Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8681402t1he926.jpg)
Labdien, lasītāj! Tu patlaban sēdi pie datora un internetā lasi šo komentāru. Tas nozīmē, esi pieslēdzies tā dēvētajam tīmeklim. Gandrīz noteikti Tu lieto arī e-pastu. Droši vien Tev ir pat vairākas e-pasta adreses, tā teikt — dažādām vajadzībām dažādas adreses.
Vai pēdējā laikā Tev ar e-pastiem viss gājis gludi? Man gan ne. Divas reizes pēdējās nedēļas laikā bijušas problēmas, un tās noteikti draud iet plašumā ne Tavas, ne manas vainas dēļ, bet gan tāpēc, ka kretīni no cietzemes iegājuši virtuālajā vidē. Par to arī šodienas pārdomas.
Pagājušajā nedēļā man e-pastu no skolas, kurā viņa strādā, atsūtīja māsa Katrīna. Cita starpā viņa teica, ka no mājām vairs man rakstīt nevarot, jo mana e-pasta programma, lūk, esot nobloķējusi viņējo. Māsai mājās (Čikāgas priekšpilsētā) interneta pakalpojumus piedāvā firma «Comcast». Tas ir ASV galvenais interneta pakalpojumu sniedzējs ar 21 miljonu klientu un vairāk nekā 100 000 darbinieku. Vārdu sakot, nekāda kakta kompānija tā nav.
Savukārt aizvakar kārtējo reizi sūtīju papīrus uz Latvijas Universitāti ar lūgumu tos nokopēt studentu vajadzībām. Sūtījums atnāca atpakaļ — ļoti žēl, bet Latvijas Universitātes pasta serveri to bija nobloķējuši. Latvijas Universitātē speciālists paskaidroja, ka tas noticis automātiski. Universitāte izmanto programmu, kas saucas «SpamCop», tā automātiski bloķē serverus, no kuriem tiek sūtīts tā saucamais surogātpasts, to pasaulē pazīst ar nosaukumu SPAM.
Ja Tu, lasītāj, darbojies virtuālajā vidē, tad ar SPAM Tev droši vien gadījies iepazīties. Sevišķi, ja Tu kādreiz internetā esi kaut kur atstājis savu e-pasta adresi komerciālos vai puskomerciālos vai pat gluži nevainīgos nolūkos, par Tevi tagad zina neskaitāmi daudz reklāmdevēju, un viņu starpā kopējais ētikas līmenis šķiet esam kaut kur visai tuvu atejas bedrei (tā tēlaini izsakoties). Man katru rītu kastītē atrodas kādi 25–30 e-pasti, no tiem labākajā gadījumā kāda trešā daļa ir domāti tieši man. Pārējos tiek piedāvātas visdažādākās preces un pakalpojumi. Sevišķi aktīvi šķiet esam tie darboņi, kas domā, ka es vēlos internetā pirkt dažādas zāles, kā arī tie (šoreiz izsakoties mazāk tēlaini), kuri piedāvā ziedes, tabletes un citus līdzekļus, lai varu palielināt zināmu sava organisma daļu, kas vasarā piegulošā peldkostīmā izskatītos nu ļoti, ļoti labi.
Šie ir ļaudis, kuri, protams, nediferencē, kas kur dzīvo, kas kam varētu būt vajadzīgs. Man svainis Amerikā reiz stāstīja, ka viņu bombardē ar vēstulēm, kurās piedāvāts alumīnija apšuvums viņa mājai. Tas, ka viņš īrē dzīvokli, nevienu neinteresē. Manā gadījumā, intereses vadīts, es vienreiz pat piezvanīju vienai no «virtuālajām aptiekām», kuras man piedāvā pirkt «Ksanaksu», «Viagru» un visu pārējo. Protams, otrā galā nekādas aptiekas nebija, tur atradās firma, kas citām firmām piedāvā telefona zvanu apkalpošanu. Cilvēks, ar kuru runāju, nejutās vainīgs, ka man nāk reklāmas no firmas, kuras vārdā viņš telefoniski atbild. Tiesa, runātājs atzina: ja es tiešām vēlētos nopirkt zāles, viņam būtu man jāatsaka, jo es, lūk, nedzīvoju Amerikas Savienotajās Valstīs, bet zāles drīkst tirgot tikai lētticīgiem amerikāņiem, nevis lētticīgiem cilvēkiem pārējā pasaulē (pirkt zāles no neredzama uzņēmuma internetā varētu tikai cilvēks, kuram ļoti ātri vajadzētu meklēt zāles pret stulbumu).
Zemisku cilvēku kategorijā varētu iekļaut visādas sabiedrības grupas, arī slepkavas, kukuļņēmējus, Krievu skolu aizstāvības štāba censoņus… bet kaut kā manī veidojas sevišķs nicinājums pret spamotājiem — galvenokārt tāpēc, ka viņi ir pilnīgi neredzami. Adrese, no kuras tiek sūtīts surogātpasts, nereti izrādās fiktīva, pasts patiesībā nāk no pavisam cita servera, attiecīgā servera administratoram, ļoti iespējams, to pat nezinot.
Un te, lūk, ir šodienas stāsta sāls. Pasaulē surogātpasta cenu vērtē daudzos jel daudzos miljonos un miljardos dolāru, jo katram lietotājam viena lieta ir atkārtoti nospiest «Delete» podziņu, cita lieta — cik daudz laika šī nodarbe prasa. Kamēr cilvēks dzēš pastu, viņš neko citu nedara, bet uzņēmumam laiks ir nauda. Viens spamotājs var, piespiežot podziņu, nosūtīt savu vēsti burtiski simtiem tūkstošu cilvēku vienlaikus. Katrs no tiem cilvēkiem būs spiests to izdzēst (vai arī apskatīties, kas ta’ šodien tiek piedāvāts).
Uzņēmumi, iestādes un vietējie iedzīvotāji pret šo sērgu cīnās, kā nu katrs prot. Man datorā ir lieliska (un par velti lejuplādējama) programma, kas saucas «MailWasher». E-pasti iekrīt tajā vispirms, tur paredzēta iespēja tos izdzēst vai arī nobloķēt visus turpmākos sūtījumus no attiecīgas adreses. Reiz tas izdarīts, tad atlikušos «labos» e-pastus varu mierīgi ielikt savā «Apollo» pastkastītē.
Plašāku instanču gadījumā vajadzīga plašāka aizsardzība, un te nu reiz gatavi nākt palīgā visādi censoņi, Latvijas Universitātes un «Lanet» tīkla gadījumā — sistēma, kas saucas «SpamCop» (SPAM policists). Kad man atnāca paziņojums, ka uz Latvijas Universitāti no «Apollo» servera nekādus papīrus nevaru nosūtīt, «SpamCop» laipnā kārtā piedāvāja iespēju apskatīties internetā, kāpēc tā gadījies. Tiesa, gudrāks nekļuvu, jo interneta speciālisti vairāk nekā jebkura cita profesija pasaulē, šķiet, sazvērējusi lietot valodu, kuru pārējā cilvēce nesapratīs, bet būtība tomēr bija tāda — no attiecīgā «Apollo» servera kāds esot sūtījis surogātpastu, līdz ar to viss serveris tagad nobloķēts.
Tiesa, turpat «SpamCop» mājas lapā internetā lasāms arī šāds atzinums: «Šis bloķēšanas saraksts ir visnotaļ eksperimentāls. Šo sistēmu un vairumu sistēmu, kuras izfiltrē surogātpasts, nedrīkstētu lietot vidē, kur leģitīms e-pasts obligāti jāsaņem. «SpamCop» ir agresīva sistēma un ļoti bieži kļūdās e-pasta nobloķēšanai par labu.»
Nemāku spriest, vai māsas vēstule un papīri studentiem ietilpināmi jēdzienā «obligāti jāsaņem», taču abi gadījumi vedina domāt par citu jautājumu, proti — ja jau pasaulē interneta pakalpojumu sniedzēji tagad pa labi, pa kreisi bloķē cits citu tāpēc, ka to resursus nolaupījuši pretīgie surogātpasta organizētāji, cik ilgs laiks būs nepieciešams, iekams tiks paralizēts virtuālais tīkls kopumā? To, lūk, man neviens nav varējis jēdzīgi pateikt, speciālists Latvijas Universitātē vien nomurmināja, ka tāda iespēja pastāv…
Te nu ir lieta, kas nav salīdzināma ar kara noziegumiem vai sērijveida slepkavībām, tomēr tā izrādās joma, kurā kopīgi nepieciešams cīnīties un aktīvi cīnīties. Eiropas Savienībā spēkā pusducis direktīvu, kas domātas surogātpasta apkarošanai, līdzīgs projekts šajā komunikācijā virzās uz priekšu arī tepat Latvijā — to izstrādājis Informācijas sabiedrības birojs. Taču atzīstos, māc šaubas, cik šie pūliņi izrādīsies efektīvi. Kā jau minēju, surogātpasta sūtītāji paliek labi apslēpti. Ja Tu, lasītāj, kādreiz lieto «bounce» funkciju, tad zini, ka pietiekami bieži surogātpastu nevar «aizlecināt» atpakaļ sūtītājam, jo sūtītāja adrese izrādās fiktīva. Mēs abi ar Tevi, lasītāj, neesam virtuālās vides policisti, gribas ticēt, ka speciālisti var atklāt arī īsto adresi, kur kaut kas veidojies (un runa ir ne tikai par salīdzinoši nekaitīgo surogātpastu, bet arī par to gana jautro jomu, kas saucas vīrusi), taču, līdzībās runājot, jākonstatē, ka tirgū mazo gariņu, kurš šņāc: spirķik, cigareti, notvert pie stērbeles var, bet viņa lielais boss ir kaut kur tālu, tālu prom. Vai šoreiz nav tāpat?
Būsim godīgi — par to, kas notiek neredzamajā pasaulē, kas saucas internets, mēs parastie lietotāji zinām ļoti, ļoti, ļoti maz. Ja vēlamies būt paranoiķi, varam padomāt par šādu jautājumu — ja cilvēks, kurš man sūta surogātpastu, zina manu adresi, ko citu viņš par mani vēl zina? Arī nebūdami paranoiķi, mēs varam par SPAM sūtīšanu būt ļoti sabozušies.
Un tāpēc nobeidzot vēlējums un brīdinājums. Lai veicas tiem, kas Latvijā un pasaulē izstrādā likumus pret surogātpastu. Ceru, tas izdosies, turklāt izdosies, neuzliekot pārāk lielas klapes informācijas plūsmai pasaulē (varbūt šīs divas cerības nav savienojamas). Savukārt uzņēmējiem Latvijā — pāris reižu šogad jau pienākušas vēstules no dažiem no jums ar informāciju, kura man nav vajadzīga un kuru neesmu prasījis. Rēķinieties, ka nākamreiz, kad tas notiks, es par attiecīgo uzņēmumu kliegšu publiski, un man ir gana skaļa balss. Tas, ka citur pasaulē uzņēmēji kļuvuši par absolūtiem žuļikiem virtuālajā vidē, nenozīmē, ka uzņēmējiem Latvijā būtu jāampelējas viņiem pakaļ. Esiet brīdināti. Un, lietotāj, — kliedz arī Tu. Pasaules tīmeklis mums piedāvā burvīgas iespējas. Neļausim kretīniem tās nolaupīt.