Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vidusmēra latvietim diezin vai varētu būt tuvas milzīgas daudzbērnu ģimenes problēmas, tomēr vienmēr ir interesanti, ja uz ekrāna rosās bērni un neizlēmīgi vecāki. Diezin vai jūs no filmas «Ducis ir lētāk» aizgūsiet kādas jaunas bērnu audzināšanas metodes, toties tā ir popkorna izklaide, kur netrūkst dumju joku, un kuru skatoties, jums īpaši nav jāsasprindzina savas pelēkās šūniņas.
Krega Titleja rakstītais scenārijs Šouna Levija filmai «Ducis ir lētāk» tapis pēc Frenka Gilberta un Ernestīnes Gilbertas Kerijas grāmatas. Turklāt filma ir 1950. gada ģimenes filmas atkārtojums (rimeiks). Līdz ar to zinātnieku pāris 1950. gada filmā 21. gadsimtā pārtapis par tēti — futbolistu un mammu — izbijušu žurnālisti.
Tomasam Beikeram (Stīvs Mārtins) un viņa sievai Keitai (Bonija Hanta) ir varen liela ģimene, viņu gādībā ir divpadsmit bērneļi ar vecuma amplitūdu no sešiem līdz divdesmit gadiem. Tomass ir futbola komandas treneris Ilinoisas koledžā, taču viņa mūža sapnis vienmēr bijis kļūt par treneri Ilinoisas politehniskajā universitātē. Viņa laimīgā stunda ir situsi un beidzot tiek piedāvāts viņa mūža sapņa darbs. Taču jaunais darbs nes līdzi pārmaiņas. Ģimenei ir jāpārceļas uz jaunu dzīves vietu. Turklāt tas viss notiek brīdī, kad Keita beidzot publicē savu jauno grāmatu un viņai nākas uz vairākām nedēļām atstāt ģimeni, lai dotos grāmatas reklāmas kampaņas tūrē. Keita ir noraizējusies par bērniem un Tomasu, savukārt Tomass ir pārliecināts, ka bez pūlēm ar aukles pienākumiem tiks galā viens pats.
Jāatzīst, ka Tomasa un Keitas bērni ir īsts nepaklausīgu monstru bars, un abi vecāki vairāk līdzinās zooloģiskā dārza uzraugiem, nekā īstiem vecākiem. Sekojot japāņu audzināšanas metodei — bērnam ir jāatļauj darīt viss, kas vien viņam iešaujas galvā — tētuks ar mammu mierīgi noskatās, kā viņu bērnu bariņš plēš mēbeles un traukus, istabā spēlē hokeju, ar cirvi dragā durvis utt. Acīmredzot šā iemesla dēļ viņu vecākā meita (Paipera Perabo) aizbēgusi no šīs trako mājas, lai uzsāktu patstāvīgu un klusu dzīvi kopā ar kādu nīkulīgu aktieri (Eštons Kutčers). Šķiet, ka filmā sakompilēti visi iespējamie, citās filmās redzētie bērnu tipi. Te ir astoņpadsmitgadīgs jaunietis (Toms Vellings), ar modes lietām apsēsta māsa (Hilarija Dafa) un pat viens autsaideris a la Harijs Poters (Forests Lendis).
No visa raibā bara komisks liekas vienīgi Eštona Kutčera atveidotais tēls, kurš nepārtraukti tīksminās par sevi TV ekrānā, kur viņš redzams vienā vienīgā dumjā reklāmā.
Diezin vai jums šajā filmā izdosies atrast arī kaut vienu iepriekš neredzētu joku. Lai nu kas, bet komēdijas ar papucīšiem, kuriem jātiek galā ar bērniem ir papilnam, atliek tikai atcerēties, kur ko esat redzējuši. Te ir gan nedienas ar mājdzīvniekiem (vardi un suni), gan ķeskāšanās ar ēdienu, kura kļuvusi par obligātu sastāvdaļu tīņu komēdijās, gan vemšana, kas šoreiz aizstāj purkšķināšanos un kaku humoru.
Stīvs Mārtins ir pietiekami daudz izķēmojies neskaitāmās citās vairāk vai mazāk veiksmīgās komēdijās, līdz ar to viņa spēlē neko jaunu nesaskatīsiet. Viņš tīri labi tiek galā ar saspēli ar Boniju Hantu, taču, kad paliek viens pats ar bērnu baru, kļūst tieši tāds, kādu viņu iztēlojieties, izdzirdot pieminam viņa vārdu.
Filma, manuprāt, vairāk orientēta uz jaunāko auditoriju, kurai droši vien būs interesanti samācīties visus uz ekrāna izspēlētos trikus — sākot no lustras apgāšanas un beidzot ar vardes notupināšanu uz lampas, lai vēlāk tos izmēģinātu mājās. Pieaugušajiem atliek vien vērot visu šo haosu un gaidīt laimīgās beigas, kad (nevienam tāpat tas nav nekāds noslēpums) mamma un tētis izlems, ka nav nekā svarīgāka par ģimeni un uzteiks savus darbus.