Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar grandioziem kaujas skatiem, lielām kaislībām un pamatīgu monumentalitāti «Forum Cinemas» šonedēļ iedimdinājusi Volfganga Petersena episkā drāma «Troja», kurā senā varoņa Ahilleja lomā skatāms Holivudas skaistulis Breds Pits, kurš ir viens no nedaudzajiem amerikāņiem eiropeiskajā filmas aktieru ansamblī.
Nav šaubu, ka ir darbi, kurus iespējams uzņemt tikai šodien, pateicoties attīstītajām datortehnoloģijām, to pierādīja Dž. R. R. Tolkīna «Gredzenu pavēlnieka» ekranizācija, taču būtu pavisam aplami teikt, ka šādas monumentālas filmas kinematogrāfa vēsturē neeksistēja arī pirms tam.
Grandiozu vēsturisku filmu atdzimšana 21. gadsimtā sākās ar Ridlija Skota «Gladiatoru» (2000. gads). Pirms tam līdzīgu filmu uzplaukums bija vērojams pagājušā gadsimta piecdesmitajos, sešdesmitajos gados, kad kinematogrāfam nācās cīnīties ar strauji uzplaukstošo televīziju. Toreiz bija svarīgi pierādīt, ka kino spēj piedāvāt kaut ko daudz vairāk, nekā «mazā četrkantīgā kastīte». Rezultātā dzima tādas nu jau par kinematogrāfa klasiku uzskatāmas filmas kā «Spartaks», kurš, neskatoties uz jauno laiku konkurentiem «Gladiatoru» un «Gredzenu pavēlnieku» joprojām spēj aizraut ar savdabīgiem un iespaidīgiem kaujas skatiem, pie tādām filmām toreiz bija pieskaitāmas arī «Romas impērijas sabrukums» un «Kleopatra». Taču drīz vien Holivudas studijas saprata, ka šādi projekti naudas izteiksmes ziņā ir pārāk «sālīti» un jau sešdesmito gadu otrajā pusē līdzīgas filmas parādījās aizvien retāk, līdz tās pilnībā aizstāja dažādu kalibru trilleri.
Varētu teikt, ka vācu izcelsmes režisors Volfgangs Petersens jau ievingrinājis roku kara filmās un filmās, kurās cilvēki tiek iemesti neprognozējamos apstākļos, par kādiem varētu uzskatīt arī leģendāro Trojas karu — vai tāds maz bijis un vai Homērs savā «Iliādā» to nav izdomājis, par to lai strīdas vēsturnieki un literāti. Taču Volfganga Petersena kontā jau ir tādi visnotaļ iespaidīgi darbi kā kara laika drāma «Das Boot»(1981), trilleris «Perfekta vētra» (2000) un brīnišķīgais Mihaila Endes «Bezgalīgā stāsta» (1984) ekranizējums. Pie «Trojas» Petersens tika, pateicoties tam, ka Holivuda uz laiku atlika malā kādu citu visnotaļ vērienīgu projektu — «Betmens pret Supermenu» — it kā satrakoto komiksu fanu dēļ, kuri bija satraukušies par netradicionālu varoņu traktējumu. «Trojas» scenārijs jau bija gatavs, tā autors — Deivids Beniofs, kurš scenārija ideju studijai «Warner Bros» pārdeva neilgi pēc «Gladiatora» parādīšanās.
Savā scenārijā Beniofs vairāk koncentrējies uz cilvēku kaislībām un varoņu savstarpējām attiecībām, atstājot novārtā dievus, kas Homēra «Iliādā» spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Ja atceramies, tad tieši Zevs ir tas, kurš izraisa Trojas karu, pamet to un atkal atgriežas pie tā. Tā nav cīņa tikai cilvēku, bet arī dievu starpā. Tas gan nenozīmē, ka šo dievu vārdi netiktu pieminēti filmas galveno varoņu dialogos. Manuprāt, šāds filmas autoru solis ir loģisks, jo, pirmkārt — kuram gan mūsdienās vairs interesē dievi un, otrkārt, — četri galvenie iemesli kariem visos laikos bijuši — vara, slava, gods un mīlestība. Jā, arī reliģija, ko gan varētu uzskatīt par sava veida varas izpausmi. Filmā šīs četras — sauksim tās par cilvēcisko kaislību stihijām — pārstāv Agamemnons (vara), Ahillejs (slava), Hektors (gods) un Parīds (mīlestība).
Sižets katram noteikti labi zināms. Laikā, kad Hektors (Ēriks Bena) un Parīds (Orlando Blūms) viesojas pie Spartas valdnieka Menelāja (Brendans Glīsons), lai noslēgtu miera līgumu abu pušu starpā, princis Parīds iemīlas Menelāja sievā — ķēniņienē Helēnā (Daiana Krīgere). Parīds nolaupa Helēnu, lai vestu viņu sev līdzi uz Troju. Hektors ir saniknots par šo faktu, taču viņam nav izvēles — Parīds ir gatavs doties drošā nāvē un atgriezties Spartā tikai kopā ar Helēnu. Menelājs jūtas pazemots un vēlas atriebties Trojai, savukārt viņa brālim Agamemnonam (Braians Kokss) tas ir lielisks iemesls, lai kara rezultātā iegūtu neuzvaramās Trojas bagātības. Viņu karā vada nevis gods, bet mantkārība un alkatība. Agamemnona karaspēka spožākais kareivis Ahillejs (Breds Pits) savukārt cīnās tikai tādēļ, lai iegūtu nemirstīgu slavu. Tieši viņa rokās ir uzvara pār Troju. Taču viņa likteni izšķir mīlestība.
Sekojot Ridlija Skota piemēram, arī Volfgangs Petersens filmā sapulcinājis pamatīgu Eiropas aktieru ansambli — te ir gan franču aktrise Daiana Krīgere, gan anglis Orlando Blūms un Šons Bīns (Odiseja lomā), īru izcelsmes aktieris Pīters O’Tūls (Trojas valdnieka Priama lomā), bet visam pāri — amerikānis Breds Pits. Varētu, protams, strīdēties, cik atbilstošs varoņa Ahilleja lomai ir Pits, taču filmas autoru mērķis — parādīt diezgan untumainu, sevī iemīlējušos, slavas un uzvaru alkstošu vīru — ir sasniegts. No aktieriem noteikti jāatzīmē Ēriks Bena, kuram izdodas attēlot ļoti cilvēcisku Hektoru, un Pītera O’Tūla (Priams) — tuvplāni, kad valdnieks Priams vēro savu degošo pilsētu, ir vieni no iespaidīgākajiem filmā. Te izbrīns jaucas ar sāpēm, izmisumu un nožēlu.
Manuprāt, lieliski pastrādājis arī operators Rodžers Prats — gan no putna lidojuma tverot grandiozos kaujas skatus, gan fiksējot izmisumu jau iekarotās Trojas ielās, gan galveno varoņu emociju vētras, kas atspoguļojas sejās. Jebkurā gadījumā gandrīz 200 miljonu dārgā filma pavisam noteikti kļūs par kases grāvēju daudzos pasaules kinoteātros. Kas gan var būt skaistāks par vēl vienu upuri uz mīlestības altāra! Tās vārdā reiz upurēja veselu nāciju. Bet stāsti par to atdzimst aizvien no jauna paaudžu paaudzēs…