšu un kļūšu par treneri, bet izskatās, ka menedžera darbs interesē vairāk.
- Varbūt atvērsi bāru, kā to paveica Gorkšs?
- Kā ideja tā ir forša un priecājos, ka Kasparam viss ir sanācis, bet tad tev ir jābūt uz vietas. Viņam ir laba komanda, kas palīdz, sieva ir uz vietas, bet man?... Varbūt, kad pēc karjeras beigām būšu Latvijā, varētu padomāt par šo tēmu.
