Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8646107t1h0753.jpg)
Pēdējo nedēļu virmošanās ap tirgus «Latgale» slēgšanu sāk atgādināt farsu. Pavei, — iekšlietu ministrs Māris Gulbis ierosinājis šī tirgus vietā izveidot parku, laikam jau mēģinot novērst aizdomas par lielveikalu interešu lobēšanu, domnieki aizdomājušies, ka tirgu varbūt tomēr gluži ciet klapēt nevajadzētu, bet virkne mūziķu viena paša Mārtiņa Freimaņa personā Rīgas mēram Gundaram Bojāram aiznesuši vēstuli ar lāstiem par «latgalītes» darbību.
Pa to laiku mūzikas pirāti pacēluši cenas savai produkcijai, un droši vien ar klusiem aplausiem uzņem visu šo jezgu. Pēc dažu zinātāju stāstītā (un arī aģentūras LETA rakstītā), pirāti «latgalītē» par disku tagad prasot trīsarpus latus, jo pirātisma apkarošanas akcijas, krietni papurinot šo darboņu noliktavas, esot nesušas tiem lielus zaudējumus. Nekāds milzīgais cenu pieaugums gan tas nav (līdz šim apdrukātās matricas maksāja trīs latus, pēc citiem ziņu avotiem — divarpus), taču interesants pats princips: sak, mums šobrīd iet smagi, tāpēc esam spiesti paaugstināt cenas. Tas viss gan vairāk izskatās pēc «latgalītē» tirgoņu PR gājiena, jo, piemēram, kaut vai tunelī pie autoostas pirātisko disku joprojām var iegādāties par trīs latiem, bet šo un arī citus tirdzniecības punktus pagaidām neviens netramda — iekšlietu ministra Gulbja reitinga celšanai laikam vajadzīgas skaļākas akcijas.
Smieklīgas ir «latgalītes» apsaimniekojošās firmas vadības izteiktās aizdomas par to, ka kāds esot nolūkojis šo neizmērojami «vērtīgo zemi», lai te iestutētu kārtējo lielveikalu. Atvainojiet, — kāds lielveikals šajā nostūrī?! Tiesa, ministrs arī labais: tirgus plača teritoriju vajagot uzart un te iestādīt kokus. Nez, vai Gulbis tiešām nekad nav pabijis F. Sadovņikova ielā 9a, ja nezina, ka te drīzāk varētu ierīkot kādu patversmi, profilaktoriju vai vienkārši atstāt šo teritoriju aizaugšanai. Vai kāda māmiņa gribētu nākt uz ministra vārdā nosaukto parku, lai šeit elpotu svaigu gaisu? Diez vai.
Labi, lai paliek visas amatpersonu izteikumu dīvainības, jo pirātisma problēmai tiešām ir vērts pievērsties nopietnāk. Jābrīnās gan, ka kāds pērk šos pirātiskos diskus — ja ieklausās jaunās paaudzes mūzikas cienītāju runās par mūzikas ieguves avotiem, tad lielākoties dominē teksts «nokačāju no interneta». Ar šo strauji pieaugošo sērgu gan Latvijas Mūzikas producentu apvienība (LaMPA) solās tikt galā itin veikli — var taču noteikt, no kura «kompīša» tiek zagta mūzika. Iespējams, ka var, lai viņiem šajā darbā veicas. Atbalstāms liekas arī LaMPA priekšlikums aizliegt intelektuālā īpašuma pārdošanu tirgos — nav acīmredzamu argumentu, kāpēc mūzikas produkcijai būtu jāvaļājas uz letēm līdzās gaļai vai dārzeņiem vai dažādiem rūpniecības sīkumiem.
Taču ne dažādu «latgalīšu» slēgšana, ne izmaiņas likumdošanā pirātiskās produkcijas izplatītājiem nespētu dot tik smagu triecienu kā legālās mūzikas cenu samazināšana. Daudzi labprātāk tomēr iegādājas licencētos diskus no Krievijas (tie maksā turpat piecus latus), nekā riskē ar apšaubāmu CD iegādi kaut kur «no rokas». Arī amerikāņi jau paziņojuši par legālās produkcijas cenu samazināšanu par ceturtdaļu (tiesa, «pumpētāju» uzbrukuma iespaidā). Ar ko varētu izcelties Latvija?
Nu varbūt sākt ar to, ka pārskatīt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi mūzikai. Šobrīd skaņu produkcija tiek aplikta ar 18 procentu PVN likmi, kamēr, piemēram, grāmatu cenai pieskaita 9 procentus. Arī mūzika ir intelektuālais īpašums, taču valstiskā līmenī šādi darbi tiek uzskatīti par komercprodukciju, kuras izdevēji paši labi pelna. Diemžēl pelnošo mūziķu Latvijā nav nemaz tik daudz (ar vienas rokas pirkstiem varētu pietikt). Diemžēl arī no Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu cerības gūt ir dažnedažādiem kinodokumentālistiem un dzejniekiem, kuru radītā kvalitāte bieži vien nepavelk pat līdz «underground» mūzikas štruntīgāko izpildītāju līmenim. Kino skaitās māksla, bet mūzika…?