Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8656921t1hc163.jpg)
Pēdējā laikā kreiso politisko spēku rindās vērojama sadrumstalotība kā nekad iepriekš. Pat apvienībai «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL), sašķeļoties trīs faktiski atsevišķās šūniņās, bija pārliecība, ka savu elektorātu bijušās «bites» tomēr kopumā nezaudēs.
Nu par šo partiju nākotni neviens vairs nedos ne puslauzta santīma: sociālistiem un «Līdztiesībai» piketos bļāvēji droši vien paliks uzticīgi, bet Tautas saskaņas partijas (TSP) rīts pēc nākamajām vēlēšanām rādās drūmās krāsās.
TSP līdera Jāņa Jurkāna lēmums izstāties no PCTVL, lai «saskaņieši» savu ceļu turpinātu vienatnē, iespējams, bija riskants, taču diezgan pamatots — šādā veidā partija bez komentāriem piedāvāja savus pakalpojumus jaunas valdības veidošanā, turklāt bez lielām bažām palikt netīkami saviem vēlētājiem, vismaz līdz brīdim, kamēr minētie pakalpojumi netiks izskatīti visā nopietnībā. Jurkāns saprata, ka veģetēšana mūžīgajā opozicionāra krēslā nav ne pagodinoša, ne finansiāli ienesīga, bet kopkorim ar «rubikiešiem» un «ždanokiešiem» jau sāka trūkt kādreizējā spēka. Pie šādiem spēles nosacījumiem atlika vien nogaidīt veiksmīgāko brīdi partijas uzskatu popularizēšanai, vienīgi parūpējoties par TSP spēka nezaudēšanu kadru ziņā. Taču tieši to Jurkāns politiskā noguruma vai personīgo ambīciju dēļ nespēja izdarīt.
Jurkāna iniciēto lēmumu izslēgt no TSP rindām Rīgas Domes priekšsēdētāja vietnieku Sergeju Dolgopolovu par politiski tālredzīgu nosaukt grūti. Diez vai būs daudz rīdzinieku (bet tieši Rīgā kreisajiem ir lielākais potenciālo vēlētāju atbalsts), kas bez Jurkāna TSP rindās varēs atminēties vēl kādu atpazīstamu amatpersonu, taču nav noslēpums, ka balsis tiem atdotas ne jau par partijas programmām, bet par attiecīgajā sarakstā iecienītākiem tēliem. Dolgopolovs jau paziņojis par jaunas frakcijas izveidošanu Rīgas Domē un gan jau ar laiku to pārveidos par jaunu partiju: viņš savus neticami augstos reitingus saglabās, bet ko darīs Jurkāns? Acīmredzot turpinās mētāties ar skaļiem paziņojumiem no sērijas «kas nav ar mums, tas ir pret mums».
Tiesa, līdz šim «saskaņiešiem» Rīgā ir diezgan augsti reitingi, kas it kā varētu liecināt, ka TSP, ar vai bez Dolgopolova un viņa domubiedriem, vienalga, iebrauks galvaspilsētas pašvaldībā baltā zirgā. Taču diez vai šiem reitingiem tic kaut vai pats Jurkāns — tikai priekšvēlēšanu kampaņas pēdējā mēnesī, kad vēlētāji būs beidzot izburtojuši kandidātu sarakstus un aptvēruši, kurš atrodas kurā partijā, tiem varēs daudzmaz ticēt. Līdz ar to latviskā Jāņa cīņā vestajiem TSP cilvēkiem nav lielu cerību tikt pie Rīgā dominējošajām cittautiešu balsīm, bet citās pilsētās uzvara pašvaldību vēlēšanās nav ne uz pusi tik salda.
Savukārt Dolgopolovam šobrīd visi trumpji rokā — viņam ir pietiekami daudz laika, lai izdomātu, kā organizēt savu priekšvēlēšanu kampaņu un ar kuriem politiskajiem spēkiem brāļoties, cerībās sasniegt maksimāli labākus rezultātus. Arī sauklis par pragrammatiski domājošo (kreiso) politisko spēku apvienošanu zem viena karoga šķiet gana pievilcīgs. Ja renesansi nepiedzīvo PCTVL, no šā brīža skatupunkta raugoties, labākos rezultātus Rīgas Domes vēlēšanās varētu sasniegt tieši «dolgopolovieši», pēc tam — «Līdztiesība», un tikai kā nākamie varētu būt «jurkānieši» vai sociālisti, tālu aiz sevis atstājot dažādas Jakova Plinera «BITEs» un tamlīdzīgus pseidoveidojumus.
Kāda mums gar to visu daļa, lai jau tie kreisie plēšas — tā droši vien nodomās jebkurš labējo politisko uzskatu rīdzinieks. Tāda, ka visā šajā partiju jezgā no kreiso kašķa maisa kā īlens var izspraukties «Līdztiesības» vai «rubikiešu» āža kāja, bet ar šos spēkus pārstāvošajiem līderiem par kaut kādu loģisku sadarbību normāli domājošiem (cik nu tādu ir) politiķiem vienoties būs ārkārtīgi grūti. Tas nozīmē, ka labējiem (arī varu uz papīra jau pašvaldībās pārņēmušajiem «jaunajiem laikiem») vajadzētu jau tagad sākt izvērtēt, kādu taktiku piekopt kreiso šķelšanās laikā, citādi 2005. gada maijā mēs pamodīsimies ne tikai sarkanajā, bet ar visu sirpi un āmuru izdaiļotajā Rīgā.