Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8691408t1h7500.jpg)
«Mīlestība ir kā reliģija, galvenais ir ticēt tai.»
Šī ziņa redakcijas pastā bija īsa. Tikai viens teikums. Un paraksts — Agnese. Bet aiz šīs ziņas taču stāv kāda sieviete. Tā Agnese, kas līdz tam ir nonākusi, to sapratusi un grib arī citiem pateikt. Galvenais ir ticēt…
Un tad tev viss būs? Viņš būs pie tevis, viņš neaizies, arī viņš ticēs? Vai varbūt viņš tomēr aizies, un tu paliksi viena. Ar savu ticību un mīlestību — viena. Kā Pēra Ginta Solveiga… Varbūt arī mežā un būdiņā?
«Caur tevi mans mūžs bija daiļš dziedājums…» Nekad neesmu Solveigu sapratusi. Tas jāklis un plencis aizlaidās, bet viņa, raugi, dzīvo būdiņā viena, kā svētā… Un tic. Laikam jau tai pašai mīlestībai tic.
Lai nu paliek. Tā ir Solveigas un, izrādās, arī Agnesītes variācija par tēmu «Kas ir mīlestība?». Man ir cita. Var jau būt, ka tāpēc Ibsens raksta par Solveigu, nevis par mani. Tādu ikdienas «pelēko peļu» kā es ir daudz, bet Solveiga — tikai viena. Tagad varbūt arī Agnesīte?
Un kāds ir tavs viedoklis. Kas ir mīlestība?