Uldevena pils Lielvārdē ir kritusi [papildinats ar Lielvārdes mēra viedokli]

Ja neesat pabijuši Lielvārdē, Uldevena pilī, vai vēlaties tur pabūt vēlreiz, jums jāpasteidzas — līdz novembrim vairs nav nemaz tik tālu. Skumji, ka šo unikālo, patlaban vienīgo šāda veida būvi Baltijā un, pēc Ogres pašvaldības vortāla [s:743] datiem, tūristu visapmeklētāko objektu rajonā, visticamāk, būs jānojauc vietējās pašvaldības neieinteresētības (vai varbūt gluži otrādi — pastiprinātas ieinteresētības par Daugavmalas zemi?) pēc. Un kauns arī.

Lūk, ko intervijā laikrakstam «Dienas Bizness»  (publicēta 24. augustā, autors — Andrejs Vaivars: [s:744]) par radušos situāciju pastāstīja projekta autors Agris Liepiņš:

— Latviju pāršalkusi vēsts, ka nolemts līdz šā gada beigām nojaukt Uldevena pili Lielvārdē. Kāds ir iemesls šādam lēmumam?
— Tā ir taisnība — 14. jūnijā esmu iesniedzis Lielvārdes Domei iesniegumu, kurā informēju, ka vēlos pārtraukt saimniecisko darbību šajā pilsētā — izbeigt nomas līgumu un līdz ar to nojaukt arī pili. Kad vadzis ir pilns, tad tas lūst.

1997. gada 19. jūlijā noslēdzu zemes nomas līgumu ar Lielvārdes Domi ar nolūku izveidot tur senlatviešu koka pils modeli kā tūrisma objektu. Toreiz tā bija absolūta bezprecedenta situācija — neviens nezināja, kā šo pili noformēt, jo tai nevar izveidot projektu šodienas izpratnē. Pēc šodienas mērogiem, tur ir šķūnīši. Īstenībā šāda pils tiek veidota kā mākslas darbs. Sākotnēji Lielvārdes Dome, pilsētas arhitekte bija pretimnākoša — mēs izveidojām nevis īstu projektu, bet gan koka pils modeli. Tika uzzīmēts ēku izvietojums aptuvenā shēmā. Loģiski, ka šādam projektam būvatļauju dabūt nevar, un mēs vienojāmies, ka tādas arī nemaz nebūs, ka arhitekte pieņems zināšanai, ka es to būvēju. Toreiz šī pils tika noformēta kā makets.
Viena lieta ir labs nodoms, pavisam cita — reālā dzīve. Domei labais nodoms bija un pārgāja — izrādījās, ka tā nav spējīga ievērot to zemes līgumu, ko pati bija noslēgusi, un tas notika hroniski.

— Bet kas tad īsti noticis?
— Zemes līgums bija nostiprināts Zemesgrāmatā, un es domāju, ka varu rēķināties ar to zemes gabalu, kas man ir iznomāts. Nekā! Jau gadu vēlāk caur man iznomāto zemes gabalu, mani nebrīdinot, kaimiņiene, bijusī vietējās Patērētāju biedrības šefpavāriene, kura tur bija iecerējusi uzcelt restorānu-bāru, vienā mierā sāka vilkt notekūdeņu cauruli, lai varētu pievienoties pilsētas notekūdeņu sistēmai. Lai tur vilktu trubu, tas bija jāsaskaņo gan ar Domi, gan arī mani. Ar Domi viss bija sarunāts, bet par mani bija kaut kā piemirsuši. Attieksme pret mani bija tāda, ka vainīgs ir nevis tas, kas nelikumīgi rok cauruli, bet tas, kas ir atnācis uz Domi, lai par to pakašķētos. Vēl gadu vēlāk atkal notika rakšanas darbi caur šo zemes gabalu, un ar mani atkal nekas netika saskaņots. Katru reizi samierinājos un piekritu jau notikušam faktam. Šādas nepārtrauktas zemes pārmērīšanas un dažādi rakšanas darbi ir notikuši nepārtraukti — 1998., 1999., 2001., 2004. gadā.

— Un katru reizi šis iznomātais zemes gabals kļuva arvien mazāks?
— 2003. gadā šī pati jaunuzceltā kroga īpašniece paziņoja, ka viņai iznomātais zemes gabals ir par mazu, jo viņai neesot vietas zālienam — tieši kroga durvju priekšā starp abiem īpašumiem ir servitūtceļš. Domei nebija ne mazāko problēmu viņai piešķirt gabalu no man iznomātās zemes. Tajā laikā es kopā ar podnieku Dumpju ģimeni līdzās pilij biju izveidojis 12. gs. arheoloģiskos cepļus, lai varētu izpētīt un citiem parādīt, kā attiecīgajā laika periodā tika dedzināti trauki. Šādi cepļi bija tikai trīs Baltijā. Viens bija šo podnieku dzimtas mājā, otrs — Brīvdabas muzejā, bet trešais — pie manis. Turklāt pirmie divi visai ātri tika likvidēti. Lai piešķirtu līdzās uzceltajam krogam papildu zemes gabalu, Dome nolēma pārcelt šo servitūtceļu tieši tur, kur bija izvietoti cepļi. Vienu dienu atbrauca buldozers un pārbrauca tiem cepļiem pāri. Cepļa tur vairs nav.

— Medijos bijusi informācija, ka pilij esot radušas problēmas saistībā ar it kā nelikumīgām ugunskuru vietām. Par ko īsti ir runa?
— Saimnieciskās darbības ietvaros tika piedāvāts pakalpojums — cilvēki varēja pils teritorijā ugunskurā uzcept savas desiņas. To patika darīt skolēnu grupām. Taču tā nu ir sanācis, ka manis jau daudzkārt pieminētajam krogam faktiski nav apmeklētāju. Risināmo problēmu apmeklētāju trūkuma sakarā kroga saimniece meklēja nevis savā lauciņā, bet manā, izdomājot, ka es speciāli kurinu ugunskurus, lai aizkūpinātu viņas apmeklētājus. Krogs tika uzcelts pērn. Vai tad agrāk mūsu ugunskurus neviens nemanīja? Rezultātā policijas darbinieki regulāri sastāda protokolus par ugunskura kurināšanu. Lielvārdes Dome man izteica brīdinājumu, uzlika par pienākumu saskaņot ugunskura vietas ar būvvaldi. Uzzīmēju attiecīgo shēmu, par pamatu ņemot pirms astoņiem gadiem pilsētas arhitektes M. Liepas apstiprināto pils teritorijas plānu. Šo shēmu kopā ar manu iesniegumu, lūdzot atļauju kurināt ugunskurus, šķiet, paspēja izskatīt faktiski visu Domes komiteju sēdēs. Kaut gan ugunskurs ir nevis pamatīga būve, bet neliels no dažiem akmeņiem izveidots aplis. Beigās tika nolemts, ka esot nepieciešams izstrādāt un saskaņot ugunskura vietas projektu uz ģenplāna bāzes. Kaut ko tādu darīt man vairs rokas neceļas.

— Bet vai nepastāv zināmi pašvaldības noteikumi par ugunskuru vietām, suņu pavadām un tamlīdzīgām lietām?
 —Protams, juridiski viss ir pareizi, un mani var «čakarēt», cik vien grib, taču jāņem vērā, ka runa ir par apdzīvotu vietu ar lauku teritoriju, kur ugunskuru uz savā apsaimniekošanā esošās zemes kurina katrs, kam rodas vajadzība sadedzināt izzāģētus koku zarus, pērnās lapas utt. Nevienu par to neaiztiek, izņemot mani. «Neatkarīgajā» bija rakstīts — uzņēmējs vīlies, nesaņemot īpašu attieksmi… Nu, neprasu es nekādu īpašu attieksmi! Es prasu, lai pret mani būtu tāda pati attieksme kā pret citiem.

— Lielvārdes mērs A. Troska paudis pārmetumus par nekomunikēšanos ar viņu. Cik lielā mērā tas atbilst patiesībai?
— Iesniegumu par zemes nomas līguma laušanu, kā jau minēju, esmu iesniedzis 14. jūnijā. Līdz pat šai dienai no Domes puses nav nekādas atbildes, lai gan likumdošana paredz, ka pašvaldībai uz jebkuru iesniegumu jāsniedz atbilde divu nedēļu laikā. Tostarp laikrakstā «Diena» es lasu, ka Troskam nav zināmi manas rīcības iemesli, jo neesmu ar viņu izrunājies. Nav īsti skaidrs, kā tai sarunai jānotiek. Esmu iesniedzis dokumentu, un, ja Dome uz to nereaģē, tā acīmredzot to ir pieņēmusi zināšanai. Ja domnieki vēlas ar mani parunāties, viņiem vajadzētu atsūtīt oficiālu uzaicinājumu, bet nekādas reakcijas nav. Nedomāju, ka man būtu jāstāv pie mēra durvīm un jāprasa — nu, tad jūs vēlaties ar mani runāt vai nevēlaties… Tas ir smieklīgi! Ticu, ka vietējie tieši tā kārto attiecības ar Domi, bet es tā nedarīšu. Vēlos kārtot attiecības ar pašvaldības amatpersonām tā, kā tas ir pieņemts normālā valstī.

— Cik lielas investīcijas ir ieguldītas Uldevena pilī šo astoņu gadu laikā, kopš tā tika sākta veidot?
— To es neesmu rēķinājis. Esmu ņēmis kredītu bankā, daudz ir palīdzējuši dažādi sponsori, tostarp DB. Esmu ieguldījis savu algu, ko nopelnu DB. Lielākā vērtība jau tur ir paša darbs un zināšanas.

— Lielvārdes mērs A. Troska pieļāvis iespēju, ka patiesā vēlme, iespējams, ir, lai pašvaldība atpērk šo īpašumu. Cik lielā mērā tas atbilst patiesībai?
— Negribu, lai kāds no manis kaut ko pērk. Man šis objekts ir sirdsdarbs. Labi apzinos, ka tam jebkāda vērtība ir tikai tik ilgi, kamēr tiek noturēts 12. gs. stils, kamēr tur netiek pārdoti hamburgeri ar limonādi. Ir, protams, bijuši apmeklētāji, kuri nākuši pilī, uzdodot jautājumu — kur te var iedzert šņabīti? Bet šeit jābūt zināmam stoiciskumam, lai nekļūtu par subproduktu tirgotavu. Es negribu redzēt savu darbu «izķēzītu», kad uz kāda stūra karājas mikimauss. Man arī nav skaidrs, kāpēc Lielvārdes mērs šādu pārpirkšanas domu ir izteicis.

— Vai var teikt, ka pils kļuvusi par upuri pašvaldības patvaļai?
— Man liekas, ka esmu kļuvis par upuri savai kārtībai. Citiem, kas strādā Lielvārdē, viss taču ir labi, viņi māk ar domniekiem visu sarunāt, un tikai man nekas nav labi. Acīmredzot vaina ir manī.

— Kas tieši izraisīja lūzumu, kad tika nolemts, ka pils ir jājauc nost?
— Es sēdēju rindā administratīvajā komisijā, lai kārtotu lietas par kārtējo man sastādīto protokolu, un bez manis tur bija tikai pusaudži, kuriem bija uzlikti sodi par dzeršanu diskotēkā un tamlīdzīgām lietām. Sēdēju starp viņiem un domāju — kā es esmu nonācis līdz tam, ka savos 45 gados, būdams lielākā Ogres rajona tūrisma objekta īpašnieks, kā puišelim jāsēž starp bērniem, kurus soda par alus dzeršanu? Tad es arī nolēmu — Dievs ar visu, ja jau reiz es visiem traucēju, jaukšu to visu nost.

— Vai pastāv iespēja, ka tiks sākts līdzīgs projekts kaut kur citur Latvijā?
— Nē! Divas reizes mūžā tādas lietas nedara.

Telefonsarunā ar A. Liepiņu uzzinu — ir doma patlabanējo «virsaiša namu» demontēt un pārvest uz savas mājas pagalmu, lai būtu vismaz kur izvietot Uldevena pils ekspozīciju. Šķiet, mākslinieks samierinājies ar domu par sava darba nojaukšanu. Vismaz vārdos.

Vēl uzzinu, ka Lietuvā patlaban līdzīga pils ir tapšanas stadijā, arī igauņi rosoties.

Nu ko — cerēsim, ka varbūt vēl kas mainīsies vai vismaz izdosies projekts Tērvetē, pie kā patlaban idejiskā līmenī strādā cita entuziastu grupa. Bet ja ne, brauksim koka pilis skatīties pie brāļukiem un estiņiem, attieksme ir daudz pretimnākošāka.

30.08.2003.

Šodien, telefonsarunā ar Lielvārdes mēru A. Trosku uzzinu, pils netiks nojaukta. Pēc tikšanās ar tās saimnieku, A. Liepiņu atrasts risinājums domstarpībām un drīzumā gaidāms plašāks, abpusējs komentārs par turpmāko situācijas attīstību un sadarbību.

Papildus tam A. Troska norāda, visvairāk šajā lietā esot emocijas un mediju ažiotāžas, jo doma par pils demontāžu patiesībā neesot pat pieļauta…