Šī ir liela diena latviešu teātrim — Dailes izcilās aktrises VIJAS ARTMANES 75. šūpuļsvētki. Viņas vārds tikpat neizdzēšami ierakstīts arī kino vēsturē, tāpēc Artmani pazīst, pelnīti ciena un mīl arī aiz Latvijas robežām. Būtībā katra Mākslinieces loma ir vērtīgs zelta grauds, ko pārcilāt un saskatīt jaunas mirdzuma šķautnes.
Bet pētniecība lai paliek speciālistiem. Jubilejas priekšvakarā gaidu Mākslinieci viņas Murjāņu mājas dārzā. Rūgteni smaržo nupat appļautais zāliens. No baltām sniegapikām līdzīgu puķu biežņas izslīd lokans peļu junkurs un izrādīdamies papluinī košumkrūmu. Aiz žoga dun šoseja, un vēja pūsma birdina rožu ziedlapas. Pa verandas durvīm lēnām iznāk Viņa. Ne vairs pirms piecdesmit gadiem Dailē mirdzējusī Džuljeta. Taču mana sirds vienalga bijīgi notrīs, uztvērusi acij neredzamo skatuves karalienes starojumu.
– Esmu dzirdējusi, ka jūsu vārdā nosaukta zvaigzne.
– Ne gluži. Tas ir debesu ķermenis, ko dēvē par mazo planētu*. Pavisam sīka. Pērnajā vasarā man parādīja, kur to vēlu vakaros var saskatīt binoklī. Tāds niecīgs mirdzošs punktiņš. Īsti nezinu, ko ar tik maza izmēra platību es varētu darīt. Ne dārzus tur ierīkot, ne pasākt ko citu nopietnu. (Acis aiz tumšajām brillēm paliek nesaskatāmas, un vaibsti saglabā nopietnību. Bet Mākslinieces īsajiem smiekliem ir sudraba dzidrā skaņa.)
Debesis vērot man patīk. Agrā jaunībā pat biju sadomājusies mācīties astronomiju. Bet tur vajadzēja matemātikā labākas sekmes nekā manējās. Pavisam vāji man nebija. Cauri es tiku. Taču ne vairāk. Vēlāk ieraudzīju uz skatuves Žani Katlapu «Donā Karlosā» un samīlējos teātrī. Zvaigžņu pētīšana atkrita gluži dabiskā ceļā.
– Tad pie vienas reizes jautāšu: vai bieži pati esat jutusies kā zvaigzne?
– Šis jēdziens tagad ir stipri nodeldēts un, domāju, vairs neder mākslas virsotņu un meistarības apzīmējumam. Īsta kalpošana mākslai nav viena sezona televīzijas ekrānā vai uz estrādes. Tas ir mūža darbs. Mēs, aktieri, esam īpaša ļaužu kārta, kam ļoti daudz nozīmē būt pamanītiem. Skatītāju novērtējums mums ir vairāk nekā nauda vai lieli apbalvojumi.
Nesen biju Pēterburgā. Tur — kā tāds brīnums!… — joprojām nav mani aizmirsuši. Kronštatē, ostas pilsētā netālu no Pēterburgas, man bija sarīkots radošais vakars, ko pieskaņoja filmu festivālam par kara tēmu. Rādīja arī «Dzimtas asinis», kur spēlējām abi ar Jevģeniju Matvejevu. Viņš diemžēl no mums pērn aizgāja. Bet ir palicis viņa dibinātais fonds, kura piešķirto prēmiju man Kronštatē pasniedza. Tas bija kā ļoti aizkustinošs sveiciens no Jevģenija Semjonoviča.
– Par «Dzimtas asinīm» runājot, laikam ir vietā sacīt, ka šī filma jūs izveda pasaulē.
– Tā notika, jā. Filmu uzņēma 1963. gadā, un tā tūlīt kļuva ļoti populāra. Jo bija trāpīts ļoti jūtīgā punktā. Līdz tam kino par kara tēmu lielākoties varēja redzēt cīņas ierakumos, šaušanu un zaldātu varoņdarbus. «Dzimtas asinis» pieskārās tam dziļi cilvēciskajam, kas vienmēr ir pastāvējis — gan kara, gan miera laikos. Un, pateicoties tam, cilvēce izdzīvojusi un attīstījusies.
Tur ir stipri vienkāršs sižets. Kāds armijas seržantiņš palaists īsā atvaļinājumā taisni no kara un pa ceļam satiek jaunu sievieti Soņu — es filmā viņu spēlēju. Šī sieviete kopā ar saviem trim bērniem dzīvo stipri pieticīgos apstākļos mājiņā pie upes, kur viņa strādā uz pārceltuves. It kā jau nekas satriecošs starp sievieti un vīrieti nenotiek. Tomēr, karam beidzoties, bijušais karavīrs atgriežas namiņā pie upes. Kad Soņa sāk slimot un nomirst, vīrietis nešaubīdamies uzņemas atbildību par pilnīgi svešiem bērniem. Īstais tēvs gan parādās un gatavs viņus ņemt pie sevis, taču aizvilināt līdzi izdodas tikai pašu maziņāko.
Kāpēc es jums to tagad pārstāstu?… Tā cilvēciskā maiguma dēļ, kas piepilda filmu. Tā attiecību netveramā noslēpuma dēļ, kas neļauj sižetam kļūt banālam. Arī citās vecajās krievu filmās ir šis maigums. Tāpēc tās joprojām ļoti populāras par spīti dažreiz kokainajiem sižetiem. Skatītājs laiž gar ausīm ideoloģiskās runas un aicinājumus, jo viņu apbur tie šķietamie dzīves sīkumi uz ekrāna: kā parasta sieviete liek galdā azaidu un noglauda mazulim galvu, kā vīrietis slepus nopūšas… Tur norisinās bezvārdu sarunas, ko sadzird ne ar ausīm, bet ar sirdi. Jo šajā vienkāršībā — ne primitīvismā, tas ir kas ar mākslu nesaistāms! — ir bezgala daudz aizkustinoša.
Cilvēkam aizkustinājums ir nepieciešams dvēseles veldzēšanai. Aizkustinājums pieder cēlajiem pārdzīvojumiem, kas mākslā izvilina skatītājam asaras.
– Ar «Dzimtas asinīm» jums saistās tāli ceļojumi.
– Jā. Nokļuvu Buenosairesā, kas tiem laikiem bija liels brīnums. Bet vispirms uz Argentīnu aizceļoja filma. Bija paredzēta līdzdalība kādā festivālā. Taču kaut kas tur nojuka un mēs startējām tikai pēc gada. Jau toreiz valdīja liels amerikāņu kino pārsvars un spiediens no viņu producentu puses. Uz Holivudas krāšņo dekorāciju un spilgto efektu fona mūsu filmiņa izskatījās stipri pieticīga un pat pelēka. Balvas dabūja citi, toties mūsējai tika veltīta ļoti liela preses uzmanība. Gods kam gods, avīžnieki pamanīja maiguma stīgu, kas trīsēdama vijas cauri filmai, un nosauca par galveno vērtību. Maiguma deficīts pasaulē pastāvējis vienmēr.
Kā jau oficiālai delegācijai piedien, mums Buenosairesā daudz ko rādīja. Tur pirmo reizi mūžā nokļuvu hipodromā un ieraudzīju tā īpašo publiku. Dāmas milzīgās cepurēs, speciāli šūtos greznos tērpos, frizētas, ar satriecošām liekajām skropstām un citu krāšņumu!… Man mugurā bija vienkārši pelēki svārki un blūzīte no ķīniešu zīda. Pašas gaišie mati saķemmēti, fantāziju nelietojot. Taču avīzes, kā sarunājušas, rakstīja: «Vija Artmane atgādināja gleznu ziediņu.» Cildināja un apjūsmoja kādu īpašo noslēpumu, kurš man piemīt. Lai gan nekā tāda īpaša tur nebija.
Tā argentīnieši uz mani uzķērās. Līdzīgā veidā piemānīt pasauli man izdevies vēl šad un tad… (Tagad smieklos saklausāma arī Mākslinieces skatuviskā pieredze.)
– Bet Blaumaņa Kristīnes par hrestomātiskiem kļuvušie vārdi, trakulīgo Edgaru izvēloties: es nolieku savas vieglās dienas?…
– Ak tā. Jūs gribat zināt, vai filmā «Purva bridējs» neesmu apzināti maldinājusi skatītājus, bet dzīvē Kristīnes vietā būtu darījusi citādi. Nē, viņu tēlojot, manī nebija pretestības tēla rīcībai.
Kristīni es labprāt būtu spēlējusi jau agrāk, teātrī. Bet šo lomu deva citām aktrisēm. Man ne. Jo režisoriem bija radies priekšstats, ka esmu tāda smuka lellīte, kura mācēs pacelt tikai augstdzimušu un smalku jaunkundžu materiālu. Jo es vienmēr ļoti sekoju savai ārienei — manas nedaudzās baltās blūzītes mirdzēja, kurpes spīdēja, pati biju uzsvērti kārtīga. Daudzus tas maldināja: cilvēki domāja, ka esmu cēlusies no bagātas ģimenes. Viņiem prātā nenāca, cik grūti esmu augusi, — tēvs aizgāja bojā vēl pirms manas piedzimšanas, mamma strādāja ļoti smagi, un mēs abas dzīvojām cauri sāpēm un pazemojumiem. To posmu sīki esmu aprakstījusi savā grāmatā «Ziemcieši», ko drīz laidīs klajā izdevniecība «Pētergailis», tādēļ plašāk neiztirzāsim. Nu, lūk, šīs ārējās spodrības dēļ daudziem bija pārsteigums, ka režisors Leimanis iedeva man Kristīni: viņš laikam ir traks — tai lellei?!… Beidzot man bija iespēja pierādīt, ka varu spēlēt visu ko. Ne tikai skaistas dāmiņas.
Uzskatu, ka pavisam jaunai aktrisei, kam vēl sveša dzīves un sievietes pieredze, Blaumaņa Kristīne nav piemērota. Šis tēls jābūvē uz nobriedušu uzskatu pamatiem. Filma toreiz izraisīja diezgan daudz trokšņa. Latviešu literatūras skolotājas rakstīja avīzēm sašutuma pilnas vēstules, ka Kristīne uz ekrāna nav šķīstības iemiesojums — Blaumanis viņu esot zīmējis daudz, daudz skaidrāku. Atzīstu skatītāja tiesības paust savu viedokli. Bet arī šodien pastāvu, ka filmas Kristīnē ir saskatāma tieši tā sievietes pieredze, kura ļauj pilnā mērā apzināties svaru vārdiem par vieglo dienu nolikšanu. Ir pārāk sekli tur saklausīt tikai naivu uzupurēšanos vājību plosītam vīrietim. Jā, ikdienā tas vērojams bieži. Bet mākslas uzdevums taču ir pieskarties citiem apziņas slāņiem un modināt kaut nojausmu par divu cilvēku kopā ejamo ceļu, kur pats grūtākais ir otru saprast. Tur nevienam, arī līdz zelta kāzām nodzīvojušiem pāriem, nav simts procentu vieglu dienu.
– Un kādu ar tagadējām acīm redzat «Teātra» Džūliju Lamberti?
– Jebkuru lomu var spēlēt dažādi. Somerseta Moema prozas darbu izlasīju vēl pirms filmas scenārija, un tas mani darīja stipri domīgu. Atļaušos sacīt — Moems teātra vidi pārzināja stipri virspusēji. Nonācu arī pie atziņas, ka rakstnieks kaut kādu iemeslu pēc ne īpaši ieredzējis sievietes. Jo viņa uzzīmētā Džūlija tur bija stipri sekla būtne, kas visam pāri liek naturālu fizisko saskarsmi. Jā, tagad amerikāņu kino mūs paspējis pieradināt, ka tā ir norma. Bet aktrises Lambertes alkas mīlēt un būt mīlētai, kas skan Streiča kinoversijā, ir kas lielāks.
Tikai nepārprotiet tagad mani. Jo es nenostājos pret seksu. Vienīgi nepiekrītu likt absolūtu vienādošanas zīmi starp seksu un mīlestību un intīmi fiziskos kontaktus rotaļīgi apzīmēt ar jēdzienu «mīlēties». Ja patiešām tā būtu, tad cilvēka dvēseles ilgu, sāpju un pārdzīvojumu problēmu varētu atrisināt, sabūvējot sarkano lukturu mājas. Mīlestība, paldies Dievam, joprojām paliek noslēpums, kas piedzimst, attīstās un dzīvo vai zūd starp sievieti un vīrieti. Lai pārliecinātos, ka mīlestība pastāv, nav jālasa lielie klasiķi vai romantiķi. Pietiek uzmest aci normālam cienījama vecuma pārim, kas saskanīgi tipina pa ielu, pērk dienišķo iztiku un, savstarpēji izpalīdzot, pārvar neērtos tramvaja kāpšļus. Tajā pretī pasniegtajā rokā ir daļa no atbildes uz jautājumu: kas tad galu galā ir mīlestība? — saudzība, vēlēšanās vienam otru sargāt.
Sekss ir normāla fiziska funkcija. Bet māksla to nedrīkst rupji uzspiest. Diemžēl tā mūsdienās notiek.
– Aiz ikviena piedāvājuma taču stāv pieprasījums.
– Es nepiekrītu, ka zem šā lozunga ieraksta gan žāvētu desu, gan teātri. Tiesa, kaut kas kopīgs tur būs — arī teātris ir pārtika. Garam. Teātrī cilvēks meklē to baudījumu, ko nesniedz visizsmalcinātākās delikateses. Bieži viņš pat īsti nezina, kas tāds būtu vajadzīgs, lai apmierinātu neizprotamo trauksmi vai sirds smeldzi. Šādi mūsu dzīvā dvēsele pieprasa sev barību, kas izpaužas sajūtās. Neko jaunu es te neatklāju: skatuves mākslas sūtība ir raisīt sajūtas. Paliek vienīgi jautājums — kādas?
Šis laikmets piedāvā pašu rupjāko slāni. Vērojot, kā uz ekrāna vai skatuves saplūst pilnīgi atkailinātas miesas, skatītājam šķiet: cik drosmīgi un cik viss te ir īsts un patiess!… Tad kādēļ, teātra izrādei vai kinoseansam beidzoties, nav apmierinājuma? Kur gan tas rastos, ja nebija vielas pārdzīvojumam, ko raisīt ir mākslas uzdevums. Raisīt prieku, skumjas, sajūsmu, nožēlu, līdzjūtību. Arī dusmas un varbūt naidu kopā ar daudziem jautājumiem, kurus skatītājs labas izrādes laikā nemanot sev sāk uzdot. Bet atbilžu meklējums ir garīgā degviela. Ļoti žēl, ka mūsu laikmets par to negādā.
Nu, bet cilvēks, par laimi, savā būtībā nav tik trula radība, ka ņemtu pretī visu, ko tai izmet priekšā. Kad es vēl staigāju pa ielām un braucu pilsētas transportā, redzēju daudz brīnišķīgu jaunu cilvēku. Vēroju, kā viņi iet pāros vai pa vienam, kā sarunājas, kaut kur steidzas un skriedami lasa grāmatu. Jaunatne mācās, strādā un daudz paspēj. Tas dabiskās cilvēcības kodols viņos pastāv tīrs, neraugoties uz ārpuses spiedienu, un mākslas pienākums būtu šo skaidrību noturēt.
Svētulība mākslā man nav pieņemama. Arī dzīvē ne. Ņujorkā esmu redzējusi jezuītus, un viņu fanātismā degošās acis, zināt, ir briesmīgas. Bet tās gluži dzīvnieciskās izpausmes uz skatuves man riebjas. Attiecībās ar partneriem teātrī vienmēr esmu meklējusi maigumu un pēc tā tiekusies. Atrast maigumu un nodot to tālāk skatītājiem bija mans galvenais mērķis, uz kuru esmu gājusi visās savās lomās.
– Kā jūs izskaidrojat to, ka aktiera profesija, neraugoties uz pieticīgo atalgojumu, joprojām ļoti populāra?
– Tas ir labi. Lai cilvēki mācās. Viņi Kultūras akadēmijā dabū labu izglītību. Daži vēlāk noteikti nebūs aktieri. Visi, kas mācās, nekad nepaliek teātrī. Bet labā izglītība ļaus viņiem atrast sevi kādā citā lauciņā.
– Pieminējāt savas topošās grāmatas nosaukumu — «Ziemcieši». Tāds īpatnējs, kā no dārzkopības…
– Uz to pusi skan, jā, jā. Izdevniecībā saka, būšot grūti iztulkot citā valodā. Jo tad pazūd tas zemteksts. Ziemcieši… (Uz mirkli iegrimst domās.) Bet jūs paskatieties te, manā dārzā, visapkārt tikai ziemcieši! Vieni vienīgi ziemcieši. Lūk, tās gaiši rozā rozītes izdzīvo zem sniega un atkal zied. Pat šajā trakajā vasarā viņas paguva ziedēt diviem lāgiem — vispirms lielie čemi, tad mazie pumpuri. Atbrauc paziņas ciemos: «Ak vai, jums rozes laikam nosalušas.» Nē, nē, — es saku, — pašlaik vienkārši noziedējušas.
Nu, katra cilvēka mūžā, kad ir iziets daudz kam cauri, atradīsies savs ziemciešu lauciņš. Ko es ar to domāju, varēs saprast, manu grāmatu izlasot.
Ziemcieši ir laba izturības skola. Arī dzīvē mēs gūstam pieredzi no lietām, kas nav nemaz tik jaukas. Lai gan pati sev mākslā vienmēr esmu bijusi visnesaudzīgākais kritiķis, tomēr gluži bez ievērības neatstāju arī to, ko dzirdēju aiz muguras runājam. Tas man vienmēr lika izslieties, saņemties un spēlēt vēl labāk. Tādēļ droši saku, ka nelabvēļi nav man traucējuši vai dzīvi gandējuši. Drīzāk esmu viņiem pateicīga par to, ka uzturēja manī radošo spēku.
Mēs, aktieri, esam apveltīti ar īpašu sajūtu. Gan attiecībā pret skatītāju zāli — tu spēlē un uztver, kādas strāvas plūst no zāles, — gan attiecībā pret cilvēkiem. Un man liekas, ka ir pareizi tā: ja tu sajūti, ka pret tevi kādam nelabs prāts, tad pagriez viņam ceļu. Nav jākaro. Ja pildīsi to, kas tev jādara, pēc labākās sirdsapziņas, tā nelabvēlība tevi pat neskars un ļaunu nenodarīs.
Manī izraisa nožēlu cilvēki, kas otram vēlē ļaunu. Tas nozīmē, ka viņi nav atraduši savas dzīves garīgo piepildījumu.
– Atceros, pirms vairākiem gadiem kādā intervijā reiz sacījāt: ir tādas mīlestības, kas jānorij. Vai tas bija domāts attiecībā uz izrāžu partneriem?
– Tieši tā. Viņus visus esmu mīlējusi. Protams, katru pa savam. Teātra dzīve ir viltīga un kārdina ar piedāvājumu uz skatuves dzīvotās kaislības turpināt pēc priekškara krišanas. Es to sev aizliedzu. Jo nešaubīgi zināju, ka, izrādes jūtas pārceļot dzīvē, nodarītu pāri mākslai un pati sev. Tāpēc līdz pilnībai ņēmu pašu skaistāko daļu attiecībās ar partneriem — to, kura uz ekrāna un skatuves. Bet dzīvē nekad! Ne–kad.
Ja to pārceltu dzīvē, tad ikdienā man ar izrādes partneri attiecības neizbēgami veidotos tā, ka zaudētu mana loma uz skatuves. Jo līdzi vilktos ikdienišķo sīkumu un domstarpību aste. Skatītājs to tūdaļ pamana. Šīs lietas nav noslēpjamas. Tu esi apmierinājis savu cilvēcisko kaislību, bet mākslinieciskajā ziņā noteikti zaudēsi.
Tādā ziņā man ir kas ar «Teātra» Džūliju Lamberti kopīgs. Pārsvarā viņas paņēmieni ir aktrisītes gājieni. Taču, kad attiecības ar vīrieti sāk apdraudēt Džūlijas darbu, viņa šīs attiecības izslēdz. Es tāpat — kas man traucē, to izslēdzu! Pilnīgi un bez atgriešanās. Un punkts.
– Jūsu vīrs nebija uz šiem partneriem greizsirdīgs?
– Bija! Ļoti greizsirdīgs. Uz Jevgeniju Matvejevu jo sevišķi. Tas krievs viņam šķita neaprēķināms un stipri bīstams.
Pats Dimiters nebija nekāds svētais, un savu laulību izskaistināt es netaisos. Tomēr nevaru neatzīt, ka viņš man ļoti daudz iemācīja. Arī to, cik var paciest, kā vārdā paciest un ko paciešot darīt pašam ar sevi, lai nesalūztu. Es visu viņam varu piedot, jo Dimiters bija liels mākslā.
– Ko jūs nevarētu piedot nekādā gadījumā?
– Slepkavību. Bez variantiem. Nodevību?… Jā. Ir iespējams. Protams, nodevības piedošana pārsvītro jelkādas attiecības ar to cilvēku nākotnē. Tur ir pilnīgs krahs, ko nesaglābt.
Laupīt otram dzīvību ir kas prātam neaptverams. Man nav pieņemams arī tiesas spriedums par noziegumu sodīt ar nāvi. Briesmīgi.
– Tad liekam šim tematam punktu. Atļaušos kādu atkāpi… Astoņdesmito gadu vidū, būdama jaunatnes laikraksta redaktore, piedalījos Maskavā kādā plašā sanāksmē. Tur kopā ar teātra un kino ļaudīm bijāt arī jūs un es dzirdēju Gruzijas jaunatnes pārstāvi izmisīgi meklējam «blatiņu», lai nofotografētos kopā ar Viju Artmani — tādas bildes dēļ viņu apskaudīšot visi Kaukāza lielie varasvīri!… Jums taču gadījās bieži būt kopā ar tālaika varenajiem?
– Jā. Berlīnē, Kijevā, Maskavā, Londonā… Tikai ne Rīgā. Kad Operā notika tā dēvētie valdības koncerti, mani aicināja tur uzstāties. Draugi jokoja, ka esmu vienreiz iemācījusies dzejoli, kurš sākas ar rindu «Es eju pār robežām paceltu galvu… », un skaitu gadu no gada. Norunājusi parasti steidzos uz mājām.
Bet reiz mans priekšnesums bija ielikts programmas beigās. Iegāju aktieru ģērbtuvē pēc mantām. Skatos, Operas prīmas un vēl dažas aktrises liek pūderi, rūpīgi krāso lūpas. «Nu, smukas jau, smukas iesiet mājās pie vīriem,» saku. «Ko niekus,» viena atsmej, spogulī skatīdamās. «Pucējamies uz pieņemšanu Ministru padomē. Tu nenāksi?» Bet man kauns bija atzīties, ka neesmu ielūgta. Tāpēc nemācēšu pastāstīt, kā tur svinēja.
Te man atkal galīgi nesapasē ar «Teātra» galveno varoni Džūliju Lamberti visur ielūdza un gaidīja atplestām rokām, bet es savos ziedu laikos tādu viesmīlību, kā varētu domāt, nemaz nepiedzīvoju. (Tagad smieklos ir kas no Džūlijas valšķības un pašas Mākslinieces gudrības.) Nu gan aicina. Bet kur tad es, uz spieķa balstīdamās, tālu vairs tikšu? Pēterburgā tomēr saņēmos un ar mazmeitas palīdzību aizkļuvu līdz Smoļenskas kapsētai, kur apbedīta Svētā Ksenija. Patiesībā reāla sieviete ar apbrīnojamu un pamācošu dzīvesstāstu.
– Tā pati, kuru pareizticīgā baznīca kanonizēja gluži nesen?
– Ja nemaldos, astoņdesmito gadu beigās. Svētā Ksenija ir Pēterburgas simbols, un pilsētā jums pastāstīs leģendas. Bet saglabājušies arī fakti. Viņa dzīvoja astoņpadsmitajā gadsimtā un bija cara galma kora dziedātāja, pulkveža Andreja Petrova sieva. Tātad pārtikusi, lolota un greznās drēbēs. Kad pulkvedis pēkšņi nomira, jaunajai atraitnei bija tikai divdesmit seši gadi. Viņa it kā zaudēja prātu no bēdām — izdalīja visu mantu un mirušā vīra drēbēs klīda pa ielām, likdama sevi uzrunāt par Andreju Fjodoroviču. Tas izraisīja neizpratni, arī tenkas un klaju izsmieklu. Tikai laika gaitā cilvēki saprata, ka viņas izturēšanās ir Dievam piedāvāts upuris, izpērkot vīra negribēto grēku — pulkvedis šo pasauli atstāja, nepaguvis saņemt pēdējo svaidījumu. Nav šaubu, ka sieviete tā rīkoties spēj vienīgi ļoti lielas mīlestības vārdā.
Smoļenskas kapos atrodas baznīca, kuru būvēt palīdzējusi arī Svētā Ksenija. Viņa pa nakti, kamēr mūrnieki gulēja, nesa augšā ķieģeļus. Tāpēc šis dievnams ir cieši Ksenijai piederīgs. Turp joprojām plūst cilvēku straumes, lai uzticētu Svētajai savas bēdas un saņemtu atbalstu. Ne tikai baznīcā, pat pie tās žoga redzamas zīmītes ar Ksenijai veltītiem lūgumiem. Man teica, ka daudzās esot rakstīts tikai viens teikums: «Sdelaj, kak sama hočeš» («Dari pēc sava ieskata» — krievu val.).
Sakiet, vai tas nav augstākais ticības slieksnis, šī paļāvība — ar bezgalīgu cerību ielikt savu dzīvi Augstākā rokās? Jo patiešām bieži nezinām, kas mums vajadzīgs visvairāk, lai justos laimīgi.
– Un tomēr — kas, jūsuprāt?
– Garīgais dzīves piepildījums, kurš nav iespējams bez sirsnības cilvēciskajās attiecībās un godaprāta pret savu darbu. Tā visa mūsu laikam pietrūkst. Jā, atmoda mūs piecēla no miega rīcības ziņā. Bet garīgi mēs neatmodāmies, nē. Dzīvojam, kā sasaluši. Un vai Eiropa spēs izkausēt ledus, kas top arvien biezāki? Kā cits citu sargājām padomju gados, kā jutām līdzi un centāmies padot roku!… Ja tagad kādam klājas grūti, redzama salta atsvešinātība. Un tur nav vainīga manta, kuras dažiem daudz. Jo kas gan tā par sabiedrību, ja nav turīgu ļaužu, tikai nabagi. Šo vienaldzības sērgu dvēselēs iekopj katrs cilvēks pats, vairīdamies no pienākuma pret otra silto sirdi. Arī māksla te nav bez vainas, jo aizmirsusi sludināt alkas pēc saudzības un maiguma. Bet tas — vai pirmīt jau neteicu? — ir pats lielākais deficīts mūsdienu pasaulē.
Pirms kāda laika biju iegriezusies veco ļaužu pansionātā Berģos un mani tur satrieca briesmīgā mīzalu smaka. Burtiski kož acīs. Diemžēl mūža nogalē ne katrs jaudā sevi aprūpēt pats. Tāpēc jau nespējnieku nami pastāv. Protams, ka tur nokļūst slimi grūtdieņi. Bet tas nenozīmē, ka viņus drīkst turēt lopu kārtā. Par tādām lietām modē pārmest valdībai. Nē, nē. Valdība nav vainīga, ka vecīšu kopēji pazaudējuši kaunu un godaprātu attiecībā uz savu darbu. Saka, — apkalpotājiem mazas algas, kurš kārtīgs cilvēks par to naudu strādās. Nu, paklausieties!… Tad jau aktieri — vai teātrī jelkad daudz maksāts? — arī drīkstētu spēlēt šā un tā, pa roku galam. Bet mani kolēģi uz skatuves mūžam neizvēlēsies haltūru kā protesta ieroci. Jo mēs, aktieri, laikam esam savādnieki… Kurš vēl tā ik vakaru izvērš savu sirdi, plosa pa gabaliņam un met skatītāju zālē?
* 14. lieluma mazo planētu, piešķirot tai 4136. kārtas numuru, 1968. gadā atklāja ukraiņu astronoms Nikolajs Černihs. Viņš pats gandrīz pēc 30 gadiem — 1996. — ierosināja nosaukt šo debesu ķermeni izcilās latviešu aktrises Vijas Artmanes vārdā. Lai vienreiz apriņķotu apkārt Saulei, mazajai planētai nepieciešami apmēram trīsarpus gadi. Debesu tekuziņi sacīja, ka Mākslinieces jubilejas dienās Viju Artmani varētu meklēt starp Marsu un Jupiteru, Jaunavas zvaigznāja apvidū.