Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8683796t1h6e7d.jpg)
Kleptomānija ir nepārvarama atkarība. Kleptomāns nespēj pretoties impulsiem, kas mudina zagt. Kleptomāni ir gan sievietes, gan vīrieši.
Nepārvaramais impulss
Par kleptomāniju (klepto — grieķu valodā ‘zagt’) sauc pastāvīgu neirotisku impulsu zagt, nepastāvot ekonomiskiem motīviem. Apmierinājumu sagādā zagšanas satraukuma pilnais process.
- Kleptomāni ir gan sievietes, gan vīrieši.
- Apmēram 70% neprofesionālo veikalu zagļu iepriekš neplāno zagt.
- Lielākajai daļai kleptomānu apmierinājumu sagādā pats zagšanas satraukuma pilnais process.
- Gandrīz vienmēr zagļiem ir pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par nozagtajām precēm.
Kleptomāni nespēj pretoties impulsiem, kas mudina zagt. Viņi izjūt augošu sasprindzinājumu pirms zagšanas un spēcīgu atvieglojumu un apmierinājumu pēc preces iegūšanas. Viens no cēloņiem, kādēļ cilvēki veikalos zog, ir viņu dusmas, neapmierinātība ar dzīvi, izjūta, ka viņi tiek apkrāpti. Viņi uzskata, ka sabiedrība viņiem ir parādā.
Kādas sievietes stāsts
«Joprojām atceros pirmo reizi, kad tas notika. Es biju divpadsmit gadu vecs skuķis. Kaut ko meklēju veikala plauktā, kad pēkšņi nodzisa gaisma. Es sāku grābt preces un bāzt kabatās. Pat neskatījos, ko ņemu. Kad pārnācu mājās, ar sajūsmu rādīju ieguvumu mammai.
Man par lielām šausmām viņa lika visu nest atpakaļ un apgalvoja, ka mana rīcība ir amorāla, bet bija jau par vēlu. Man bija iepaticies. Gadiem ilgi turpināju čiept, šad un tad pievācot veikalā pa lūpu krāsai vai nagu lakai.
Veikalā mani katru reizi pārņēma nepārvarama vēlme kaut ko paņemt — vienalga ko. Vispirms izpētīju, kur stāv apsardze un kameras, tad paslēpu mantu — vienalga žurnālu vai smaržu pudelīti — piedurknē un vienkārši gāju ārā no veikala. Man nekad tās lietas nevajadzēja.
«Veikals var atļauties, ka es paņemu to, kas man pienākas,» es sevi pārliecināju. Zināju, ka rīkojos «slikti», bet nespēju sevi pārvarēt. Un pats sliktākais, ka nespēju izprast, kādēļ tā darīju.
Ar laiku pilnveidoju prasmi. Man vienmēr līdzi bija nauda, un, ja kasiere bija pietiekami uzstājīga un prasīja parādīt, kas man ir piedurknē, es varēju nevainīgi izsaukties: «Ak, es aizmirsu par to samaksāt!» Ja uz preces bija drošības uzlīme, es to vienkārši noplēsu. Dažkārt es atnācu ar veikala maisiņu, it kā jau būtu iepirkusies agrāk un papildināju to ar precēm.
Zagšana manī radīja uzbudinājumu un enerģijas pieplūdumu, īpaši finiša taisnē. Bet, kad pārnācu mājās, mani pārņēma vainas apziņa un vilšanās. Es sapratu — ja tā turpināšu, agri vai vēlu tikšu pieķerta.
Sāku interesēties, kas ir kleptomānija, un uzzināju, ka tā ir viena no spēcīgākajām atkarībām.»
Ja pieķer, turpina zagt
Kleptomāni ir kā resnuļi, kas nespēj atteikties no kūkām. Lielākā daļa kleptomānu turpina zagt arī pēc pieķeršanas. Ar laiku viņi kļūst tikai drosmīgāki un alkatīgāki. Viņi to dara, lai iegūtu asas izjūtas. Tādēļ zog daudzas sievietes, tas rada apmierinājumu.