Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8653524t1h3297.jpg)
II Pasaules karš. Zemūdene. Iespējama spoku klātbūtne. Režisors Deivids Tūhijs ielūdz uz bailēm un klaustrofobiju sava jaunākā psiholoģiskā trillera ietvaros.
Ir 1943. gads. II Pasaules karš rit pilnās burās. Un amerikāņu zemūdene, vairākas nedēļas patrulējusi nedrošos ūdeņos, pamana satorpedētu britu hospitāļa kuģi, no kura dzīvi ir palikuši tikai trīs cilvēki. Kad atklājas, ka viena no viņiem ir izdzīvojusi medmāsa (Olīvija Viljamsa), zemūdenes apkalpes vīru rindās sākas spekulācijas par tēmu «sieviete uz kuģa nes nelaimi». Un pamatoti.
Galu galā arī viņiem pašiem neklājas viegli. Zemūdenes kapteinis pirms kāda laika ir gājis bojā, taču versijas par viņa nāves apstākļiem atšķiras. Tagadējais viņa vietas izpildītājs leitnants Braiss (Brūss Grīnvuds) kapteiņa krēslā jūtas nedroši. Turklāt puišiem mieru neliek uzmācīgs vācu kara kuģis, kurš nemitīgi cenšas jeņķu submarīnu sabumbot. Un, ja ar to vēl nav gana, zemūdenē maz pamazām sāk notikt patiesi savādas lietas. Skaņuplašu atskaņotājs pats no sevis uz pilnu skaļumu ieslēdzas tieši brīdī, kad nacisti cenšas uztvert kādu skaņu no dzelmes, lai izdibinātu dotās zemūdenes atrašanās vietu. Vairāki kuģa džeki sāk dzirdēt biedējošas skaņas. Dīvainas vīzijas turpina parādīties arvien biežāk. Taču tam visam var būt visnotaļ vienkārši izskaidrojumi. Uz klāja ir nodevējs.
Balsis un kroplīgās sejas izraisa skābekļa trūkums zemūdenē. Arī paranoja šādā noslēgtā, klaustrofobiskā telpā nebūtu nekas neparasts. Taču, ja nu tiešām zemūdene ir nolādēta? Ja nu spoki patiesi to ir apsēduši? Un varbūt, kā filmas gaitā to pieļauj arī viens no kuģa ierindniekiem, puiši paši jau sen ir miruši, un tās skaņas, ko tie dzird, ir glābēju centieni tikt zemūdenē tiem palīgā.
Visas šīs n-tās iespējas un varbūtības spocīgo spriedzes trilleri «Dzelmē» padara konstanti interesantu un intriģējošu. Kinolentes scenārija autors ir Darens Aronofskis, nešaubīgi talantīgais kinodramaturgs un režisors, kura 2000. gada «Rekviēms sapnim» tika izvirzīts arī «Oskaram». «Dzelmē» viņam padomā ir bijis jau ilgāku laiku; pirms pieciem gadiem kādā intervijā viņš pat izteicās, ka filma būšot viena no bailīgākajām lentēm kino vēsturē. Tik vienreizēji baisa tā, protams, nav.
Taču režisors Deivids Tūhijs no filmas dramaturģiskā materiāla tik un tā ir panācis tik efektīgu draudīgas atmosfēras un klasisko šausmeņu šoka momentu apkopojumu, ka īpaši patīkamas izjūtas filmas seansa laikā nudien nepiemeklē. Tūhijs savu fantastikas un šausmu filmu kulta personas vārdu, kā zināms, nospodrināja ar Vina Dīzela ietēloto «sci-fi» mazbudžeta pārsteigumu «Piķa melnumā», tā ka šajā filmā profesionāli nostrādātais inscenētāja darbs nudien nav nekāds pārsteigums.
Savā labā Tūhijs meistarīgi izmanto skaņu un gaismu, īpaši piedomādams arī pie sevis izveidotajām kadru kompozīcijām. Ik epizode te šķiet iepriekš rūpīgi izanalizēta, pārdomāta un sakomponēta tieši tā, lai spriedze, intriga un potenciālas briesmas skatītāju rindās rastos pat no vismaznozīmīgākajiem kadriem.