Visiem šķēršļiem par spīti (Stāsti par tiltiem II)

Unikālais Bruklinas tilts uz abu pārējo dižo Ņujorkas simbolu — Brīvības Statujas (1886) un debesskrāpja Empire State Building (1931) fona izceļas ar to, ka tas ir vecākais miljonu pilsētas simbols.

Tilta atklāšana pirms 120 gadiem iezīmēja tādu ceļa posmu tehnikas attīstībā, kas uzreiz iecēla šo tiltu pasaules brīnumu rangā.

Problēma, kā savienot Ņujorkas darījumu centru Manhatanas pussalā ar Bruklinas pilsētu Īstriveras upes pretējā krastā, pastāvēja jau no 19. gadsimta sākuma. Esošā prāmju satiksme vairs nespēja apmierināt arvien pieaugošo braucēju skaitu, pie tam vēl, ziemas laikā, ledus dēļ tā bija jāpārtrauc. Atrast pieņemamu risinājumu nebija viegli. Upes, šajā vietā — būtībā, jūras līča, šķērsošana ar tradicionālas konstrukcijas tiltu šķita neiespējama, jo bija jāpārvar 500 m plats paisumam un bēgumam pakļauts ūdens klajums, pa kuru tajos laikos ikdienas braukāja daudzi burinieki, tas ir — kuģi ar augstiem mastiem.

Reālas iespējas atrisināt šo problēmu radās tikai pēc tam, kad inženieris Džons A. Rēblings piedāvāja šajā vietā būvēt iekārtu kabeļu tiltu.

61 gadu vecais inženieris jau bija kļuvis pazīstams ar visai neparastām tiltu konstrukcijām. Viņa drosmīgākais īstenotais projekts bija 250 m garais iekārtais dzelzceļa tilts pār 75 m dziļo aizu pie Niagāras ūdenskrituma. Šo tiltu uzcēla laikā no 1851.-1855. gadam; tūlīt pēc tam Rēblings ceļ savu nākamo iekārto tiltu pār Ohaio upi Cincinati pilsētā.

Džons A. Rēblings, pēc izcelsmes vācietis, bija dzimis 1806. gadā Tīringā, Mīlhauzenes pilsētā. Berlīnes politehniskajā institūtā viņš studēja arhitektūru un inženierzinātnes. Drīz pēc diploma iegūšanas, 25 gadu vecumā, viņš emigrē uz ASV. Šeit, Pensilvānijas štatā, viņš strādā pie dažādu kanālu projektiem. Vērojot darbu upju transportā, viņam rodas doma — aizvietot kravas liellaivu vilkšanai lietojamās kaņepāju tauvas ar daudz izturīgākajām tērauda trosēm, kuras ASV tolaik vēl nepazina.

1841. gadā Rēblings izgatavo pirmo stiepļu trosi ASV. Rezultāts pārspēja gaidīto — pieprasījums pēc trosēm strauji pieauga tādos apmēros, ka Rēblings dibina pats savu uzņēmumu to izgatavošanai. Taču viņš vienmēr paturēja prātā savas dzīves galveno mērķi — uzcelt lielu iekārto tiltu. Lai savu ieceri īstenotu, viņš izstrādā unikālu tehnoloģiju — proti, troses savērpšanas metodi tieši tilta

. Tas bija tieši tas, kas bija vajadzīgs, jo tajos laikos nebija tādu tehnisko iespēju, lai jau gatavo, milzīgo kabeli varētu pārstiept pāri upei un pēc tam vēl uzcelt tilta pilonu — atbalsta torņu galos. Pēc Rēblinga metodes kabeli izgatavoja turpat uz vietas. No krasta uz krastu vispirms pārstiepa pa vienai trosei zīmuļa resnumā, kuras pēc tam savērpa kopā arvien resnākās. No šīm trosēm, izkārtojot tās vairākās rindās, izveidoja trosu kūļus, no kuriem, savukārt veidoja nesošos kabeļus.

1867. gadā tiek nodibināta Bruklinas tilta celšanas sabiedrība, kas uzsāk unikālā tilta celšanas darbus. Džons A. Rēblings kļūst par sabiedrības galveno inženieri. Taču likteņa ironija neļāva viņam pašam īstenot savu projektu līdz galam — tilta trases mērīšanas darbu laikā, pienākošais prāmis ar bortu pret piestātnes malu sadragā viņam kāju. Pēc trim nedēļām — 1869. gada 22. jūlijā Džons Rēblings nomira. Nāves cēlonis — stinguma krampji.

Uz nāves gultas gulēdams, viņš uztic sava mūža darba pabeigšanu savam 32 gadus vecajam dēlam — Vašingtonam A. Rēblingam. Arī viņš bija inženieris; ASV pilsoņu karā viņš bija ieguvis pulkveža pakāpi. Jau 1867. gadā viņš bija devies studiju ceļojumā uz Eiropu, lai pētītu tur tikko apgūto metodi zemūdens pamatu celšanai ar kesona (zemūdens darba kameras) palīdzību. Vienīgi ar šīs metodes palīdzību bija iespējams uzcelt Īstriveras dibenā pamatus abiem jaunceļamā tilta piloniem. Darba apstākļi kesonā bija smagi — darbs bija jāveic pie paaugstināta atmosfēras spiediena, bez elektriskā apgaismojuma, bez mehanizācijas. Daudzu strādnieki kļuva par kesona slimības upuriem; no tās neizbēga arī pats Vašingtons Rēblings.

1872. gada pavasarī, viņam, pārbaudot būvdarbus, nācās pavadīt kesona kamerā Īstriveras dibenā vairāk kā 12 stundu no vietas. Pēc tam, kad viņš bija nācis pie samaņas, viņš saprata, ka paralīze viņam vairs neļaus apmeklēt celtniecības vietu.

Taču Vašingtons Rēblings ar fanātisku neatlaidību turpināja vadīt tilta celtniecības darbus, kas turpinājās vēl vienpadsmit (!) gadus. Visu šo laiku darbu vadība palika Rēblingu ģimenes rokās. No savas mājas balkona, invalīdu ratiņos sēdēdams, Vašingtons Rēblings ar tālskati vēroja celtniecības gaitu, bet viņa siena Emīlija ar stingru roku nodrošināja visus nepieciešamos kontaktus ar celtnes personālu. Jāpiebilst, ka par spīti savai slimībai, Vašingtons Rēblings nodzīvoja ilgu mūžu. Viņš mira 1926. gadā, sasniedzis 89 gadu vecumu.

Drosmīgās tilta konstrukcijas atklāšanas dienā — 1883. gada 24. maijā, 150 000 ņujorkiešu ar ASV prezidentu Česteru Elanu Ārturu priekšgalā, kājām šķērsoja Īstriveru pāri jaunajam Bruklinas tiltam. Pēc atklāšanas ceremonijas milzīgās ļaužu masas devās uz Vašingtona Rēblinga māju un sarīkoja viņam grandiozas ovācijas.

Tilta atklāšana sakrita ar Bruklinas pilsētas 250 gadu jubileju. Taču ciešākie kontakti ar Manhatanu prasīja savu cenu — jau pēc 15 gadiem Bruklina zaudē savu pilsētas statusu un kļūst par vienu no Ņujorkas pilsētas daļām.

Vēlākajos gados starp Ņujorku un Bruklinu uzceļ vēl divus varenus tiltus — tiltu Williamsburg Bridge (1903) un tiltu Mannhattan Bridge (1909).

1964. gadā stājoties ierindā milzīgajam (ar 1298 m lielu galveno laidumu) tiltam Werrazano Narrows Bridge  starp Bruklinu un Stētenas salu, superlatīvu pilētai Ņujorkai atkal tika atdota garākā tilta īpašnieces slava, kurai Bruklinas tilta rekords 1937. gadā bija jāatdod Zelta vārtu tiltam Sanfrancisko pilsētā Amerikas Rietumu krastā. Taču, kā morālisku kompensāciju, Bruklinas tiltam tajā pat gadā piešķir nacionālā būvmākslas pieminekļa nosaukumu.

Bruklinas tilts ir vienīgais no Ņujorkas tiltiem, kam ir īpatnēji izveidots gājēju ceļš — tas atrodas tilta vidū, pacelts pāri brauktuvēm. Apmeklējot Ņujorku, vajagot izmantot izdevību pāriet pāri šim tiltam ar kājām — puskilometru garais ceļš ar skatu uz Manhatanas debesskrāpjiem radot neaizmirstamu iespaidu.