Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8665674t1h3920.jpg)
Kaspars ir dzimis un audzis Rīgā. Taujāts par ģimeni, puisis atbild, ka toreiz esot bijusi perfekta ģimenīte: «Mēs — mana māšele, māte un tēvs — dzīvojām saticīgi un mīļi.»
Pirmoreiz Kaspars ar dzīves rūgtumu sastapās, kad vidusskola teju bija jau jābeidz un jāstājas augstskolā.
«Biju izvēlējies studēt kādā augstskolā, kur mācību maksa bija visai augsta (budžeta grupas tur nebija), bet tieši tajā brīdī ģimenē negāja tik spoži ar līdzekļiem. Tāpēc man bija vai nu jāizlaiž viens gads un jāstrādā, vai arī jāatrod iespēja nopelnīt, lai varētu samaksāt par mācībām.»
Tā nu jaunietis ar labākā drauga palīdzību atrada iespēju vasarā braukt uz Norvēģiju un pastrādāt lauksaimniecībā.
«Nostrādāju tur visu vasaru, nopelnīju samērā lielu naudu, bet darbs bija ļoti grūts un monotons — es lasīju zemenes dienu no dienas divarpus mēnešu garumā. Uz beigām man jau šķita, ka esmu nojūdzies — manas smadzenes likās notrulinājušās, rokas un seja bija melnas un sasprēgājušas, drēbes izdilušas un visas domas nodarbināja mežonīgas ilgas pēc mājām, ģimenes, draugiem un mācībām.»
Vasara tuvojās noslēgumam, un Kaspars atgriezās Latvijā. Bet šeit viņu sagaidīja milzīgs pārsteigums.
«Braucu mājās ar tādu prieku un saviļņojumu, bet mājās uzzināju, ka tēvs mūs ir pametis un tagad dzīvojot Jūrmalā kopā ar citu sievieti. Tēvs atklāti pateica, ka negribot mūs visus trīs vairs redzēt. Tajā vakarā satiku savu labāko draugu, izrunājāmies un es kārtīgi izraudājos, tad piedzēros. Domāju, ka viss būs labi, tikšu ar to galā, bet jau nākamās dienas vidū atkal biju pilnīgā ķitē.
Pienāca diena, kad bija jāiet uz augstskolu. Jau pirmajā dienā pamanīju kādu skaistu meiteni. Iepazināmies. Viņu sauca Kristīne. Tā mums abiem bija pirmā mīlestība,» tagad ar asarām acīs atzīst Kaspars.
Tā nu viņi draudzējās, vēlāk dzīvoja kopā pie Kaspara.
Ar to gan šis stāsts nebeidzas, jo, pienākot nākamajai vasarai, Kaspars devās uz Norvēģiju jau uz gadu.
«Māti ielika slimnīcā, māšele Signīte kļuva klusa un nerunīga, negribēja iet uz skolu, prasījās tikai pie mammas. Negribēju viņu atstāt, bet man nebija izejas, bija jābrauc pelnīt naudu, lai uzturētu Signi, māti un nomaksātu savas turpmākās studijas. Man bija žēl atlikt mācības uz gadu, bet visvairāk mani sāpināja tas, ka Kristīne palika šeit viena. Viņa pati piedāvāja dzīvot mūsu dzīvoklī pie Signes un sagaidīt, kad māte atgriezīsies no slimnīcas.»
Būdams Norvēģijā, Kaspars uzzināja, ka Kristīne ir aizgājusi no dzīvokļa un neesot paskaidrojusi, kāpēc.
«Laiks vilkās tik lēni, ka likās — teju apstāsies. Man galvā valdīja pilnīgs tukšums un neizpratne. Bija doma darīt sev galu, bet tad iedomājos par māsiņu un māti un izturēju līdz gada beigām.»
Atgriezies Latvijā, Kaspars turpināja studijas, rūpējās par māti un māsu un atšķetināja Kristīnes pazušanas iemeslus.
«Pirkstu tur bija pielicis mans labākais draugs, kurš sastāstīja, ka es esot Norvēģijā bezgalīgi izklaidējies un ka es atpakaļ braukt nemaz nedomājot. Bet ne tikai tas bija viņas pazušanas iemesls. Lielākais šoks man bija par faktu, ka Kristīne nu jau gaidot bērnu un dzīvošot kopā ar jauno draugu. Varbūt viņa nevarēja mani sagaidīt? Nezinu, joprojām nezinu.
Esmu zaudējis tēvu, mīļoto meiteni, labāko draugu. Esmu izraudājies līdz nelabai dūšai, vēlējies darīt sev galu, paniekojies ar narkotikām un daudz lietojis alkoholu. Beigu beigās sapratu, kas man ir māte un māsa, kuras ļoti mīlu, un iespēja studēt (ko daru ar lielu uzcītību).
Viss pārdzīvotais mani ir norūdījis tik spēcīgi, ka tagad mani satriekt būtu gandrīz neiespējami, jo apzinos, ka jebkurā mirklī visa dzīve var mainīties un ir jāsamierinās ar notikušo.»