Sveika, vecā malkasmute!

Pirms kāda laika bija uznācis telpas ekonomijas un, protams, arī ērtību bums — pilsētās un dažviet arī laukos ļaudis vecās malkas plītis un krāsnis nojauca, samierinoties ar gāzes un elektrības spēka izmantošanu. Nu, šķiet, malkasmutes atkal atguvušas savu popularitāti. Kaut vai kā interesantas interjera sastāvdaļas. Ko ar tām iesākt un kā kopt? Protams, lietot. Kopt — rūpīgi.

Uguns ar savu raksturu un deju vienmēr fascinējusi cilvēkus. Dzīva, simtiem dažādu krāsu niansēs sprēgājoša. Uguns pavardā nav tikai siltuma devēja vien. Siltumu spēj dot un ēdienu gatavot var arī uz elektriskās vai gāzes plīts. Ak, jā — maltīti var pagatavot arī ar neredzamu mikroviļņu palīdzību. Taču gan pavāri, gan ēdēji atzīst, ka uz malkas pavarda gatavots ēdiens garšo pavisam citādi.

Dzīvas uguns pavardam ir arī kāda nianse, par kuru ikdienā neiedomājamies. «Sadegot malka patērē gaisu. Vakuums telpā nevar palikt, tāpēc tajā gribot negribot notiek gaisa apmaiņa. Cilvēkam šāda telpa, manuprāt, ir veselīgāka. Un, lai gan man pašam ērtības labad mājās ir gāzes plīts, uz malkas pavarda gatavots ēdiens man garšo labāk,» saka krāšņu mūrnieks Kaspars Kalējs.

Tiesa, ar gāzes degli vai elektriskās plītiņas riņķiem darboties ir it kā vienkāršāk. Pie malkas tomēr jāpiešaujas — gan katrai plītij un krāsnij, gan malkai ir savas īpatnības. Raksturs, ja gribat. Varbūt tas prasa ar dzīvuguns degamajām ierīcēm sadzīvot, sarunāties, veidot gluži personiskas attiecības, un līdz ar to šis cilvēciskums iekļūst arī ēdienā.

Iekurt arī vasarā

Daudz kas atkarīgs no malkas. Šoreiz neiedziļināsimies, no kāda koka iznāk spēcīgāks degamais. Bildīsim vien to, ka īsti laba malka kļūst tikai gadu žuvusi, tāpēc tai būtu vajadzīgi divi šķūnīši. «Ja malka nav kārtīgi izžuvusi, tā var kaitēt krāsnij vai pavardam. Slapja malka degot veido vairāk nogulsnējumu — darvu, kvēpus,» saka Kaspars. «Šai ziņā fantastisks izgudrojums ir skaidu briketes, kas gan ir nedaudz dārgākas, taču arī to siltumatdeve ir lielāka nekā malkai. Un ar diviem trim brikešu maisiem, kam bez problēmām var atrast vietu turpat dzīvokļa virtuvē, pietiek vismaz nedēļai.«

Kvēpi un darvas nosēdumi pazemina krāsns (plīts) siltspēju, aizķepina cukas, saskrien skurstenī, labākajā gadījumā pasliktinot vilkmi, bet sliktākajā — vienā nejaukā brīdī var aizdegties. «Lai neradītu šādus nosēdumus, nevajadzētu lietot slapju malku. Plīts vai krāsns kurtuvē nekādā gadījumā nedrīkst dedzināt plastmasas iepakojumus. Arī glancēti žurnāli nav piemēroti dedzināšanai malkas kurtuvē,» brīdina Kaspars.

«Lai gan krāsnis izmantojam tikai vēsajā laikā, bet vasarā karstuma dēļ cenšamies iztikt arī bez plīts izmantošanas, pa reizei uguns tomēr jāiekur un jāļauj krāsnij izkurties — lai nosēdumi, zirnekļu tīkli un putekļi neuzkrājas. Starp citu, nesen kamīnu veikalos parādījušies interesanti brīnumi — speciālas tīrāmās briketes, ar kuru palīdzību tiek nodedzināti sodrēji,» iesaka K. Kalējs.

Ja krāsni pārkurina, ķieģeļos vai to starpās rodas plaisas, kurās sakrājas dažādi gruži. Atdziestot mūrējums vairs nespēj atgriezties savā pamatstāvoklī. Ķieģeļi izļurkājas, un krāsns, kā tautā saka, vairs netur siltumu, jo karstais gaiss pa spraudziņām izsprūk laukā. Turklāt tas var draudēt ar ugunsnelaimi.

Reizi, bet labāk divreiz gadā visi plīts caurumi, tostarp skurstenis, jāiztīra. To prasa ugunsdrošības noteikumi. Tāpat būtu regulāri jāpārbauda, vai visi ķieģeļi ir savā vietā un nekustas, vai šīberi kārtīgi noslēdzas. Bojājumus iespējams pamanīt, ieskatoties krāsns vai plīts mutē. «Piemēram, to, ka krāsns bijusi pārkurināta, var noteikt ar aci. Podiņu malas kļuvušas apaļas, starp tiem izveidojušās šķirbas. Tad gan nekas cits neatliek kā vien ķerties pie pārmūrēšanas,» uzskata Kaspars.

Nekas nav mūžīgs

Tomēr, lai kā arī krāsni vai plīti koptu, reiz tomēr pienāk brīdis, kad tā jāmūrē no jauna. Kādu materiālu izvēlēties? «Krāsnij vislabākais materiāls neapšaubāmi ir podiņi,» uzskata Kaspars Kalējs. «Tas ir izstrādājums, kas radīts tieši šim nolūkam. Veidojot cukas (dūmu kanālus), tikai ar podiņu palīdzību oderes ķieģeļus var tik precīzi dozēt, lai kanāls veidotu perfektu vilkmi.» Runas par podiņu trauslumu arī neesot gluži pamatotas. «Protams, sadauzīt var visu. Taču man pašam ir vesela noliktava ar ulmaņlaika un pat cara laiku podiņiem, un tiem nav ne vainas,» apgalvo meistars. «Neesmu redzējis daudz tādu ķieģeļu krāšņu, kurās nebūtu plaisu. Podiņu krāsnīm, ja tās ir pareizi uzmūrētas, nav vajadzīgs remonts pat simt gadu. Turklāt, pateicoties gaisa kabatām, podiņi ilgāk tur siltumu.»

Protams, lētāk ir būvēt metāla krāsni (maksā ap Ls 200). Taču tā neizskatās tik labi kā podiņu krāsnis. («Es gan esmu redzējis nerūsošā nopulēta tērauda krāsnis — izskatās gluži kā spogulis!» bilst Kaspars.)

Jauna plīts ar mūrīti varot tapt, sākot ar aptuveni 400 latiem. Taču cena, protams, ir stiepjama. Viss atkarīgs no vajadzībām un materiāliem. Jāņem vērā gan piesildāmās telpas lielums, gan skursteņa iekšējais laukums un augstums. «Varu teikt vien to, ka meistari par viena podiņa ielikšanu prasa Ls 1,30. Padārgi, bet tā nu tas ir. Pašam labāk pie šādas lietas neķerties — mazākā nelaime varētu būt pilna māja dūmu. Es neesmu redzējis nevienu grāmatu, kas būtu perfekti uzrakstīta. Nianšu un knifu ir tik daudz, ka plīšu un krāšņu mūrēšanu var pilnībā apgūt vien praktiskā darbībā, mācoties no meistara,» apgalvo Kaspars Kalējs.

Metāllietas

Plītij riņķi ir viens no vārīgākajiem posmiem — atliek uz pārkarsuša riņķa uzšļākt šalti auksta ūdens, un tas ir pušu. Tas pats sakāms arī par plīts čuguna virsmu. Taču šādā gadījumā riskējam vien ar to, ka katliņš var iegāzties liesmās vai estēti viesi nošķobīs degunu par nelāgo plīts izskatu. Nepatīkamāk ir tad, ja pārdeg kurtuves restītes. Tad malka lāgā neturas savā vietā un kāda ogle var caur priekšējo vilkmi nodrošinošo atveri nejauši izsprukt uz grīdas. Lai gan teorētiski šī atvere nav ogļu izšmaukšanai labvēlīga (nodrošināta ar pelnu šaufelīti, kas noslēgta ar vertikālu plāksni, un grīdai plītspriekšā jābūt noklātai ar metālu), pēc brīvības izslāpusi uguns mēdz būt viltīga…

Plīšu cepeškrāsnis mēdz izdegt. Un tad pat vasaras vidū var iestāties īsteni Ziemassvētki — gribot negribot jāskaita pantiņš par nabadziņa pīrāga abiem apdegušajiem galiem. Kaspars iesaka: «Protams, jāseko līdzi cepeškrāsns stāvoklim. Ja radies caurums, var izlīdzēties ar nerūsošā tērauda plāksnes uzliku, taču ilgi uz to paļauties nevajadzētu.» Cepeškrāsni nomainot, jāizvēlas nevis pati lētākā, bet gan ar dubulto apvalku. Var pat kurtuves pusē tūlīt uzlikt vēl vienu nerūsošā tērauda plāksni (šis materiāls svelmi iztur ilgāk par citiem). Čuguna cepeškrāsnis, lai gan ir siltumietilpīgas (ilgi uztur siltumu) un tik ātri necaurdeg, tomēr salīdzinoši ātri savērpjas, un tad nu jādomā, kā pannu nolikt taisni, lai tauki vienā malā nesatecētu. «No šā viedokļa skārdenes ir labākas, jo atdzisušas atgūst savu formu,» saka K. Kalējs.

Ūdens katliņam, kas atrodas plīts aizmugurē, nekādā gadījumā nedrīkst ļaut tieši saskarties ar liesmām, citādi šis (parasti — alumīnija) izstrādājums ātri vien — divu trīs gadu laikā — būs beidzies. Tāpat šajā katliņā pastāvīgi jābūt ūdenim. «Ja plīts ir pareizi mūrēta, šajā katliņā ūdens nekad neuzvārās. Ja tā tomēr notiek, ir pamatotas aizdomas, ka mūrnieks, plīti mūrējot, vai nu nav bijis īsts plīšu meistars, vai arī sev vien zināmu iemeslu dēļ nohaltūrējis,» uzskata Kaspars.

Siltais mūrītis

Siltummūrīšus parasti veido kā vieglas konstrukcijas mūrējumus. «Šis vieglums jeb plānāki materiāli nepieciešami tālab, lai ātrāk dabūtu kāroto siltumu. Plānais mūrējums ātri siltumu uzsūc (atnāc mājās, iekurini plīti vai krāsni — kas nu mūrītim pievienots — un drīz vien jau baudi darba augļus), taču tikpat ātri siltumu atdod,» teic Kaspars.

Siltummūra priekšrocība ir gan šis ātrais efekts, gan tas, ka to iespējams satilpināt divās telpās — iebūvēt sienā, kas atdala istabas. Šādā gadījumā gan jārēķinās, ka siltummūrim arī jāizskatās kā mūrim. Jo vairāk dekoratīvu kārtu interjera vienotības labad tam būs uzklāts (apmetums vai krāsa; tapetes gan siltummūrim spēj uzlīmēt vien bagātnieks, absolūts estēts vai nezinītis — tās drīz vien siltuma ietekmē zaudē krāsu un nolobās, turklāt paaugstina ugunsgrēka iespējamību), jo neefektīvāka šāda konstrukcija ir. «Ir naivi cerēt, ka ar pieciem krāsas slāņiem pārklāts mūris dos telpai siltumu. Ja arī mūrīti krāso, vajadzētu izmantot nevis eļļas vai kādu moderno krāsu, bet veco labo ūdens emulsiju un pirms pārkrāsošanas iepriekšējo slāni nomazgāt,» iesaka Kaspars. «Vislabākais ir šādu siltummūrīti apdarināt ar emaljētiem podiņiem, taču atrast tādus, kas iederētos interjerā, ir grūti, turklāt šis materiāls ir padārgs.