Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8659858t1hf0c6.jpg)
Leģendārais parodiju kino meistars Deivids Cukers («Kailais ierocis») atgriežas apritē ar komēdiju, kura satura ziņā nav tik ļoti melna, cik urīna krāsas dzeltena. Un uzmanieties — šī nav vienīgā viņa filma šomēnes.
Nav viegli būt Aštonam Kačeram. Presei viņš jau sen vairs nav aktieris, bet gan Demijas Mūras «spēļu lācītis». «Džerija Magvaira» un «Vaniļas debesu» režisors Kamerons Krovs viņu nesen atlaida no sava topošā projekta, jo puisis nemākot tēlot. Un tam visam klāt vēl nāk filma «Mana bosa meita», kurā nabaga Aštonu no galvas līdz kājām apčurā Maikls Medsens. Nu jā, pēc šitā Skorsēze vai Kopola savām filmām viņu toč’ pat neapsvērs. Bet viņam tas droši vien 100 gadus nav vajadzīgs…
«Mana bosa meita» ir savulaik populārā debilo komēdiju «dieva» Deivida Cukera reanimēšanās, ko viņš šomēnes uz pašmāju ekrāniem turpinās ar «Šausmenītes» trešo daļu. Zinot vecā buka CV, ir visnotaļ skaidrs, ko no Cukera var sagaidīt. Labai gaumei, kaunam un dramatiskām norisēm ar to visu, protams, ir mazs sakars. Taču Cukers, kas pēdējā laikā vairāk nodarbojās ar dažādu filmu producēšanu («Telefona būda»), nekad nav slēpis, ka viņš kā režisors labprātāk strādā pie zemas raudzes perdeļkomēdijām, ne pie kaut cik intelektuāla kino.
Te, protams, uzreiz var ieslīgt argumentos, ka šis žanrs nekam neder, ka bezgaumīgie ņirdzējgrāvēji ir domāti tikai idiotiem, ka normāls cilvēks tos nekādā gadījumā nevar un pat nedrīkst skatīties. Taču skaidrs ir viens — ja tu uz šāda tipa filmu ej ar pilnu pārliecību, ka nevēlies redzēt to, kā tiek izņirgti invalīdi, apcelti nēģeri un pazemoti cienījami aktieri (Terensam Stempam tiek novilkts pliks dibens un — nē, tas nav patīkams skats!), neej vispār. Kventins Tarantīno nesen intervijā žurnālam «Total Film» izteicās: «Jums nav jābūt stāvā sajūsmā par konkrētu kino žanru, taču tas nenozīmē, ka šāda tipa filmas nedrīkst tikt uzņemtas un ka citi tās nedrīkst ar prieku baudīt.»
Tāpēc mēs, «Apollo», nebūsim tik muļķīgi iepriekšparedzami kā visi, kas teiks, ka «Mana bosa meita» ir pēdējais s*** tikai tāpēc, ka tā ir daudzus aizvainojoša, brutāli nepolitkorekta čuru komēdija. Jo vērtēt filmu TIKAI pēc žanra ir tas pats, kas apgalvot, ka visi šlāgeri ir mēsls, tos pat tā īsti nesaprotot.
Tāpēc, kaut arī «Mana bosa meita», nu, galīgi neizvelk līdz žanra klasikas «Šis un tas par Mēriju» aizrautības, pārdomātības un smieklīguma līmenim, cepuri nost Cukeram par uzdrīkstēšanos un drosmi uztaisīt filmu, kuru, iespējams, spēs novērtēt tikai kādi divi trīs cilvēki. Un gala galā pat rodas neviltots prieks, ka Stempam beigās tomēr absolūti apkaunojošā veidā tiek novilktas tās bikses. Kāpēc? Tāpēc ka viņš, muļķa desa, ir parakstījies uz ko tādu!
Var saprast Kačeru. Var saprast Karmenu Elektru, kas te kārtējo reizi parādās slapjā T krekliņā un pašironiski pasmejas par «gudrajām seksa bumbām». Tas ir viņu lauciņš. Un kādam taču ir jāapdzīvo šis P kategorijas filmu universs. Taču Terenss Stemps? «Mana bosa meita» ir pēdējā laika spilgtākais piemērs, kā godājams aktieris, pieņēmis absolūti nepareizu karjeras lēmumu, spēj sagraut savu cieņas līmeni kā kāršu namiņu. Bet pats vainīgs! Filmas veidotājam te būtu nevietā ko pārmest. Šī filma ir domāta tik bezgaumīga un traka, kāda tā ir…