/nginx/o/2018/07/11/8681885t1h36f7.jpg)
Maijs latviešu dzīvē ienesis vairākas skarbas pārmaiņas — Eiropas Savienība un tai sekojošais cenu kāpums, alus tirdzniecības naktī aizliegšana un citi jaukumi. Taču par vēlmi no 1. maija radināt pie kārtības velosipēdistus un skūteristus gan var izteikties tikai un vienīgi atzinīgi.
Par ieviesto stingrāko uzskaiti un izvirzītajām prasībām skūteriem vispār lieki diskutēt — nav skaidrs, kāpēc šie braucēji ilgu laiku bija svētās govs statusā, lai gan to tehniskās iespējas jau tuvinās motociklam. Arī velosipēdistiem beidzot noteikti kaut cik vērā ņemami sodi, lai tie nevarētu anarhistiski ripot pa ielām un ceļiem.
Piemēram: par braukšanu pie sarkanās gaismas — «cēneris», par ceļa nedošanu gājējiem vai automašīnām — no 5–20 latiem, par velosipēda stūrēšanu promiles līdz pusotrai stiprā reibumā — 20 lati. Un kāpēc gan ne? Jādomā, daudzi autovadītāji bijuši spiesti raut stūri pa kreisi, kad no ceļa malas izlīkumo kāda pieļurbājušās braucēja vadīt ritenis. Arī gājējiem dažkārt nākas iedzīvoties zilumos, kad viņiem uztriecas šāds velodzērājs. Tāpat beidzot cerams tiks vismaz mēģināts ieviest kārtību ar jebkurā vietā ielu pēkšņi šķērsot sadomājušiem velosipēdistiem. Ja jau velosipēds ir transporta līdzeklis (un tas tāds ir), tad no tā jāprasa ievērot konkrētas lietas dalībai ceļu satiksmē. Pašlaik daudzi velosipēdisti laikam iedomājas, ka viņu vadītais daikts ir kaut kas tikpat primitīvs un pašsaprotams kā, piemēram, «Rimi» iepirkumu maisiņš.
Arī velosipēdistu vieglprātība, tumsā mierīgi ripinot pa ceļu absolūti bez atstarotājiem arī, acīmredzot, «jāsit» ar likumu — paši jau nesapratīs. Nez, kā autovadītājs, pēc pedāļu minēja domām, lai pamana velosipēdu, ja tas ir nesaskatāmāks par melnu kaķi tumšā istabā un kustas lēnāk kā kartupelis pa zarnu traktu?! Patiesībā tas gan attiecas arī uz gājējiem, taču tie par laimi tomēr kustas tuvāk ceļa malai.
Satiksmes noteikumos gan ietvertas arī dažas absurdas normas. Piemēram, nākas pievienoties velosipēdistu neizpratnei par reģistrācijas numura zīmju nepieciešamību. Tās it kā tiks striktāk prasītas, lai samazinātu velosipēdu zādzību apjomus, taču šī prasība patiesībā vairāk izskatās pēc vēlmes papildināt CSDD kasi. Ja šāds numurs velosipēdam būs, vai tad policisti apturēs braucēju un datu bāzē pārbaudīs, vai tas gadījumā nav zagts?! Diez vai. Daudz loģiskāka būtu prasība pēc tehniskās pases, kas apliecinātu konkrētā velosipēda piederību konkrētajai personai.
Protams, nevajadzētu visā vainot tikai un vienīgi riteņbraucējus — arī viņiem dzīve nav viegla. Daudzi autovadītāji sajūt gluži vai dzīvnieciski mednieciskus instinktus, uz ielas ieraugot riteņbraucēju, savukārt gājēji gatavi nolādēt vai visu velosipēdistu sugu, ja uz ietves pamana kādu riteņotāju, kuram satiksmes noteikumos dotas visas tiesības tur atrasties. Velosipēdistu celiņu praktiski nav, riteņu novietņu pie veikaliem un citiem objektiem maz, nobrauktuvju no ietvēm trūkst utt. Pašlaik valsts tikai uzliek šiem satiksmes dalībniekiem jaunus pienākumus, taču negarantē to drošību un nestimulē šī ekoloģiski tīrā transportlīdzekļa izmantošanu. Turklāt daudzi velosipēdisti brauc pēc visiem noteikumiem un savu braucamo aprīkojuši pēc labākās sirdsapziņas — ne jau visi ir satiksmes mežoņi, neskaitāmi šoferi satiksmes noteikumus pārkāpj krietni skarbāk un brauc vēl tizlāk.
Un tomēr velosipēdistus šobrīd var dēvēt par otriem nedisciplinētākajiem satiksmes dalībniekiem — uzreiz pēc maršrutu taksometru vadītājiem. Nelielas kārtības ieviešana šajā jomā par sliktu nenāks.