Kāds būsi, Holštein?

Holšteins pieder pie tiem televīzijas ļaudīm, kas gājumu mazā ekrāna raidīto kustīgo bilžu pasaulē sācis no apakšas — kā gaismotājs. Sekoja izaugsme: režisora palīgs, kultūras raidījumu daļas vadītājs, LTV galvenais režisors, producēšanas direktors, programmu direktora vietnieks, LTV1 programmas direktors… Pa vidu viņš paspēja arī pastrādāt komerctelevīzijās — RBS TV, TV3.

Kur krīt «ābols» no zirga

Vairāki Holšteina jautājumā aptaujātie ar vārdiem «ābols no ābeles» vai «ābols no zirga» RB piesauca viņa ciltskoka vienu no atzariem — tēvu. Žanis Holšteins bijis plaukstošā kolhoza «Lāčplēsis» vadītājs.

«Gribot negribot to cilvēku atvases, kuri bijuši saistīti ar atbildīgiem amatiem, bet vadīt lielu un bagātu kolhozu padomju gados nebija viegls darbs, pārmanto kaut kādas rakstura iezīmes,» ir pārliecināts Neatkarīgā teātra «Kabata» viens no īpašniekiem aktieris Andris Bērziņš. «Vecais Žanis savu darbu darīja godprātīgi, un es ļoti ceru, ka tieši šī godprātīgā attieksme pret darāmo darbu un cilvēkiem ir iedzimusi arī Jānī. Lai nu Dievs dod…»

Vaicāts, kāpēc godprātība tiek piesaukta cerības izteiksmē, vai tad, «Kabatā» kopā strādājot, nav bijusi iespēja pārliecināties, Bērziņš paskaidro — dažādas svaru kategorijas. Viena lieta teātris, cita — sabiedriskās televīzijas vadīšana. «Jānis ir tipiski latviskas mentalitātes cilvēks — apdomīgs, nemēdz strēbt karstu putru, pēkšņi aizsvilties vai lēmumus pieņemt garastāvokļa ietekmē.» Lai arī teātris ir vide, kur radoši strīdi šķiļas, Bērziņš nevarēja atsaukt atmiņā nevienu gadījumu, kad dusmu liesmas ne pa jokam Holšteinu būtu plosījušas. «Mēs, vairāki vīri, arī Jānis, bijām kaislīgi mednieki un mēdzām lustīgi iedzert šņabi. Pie glāzītēm strīdīgie jautājumi viegli risinās.»

Tikmēr citi, pamatā gan ļaudis, kas Holšteinu augstā vērtē netur, «ābols no ābeles» skaidro skarbāk. Tā kā padomju kolhoza vadītājam vajadzēja mācēt izdabāt priekšniekiem, uzspļaujot uz mazajiem cilvēkiem, kažoka regulāra pārmešana uz vēlamo pusi tiek nodota mantojumā arī bērniem. Un, ja līdz šim Holšteinam nav bijusi īpaši liela iespēja ietekmēt valstiski nozīmīgus procesus, līdz ar to demonstrējot savu slīpēto dabu, tad nu tagad, tiekot tik augstā amatā, visi par to varēšot pārliecināties.

Kuluāros skrubina kauliņu

Zīmīgi, ka Holšteina vērtētāji iedalāmi divos grupējumos: noliedzējos un atbalstītājos. LTV ēkā šajās dienās nedzirdēt tai tik pierasto neapmierināto burkšķēšanu. Cilvēki, kā raksta plašsaziņas līdzekļi, pēc uzzināšanas par Holšteina apstiprināšanu, liftos cits citu apsveikuši; šefa iecelšanu komentē, lietojot vārdiņa «laime» variācijas.

Citāds viedoklis virmo ārpus LTV ēkas. Tur kuluārsarunās diezgan uzstājīgi tiek apzelēts viedoklis, ka Holšteins amatā ielikts tieši sava pakļāvīguma dēļ. Ar šādiem cilvēkiem viegli manipulēt; viņš bija vienīgais kandidāts, par kuru partijas spēja vienoties; viņš no visiem pretendentiem bija vienīgais, kurš apzinājās šībrīža ģenerāldirektora misiju — vēl vienu gadu turpināt LTV vadīt uz grunti, lai tad rebes ap sabiedrisko mediju varētu risināt tie, kam tas nepieciešams.

Atšķirība starp abiem grupējumiem ir viena: pozitīvo vērtējumu izsakošie nebīstas tikt atklāti citēti, noliedzēji vēlas palikt anonīmi. RB gan arī pamanīja, ka otrie lielākoties ir ļaudis, kas savulaik tīkojuši iekļūt LTV ēterā, bet nav izdevies. «Kad Jānis atgriezās LTV un kļuva par galveno režisoru, daudzi ap teātri un mirušo kino spietojošie jaunizceptie darboņi sarosījās cerībā izdabūt cauri savus projektiņus. Taču Jānis bija nelokāms, sākumā izvairīgi atbildēja uz jautājumiem par iespējām, bet, kad juta — no gribētāju uzmācības neatkauties, labo pazīšanos nogrieza kā ar nazi,» teic kāda kinorežisore.

Ar mugurkaulu vai bez tā 

Holšteins atstāj klusa, nosvērta, izdarīga cilvēka iespaidu, viņš pat nav īpaši pamanāms, līdz ar to bieži atstāj arī burta kalpa iespaidu.

Sākoties kārtējiem LTV vadītāja meklējumiem, it bieži tieši televīzijas darbinieku vidū izskanēja arguments, ka neadekvāti vadītāja amatu uzticēt esošai LTV vadībai pietuvinātam darbiniekam, jo, ja jau līdz tam uzlabojumi netika panākti, arī pie vadīšanas ticis, šāds cilvēks izmaiņas nerealizēs. Vai tas attiecināms arī uz Holšteinu? Sarmīte Plūme, kas sarunās ar bijušo šefu Uldi Gravu un Nacionālo radio un televīzijas padomi (NRTP)pārstāvēja neapmierināto darbinieku viedokli, to noliedz, uzsverot: Holšteins bijis vienīgais izņēmums starp pretendentiem, kas nāca no LTV vides. «Gravas laikā citi lēmumu pieņemšanu daudz nespēja ietekmēt, turklāt Holšteins bija vienīgais no valdes, kurš kolektīvam atvainojās, ka ļāvis Gravam padziļināt LTV parādu uz vēl nesaņemtā kredīta pamata.» Savukārt NRTP pārstāve Dace Ķezbere, kas vienīgā balsojumā atturējās, uzskata, ka Holšteins jau iepriekš varējis ietekmēt LTV reformu gaitu. Viņa piesauc kādu padomes sēdi, kurā Holšteins līdzās Gravam aizstāvējis viedokli taupīt līdzekļus uz samazināta raidlaika rēķina.

Bažas daudzos vieš Holšteina mugurkaula stiprums. Tikai naivais var lolot ilūziju, ka turpmāk veicamās reformas darbiniekiem būs tīkamas, bet vai Holšteins spēs pret savējiem būt skarbs. «Nespēs!» apgalvo ne tikai ārpus LTV, bet arī daļa pašā Zaķusalā strādājošo, piebilstot: tieši viņa cilvēcības un mazā cilvēka dzīves grūtību izpratnes dēļ. Arī Grava jau izteicies: Holšteins «ir ļoti labsirdīgs, kas LTV, kura cīnās ar naudas trūkumu, ne vienmēr ir tas labākais». Un «Kabatas» režisors Indulis Smiltēns norādījis, ka Holšteina sliktā īpašība esot vēlme vienmēr atrast zelta vidusceļu un «no tā dažreiz cieš galvenā ideja».

Par tēvu, vājībām, labsirdību

Ko par visu to saka pats Holšteins? Vispirms viņš nenoliedz tēva ietekmi. «Kā personība tēvs mani ir ļoti spēcīgi ietekmējis. Tā kā viņš bija atbildīgs vadītājs — turklāt labs, ko apliecināja cilvēku cieņpilnā attieksme, — tad nosvērtība, līdzsvarotība un neatlaidība, problēmas risinot, manī ir no tēva.» Prozaiskākās izpausmēs tēva ietekme attiecas uz dēla vaļasprieku — medīšanu un makšķerēšanu. «Tēvs mani savulaik burtiski ievilka mežā, un kopš tiem laikiem no turienes, kā arī no upes neesmu atgājis. Nav lielākas baudas kā pabūt vienatnē ar dabu! Savulaik kaislīgāk medīju, tagad pārsvarā tikai makšķerēju.»

Savukārt, runājot par Holšteina dzimtas zara tālākajiem dzinumiem, Jānis sevi atzīst par ģimenes cilvēku. «Man ir sieva, divi dēli, ar kuriem dzīvoju kopā, un izprecināta meita, kura pēc pieciem studiju gadiem Amerikā drīz atgriezīsies Rīgā. Ģimene man nozīmē visu, tā ir vissvētākā lieta, un tie nav patētiski vārdi. Tikai ģimenē spēju justies labi, relaksēties, atgūt spēkus.»

Par saviem mīnusiem Holšteins uzskata nespēju būt slikto ziņu nesējam un sev raksturīgo intravertumu. «Man ir tīri cilvēciski grūti pateikt sliktu ziņu cilvēkiem, lai cik šāda rīcība būtu motivēta. Tā ir mana problēma, pie kuras strādāju, esmu pat apmeklējis dažādus kursus, seminārus, lai iemācītos tik ļoti sevi nepakļaut emocionālam līdzpārdzīvojumam.» Par otru mīnusu sevī Holšteins uzskata intravertumu, kas, nokļūstot jaunajā amatā, ir traucējoši. Tomēr problēmas risinājumam viņš cenšas pieiet radoši (kā jau teātra režisors): jāapdzīvo jauna loma, kuras «nospēlēšanai» ir jāgatavojas, jāmācās.

Holšteins arī sakās zinām, kāpēc izplatījies viedoklis par viņa labsirdību, kas tad tālāk radījusi pārliecību, ka pret savējiem LTV ļaudīm vajadzības gadījumā viņš nespēs nostāties. «Neviens darbs nenoris bez nepopulāru lēmumu pieņemšanas, un tādus atbilstoši amatu kompetencei esmu pieņēmis ne vienu vien. Kā radošs cilvēks esmu ļoti emocionāls, vien uz āru to tikpat kā neredz, labi ja reizi vai divas gadā kādam izdodas šādu brīdi noķert. Tomēr labsirdība ir vietā līdz robežai, kur sākas uzņēmuma juridisku, finansiālu un citu būtisku jautājumu risināšana. Tad jākļūst racionālam.»

Par pašu galveno attiecībās ar kolektīvu, kuru var nākties arī sāpināt, Holšteins uzskata skaidras valodas runāšanu. «Cilvēkiem jārada saprotami mērķi, uz ko tiekties, un, zinot depresīvo noskaņojumu LTV, es tomēr ļoti ceru, ka kolektīvs noticēs. Bet, kopīgi realizējot saprotamus mērķus, nepopulārus lēmumus var akceptēt un pieciest.»