Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8669603t1h3c7c.jpg)
Kā studenti mūsdienās dzīvo (izdzīvo) un kā vērtē valsts politiku izglītības jomā? Jautājums viens, bet atbilžu varianti tik daudzi un dažādi, ka var apjukt viedokļu daudzveidībā. Tomēr kaut kādas vadlīnijas no tā visa var izvilkt, ko arī mēģināju darīt.
Nevienam jau nav brīnums, ka lielākā daļa studentu, jau pirmajā kursā mācoties, aktīvi meklē darbu vai, ja paveicies, jau strādā (par vecākajiem kursiem nemaz nerunājot). Maz ir tādu, kuri laiski dzīvojas, nestrādā un palaikam apmeklē pa kādai lekcijai. Lielākā daļa studējošo paši pelna. Iemesli mums katram ir dažnedažādi.
Laura (Latvijas Universitāte, 2. kurss) ir dzimusi un augusi Saldū, bet tagad studē Rīgā, tāpēc arī pārcēlās uz dzīvokli Rīgā, kur dzīvo kopā ar divām draudzenēm. Laura strādā kādā naktsklubā. Strādājot pa naktīm un dienā apmeklējot lekcijas, meitene jūtas manāmi nogurusi, bet ne gandarīta, jo par nopelnīto naudu tik tikko var izdzīvot. Dzīvokļa īre, komunālie maksājumi, izdevumi mācībām un ikdienas izdevumi (pārtika, saimniecības preces) esot nosegti, bet nekam citam nesanākot. Laura atzīst, ka bez vecāku palīdzības netiktu galā, jo viņi maksājot studiju maksu un šad tad piepalīdzot arī ikdienā.
Laura strikti pauž savu negatīvo nostāju pret valsts politiku augstākās izglītības jomā: «Neesmu apmierināta ar studentu pašreizējo stāvokli Latvijā, jo mums ir jāraujas diennaktīm, lai izdzīvotu. Lai dabūtu studiju maksas kredītu, jāatrod divi galvotāji, kuriem jāuzņemas nopietnas saistības ar banku. Par stipendijām vispār labāk paklusēt, nevis nosaukt tās niecīgās summas, ko studenti vietām saņem. Tie ir tikai daži piemēri, bet tādu vēl ir daudz un dikti. Tas nav normāli, ka studentam jāraujas vaiga sviedros, lai vispār eksistētu. Tad jau nav brīnums, ka visu kārtīgi izmācīties bieži vien nesanāk.»
Šīs studentes viedoklis ir visplašāk dzirdētais, tomēr ir arī daži mazliet atšķirīgi viedokļi.
Jānis (Rīgas Tehniskā universitāte, 1. kurss) ir apmierināts ar savu dzīvi, kurā apvienots labs darbs ar studijām. Viņš dzīvo Rīgā kopā ar draudzeni. Jaunietis neslēpj, ka nesūdzas par darba algu, jo ar paziņu palīdzību ticis labā darbavietā.
«Strādāju tirdzniecībā, labi nopelnu. Bet nenoliedzami atzīstu grūtības darba meklēšanas jomā, jo, ja nav pazīstamu cilvēku attiecīgajās iestādēs vai uzņēmumos, labu darbu atrast ir visai grūti. Tomēr, ja izdodas studentam atrast kādu nopietnāku darbu (piemēram, kādā birojā), nereti viņu tur nodarbinās par minimālo atalgojumu vai maksā krietni mazāk, nekā par šo darbu reāli pienāktos.
Tāpēc nebrīnos, ka daudzi līdz pat pēdējam kursam labāk strādā, piemēram, par viesmīli, jo tur tomēr ir kaut kādas iespējas piepelnīties (dzeramnauda utt.). Mācoties pirmajos kursos, mēs nevaram strādāt ļoti augstā amatā, jo mūsu kvalifikācija to neļauj (tas ir, tiem, kas iestājušies augstskolā uzreiz pēc vidusskolas vai pāris gadu pēc tās).»
Kopumā par studentu dzīvi Jānis izsakās pozitīvi. Viņa viedoklī dominē uzskats, ka vajag tikai gribēt un darīt, tad arī būs labs darbs un apmierinātība ar dzīvi.
Zīmīga ir Jāņa piebilde sarunas beigās: «Valsts politiku, kurā ir daudz dziļu robu, no studenta viedokļa skatoties, mēs vēl ilgi nemainīsim, tāpēc jātiek nu pašiem galā tādos apstākļos, kādi tie ir.»
Zane (Juridiskā koledža, 2. kurss) dzīvo ar vecākiem un strādā aptiekā par datoroperatori. Jauniete nav spējusi samaksāt lielās studiju maksas augstskolās, kurās vēlējās apgūt tiesību zinātnes, tāpēc iestājās Juridiskajā koledžā, lai iegūtu jurista palīga izglītību.
«Ar savu skolu esmu ļoti apmierināta, tikai žēl, ka nevarēju mācīties augstskolā. Strādāju pa dienām (pilnu slodzi), bet vakaros mācos. Nopelnu tikai ikdienas izdevumiem. Nekādām ekstrām nepietiek. Kā vērtēju studentu stāvokli vispār? Nožēlojami.
Daudzās augstskolās studenti netiek nodrošināti ar vajadzīgajiem mācību materiāliem (piemēram, pašam jāpārkopē materiāli n-to latu vērtībā), augstskolu tehniskais stāvoklis un aprīkojums vietām neatbilst samaksātajai (ievērojamai) mācību maksai, dažviet vispār netiek nodrošinātas kojas (studentu viesnīcas) utt.
Arī plašākā nozīmē studentu situāciju vērtēju kritiski, jo mācību maksas ir milzīgas (salīdzinājumā ar vidējo mēnešalgu), stipendijas jēdziens pārsvarā salīdzināms ar anekdoti utt.
Apsveicami ir tas, ka tagad mācību maksas kredīta iegūšanai vajadzēs tikai vienu galvotāju. Palēnām, pa vienam mikroskopiskam solītim, valsts politika tuvojās studentu interešu piepildījumam.»
Ceļš līdz studentu apmierinātībai ar valsts politiku augstākās izglītības jomā gan vēl ir tāls, tomēr cerība mūsos vēl ir. Varbūt tā būs Eiropas Savienība, kas to stimulēs? Vai tas būs kas cits? Par to mēs varam spriest katrs pēc saviem ieskatiem, pieredzes un zināšanām… Dzīvosim — redzēsim!