FOTO: AFI/Normunds Mežiņš

Ar nesen nodibinātās partijas «Jaunā politika» priekšsēdētāja vietnieku ALFRĒDU ČEPĀNI sarunājas «Latvijas Avīzes» žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

— Jāsaka godīgi, ka «Latvijas Avīzes» lasītāji uz partiju «Jaunā politika» skatās ar aizdomām. Pirmkārt, nekā jauna tur neesot — visi politiķi iepriekš kaut kur darbojušies. Otrkārt, aizdomas, ka tāds nosaukums paņemts, lai kaitētu Repšes partijai. Ko jaunu no jums var sagaidīt?

— Attieksme tiešām ir diezgan piesardzīga. Lielākā daļa uzskata, ka partijas veidotāji ir galvenokārt krievu cilvēki, kuri izgudrojuši jaunu nosaukumu un varbūt grib kādam ieriebt. Runājot par nosaukumu — kad Dolgopolova kungs aizgāja no Tautas saskaņas partijas, viņš izveidoja sabiedrisku organizāciju «Cita politika». Tajā darbojās arī Rīgas domes deputāti Normunds Ozoliņš, Oļegs Ščipcovs un Leonīds Kurdjumovs, kuri domē izveidoja frakciju ar tādu pašu nosaukumu. Acīmredzot tagad arī es pievienošos šai frakcijai. Kad radās ideja par partijas veidošanu, sākotnēji bija iecerēts, ka arī to sauks «Cita politika», nevis «Jaunā politika». Taču Uzņēmumu reģistrā pateica, ka nevar būt divas sabiedriskas vai politiskas organizācijas ar vienādu nosaukumu. Tādēļ bija jāizdomā kas cits un radās «Jaunā politika».

— Kāpēc šis vārds — «jaunais» — ir tik populārs Latvijas politikā?

— Jā, populārs tas ir, pat pārāk populārs. Es domāju, ka vārds «jaunais» Latvijas politikā jau ir sevi devalvējis. Pēc tā visa, ko darījušas partijas.

— Un tomēr jūs ķērāties pie šīm devalvētajām vērtībām?

— Kaut kā tas bērns bija jānokristī. Galu galā nav jau tik liela nozīme nosaukumam… Kāpēc es piekritu iesaistīties šajā partijā? Jau kādus sešus gadus esmu prom no aktīvās politikas. Arī no Demokrātiskās partijas aizgāju — biju bezpartijiskais un jutos, godīgi sakot, lieliski. Taču, kad pēc nelaiķa Pētera Laķa es nokļuvu Rīgas domē un ieraudzīju, kā tur risinās vai, pareizāk sakot, nerisinās jautājumi, nolēmu, ka vajadzētu mēģināt atgriezties politikā. «Jaunās politikas» dibināšanas sapulcē kā dibinātāji piereģistrējās 742 cilvēki, no kuriem 315 bija latvieši. Kad Dolgopolova kungs mani nosauca par vienu no priekšsēdētāja vietniekiem, man tas bija kā āmura blieziens pa pieri, jo pirms tam par to netika runāts. Taču es piekritu. Šobrīd ir iesniegti dokumenti partijas reģistrācijai. Ir paredzēts, ka janvāra beigās vai februārī pirms pašvaldību vēlēšanām notiks «Jaunās politikas» pirmais kongress. Atklās gan, un man ir ticība, ka mēs būsim diezgan ietekmīgi cilvēki pašvaldību vēlēšanās un vēlāk arī Saeimas vēlēšanās.

— Vai priekšsēdētāja vietniekiem pienākumi ir sadalīti?

— Esam savstarpēji vienojušies, ka mans darbības lauks pēc partijas reģistrācijas būs Kurzeme, kur rajonos un pilsētās vajadzētu veidot reģionālās organizācijas. Kurzeme ir vislatviskākais Latvijas novads, un, ja latviešu cilvēkiem nebūs uzticības pret šo partiju, man ies ļoti grūti. Es to labi apzinos.

— Čepāni viņi noteikti atceras.

— Atceras varbūt mana gadagājuma cilvēki, bet jaunākiem mans vārds, iespējams, neko neizsaka. Liepājā, es domāju, problēmu nebūs. Dibināšanas sapulcē bija vairāki liepājnieki, arī diezgan labi pazīstami. Ventspilī jau ir viena reģionālā partija un, vai mēs tur veidosim savu nodaļu, nezinu. Godīgi sakot, diezgan šaubos.

— Vai jūs nesaplūdīsiet ar to Ventspils partiju?

— Par to nav runāts, bet, ja partija «Latvijai un Ventspilij!» piekristu sadarboties, mums nekādu iebildumu nevarētu būt.

— Jums jau arī to partiju varētu saukt «Rīgai un Latvijai!».

— Uzsvars tomēr nebūs tikai uz Rīgu… Daži jau man saka — tu kā vecs partijnieks bez partijām laikam dzīvot nevari. Bet es neņemu ļaunā, lai tā būtu. Man tiešām brīžiem ir kauns par to, kas notiek mūsu valstī. Man ir kauns, ka es, Alfreds Čepānis, esmu piedalījies šīs valsts atjaunošanā. Es uzskatu, ka varētu kaut ko darīt, lai lietas mainītu uz labo pusi. Man pašam ne partijā, ne citur amatus nevajag. Taču es gribētu, lai arī citi dzīvo labāk. Lai tās iestādes, kuras cilvēki ievēlējuši, — pašvaldība, Saeima, valdība — strādātu nevis sev, bet vēlētājiem. Man nav pieņemams, ka darba laikā, zvanot uz Rīgas domes telefoniem, ļoti bieži neviens neatbild. Man nav pieņemams, kā tiek dalīts Rīgas domes budžets. Daudzas sabiedriskās organizācijas ir izveidotas tikai un vienīgi tāpēc, lai no Rīgas budžeta dabūtu ārā naudu. Bija viens kuriozs. Sociālo jautājumu komitejā, kurā es arī esmu, kāda sabiedriskā organizācija iesniedza priekšlikumu, lai piešķir naudu koncertakcijai «Šodien esmu skaidrā». Es pajautāju — kāpēc jūs tikai šodien esat skaidrā, kāpēc jūs vienmēr neesat skaidrā? Viņiem nebija ko atbildēt. Labi, ka deputātiem pietika prāta šo priekšlikumu noraidīt. Bet tādi lūgumi ir ļoti bieži un arī deputātu vidū ir cilvēki, kas tos lobē. Man šķiet, ka tie 220 miljoni latu, kas ir Rīgas budžetā, tiek izlietoti stipri vien nesaimnieciski. Starp citu, man nesen bija iespēja parunāt ar Lemberga kungu un es jautāju, cik nopietni viņš uztver priekšlikumus kandidēt Rīgas domes vēlēšanās un kļūt par galvaspilsētas mēru. Viņš atbildēja — ja būtu pārliecība, ka viņa vadītais saraksts iegūs absolūto vairākumu, tad varētu domāt. Bet pie tā ķīseļa, kas tagad ir domē, neko nevarot izdarīt. Manuprāt, no 60 deputātiem ir ļoti maz tādu, kurus interesē Rīgas attīstība. Vairāk interesē savas lietas, savu radu lietas, politiskā ietekme, dažādi amati un tamlīdzīgi.

Tas pats notiek valdībā, it sevišķi bija Repšes laikā. Tieši Repše ar savu stulbumu tukšoja valsts kasi…

— Un Emsis netukšo?

— Emsis tagad valsts kasi pilda, ar viņu ir iespējams runāt.

— Kāda garantija, ka jūs būsiet labāki nekā visi pārējie?

— Garantijas nav. Garantēt es varu tikai pats par sevi. Starp «Jaunās politikas» dibinātājiem es redzēju daudzus sakarīgus un prātīgus cilvēkus, ar kuriem es esmu gatavs kopā darboties.

— Bet visās partijās daži tādi ir.

— Jā, un man ir žēl, ka nevar īstenoties Berklava kunga aicinājums visiem latviešiem samesties kopā un izveidot vienotu labējo partiju bloku.

Es ļoti ceru, ka «Jaunajai politikai» vai «Citai politikai», kas, starp citu, saglabāsies kā sabiedriska organizācija, izdosies mūsu it kā etniskos pretiniekus krievus padarīt par sabiedrotajiem. Tie krievi, kas piedalījušies jaunās partijas veidošanā, vairs neatbalsta tās idejas, ko sludina «PCTVL» vai Sociālistiskā partija. Viņi nav ortodoksālie komunisti, bet cilvēki, kuri iepazinuši īpašuma un naudas saldmi, kuri negrib restaurēt sociālismu Latvijā un kuriem iet pietiekami labi, lai viņi nevēlētos atpakaļ vecos laikus. Kā jūs paši rakstāt — bizness Latvijā ir krievu rokās…

— To viņi paši saka.

— Kāpēc gan latviešiem šos cilvēkus nedabūt savā pusē, lai viņi būtu tie, kuri kopā cīnās pret pašreizējo, bieži vien Latvijai nepieņemamo Krievijas politiku.

— Nodoms ir labs, bet tas nav nekas jauns. Par saskaņu un izlīgumu jau sen runā Jānis Jurkāns un Jānis Urbanovičs.

— Es šobrīd nevaru pateikt, ka es ar kaut ko esmu labāks par citiem. Kā katrās vēlēšanās cilvēkiem ir izvēle. Līdz šim gan bijis tā, ka jaunveidotās partijas vēlēšanās ņēmušas virsroku pār vecajām. Tā tas bija ar «Latvijas ceļu», pēc tam ar «Saimnieku», ar Tautas partiju, «Jauno laiku». Es domāju, ka «Jaunā politika» varētu būt pietiekami stipra, ja latvieši atradīs ceļu uz šo partiju. Mans optimisms balstās arī uz to, ka mums ir pietiekami liels atbalsts uzņēmēju aprindās Latvijā, uzņēmēju aprindās Eiropā, uzņēmēju aprindās Krievijā un Baltkrievijā.

— Es saprotu, ka partiju varētu atbalstīt krievi un latvieši, kuri iekoduši «kapitālisma rausī». Tātad tā būs tāda labi nodrošinātu cilvēku partija. Taču krievu avīzēs Dolgopolova vadītā frakcija izpelnījās uzslavu par to, ka pieprasīja pārdēvēt Dudajeva ielu.

— «Citas politikas» frakcijas deputāts Normunds Ozoliņš bija pienācis arī pie manis un lūdza, vai nevarētu atbalstīt šo ierosinājumu. Es teicu — ja nebūs galīgi nekā cita ko darīt, varbūt varētu arī pie šīs «lielās, valstiski svarīgās» problēmas atgriezties. Bet šobrīd es to kategoriski atteicos darīt un partijas dibināšanas sapulcē teicu, ka Dudajeva ielas pārdēvēšana nebūs mana prioritāte. Es gan teicu, ka man prioritāte nebūs arī cīņa pret Latvijas Republikas Izglītības likumu. To es nedarīšu.

— Tā teica Čepānis, bet Normunds Ozoliņš gan acīmredzot nav pārdomājis. Ja viņš ir «Jaunajā politikā», tad es šai kompānijai neuzticos.

— Bez Ozoliņa droši vien ir vēl daudzi, kas domā citādi nekā es vai citi partijas veidotāji. Bet ko darīt? Nolamāt viņus un turēties pa gabalu? Vai tas būtu prātīgi?

— Bet kas ir tas spēks, kas nosaka garu partijā?

— Pēc partijas dibināšanas sapulces manam kolēģim Igoram Grauram televīzijā jautāja — kāpēc jūs nesaplēsāties? Viņš pajautāja pretī — vai tad vajag? Es gribu jautāt tāpat — vai tad vajag?

— Ja tiek veidota jauna partija, gribas to aptaustīt tāpat kā jaunu naudu. Bet, ja tai virsū ir Ozoliņa «portrets», tad nekāda uzticība nerodas.

— Varbūt tieši man tādu Ozoliņu izdosies pārliecināt, ka viņa pozīcija nav pareiza. Es pamēģināšu.

— «Jaunās politikas» programmas pamatnostādnēs lasāms punkts «Saglabāsim vidējās izglītības iespējas nacionālo minoritāšu valodās». Ko tas nozīmē, vai izglītības reformas atcelšanu? Jūs pats teicāt, ka nenācāt uz partiju, lai cīnītos pret Izglītības likumu.

— Nē, tas nozīmē, ka Latvijā ir iespēja darboties ukraiņu, baltkrievu, krievu, ebreju un citām skolām. Reforma noteikti netiks atcelta. Par šiem jautājumiem es esmu runājis krievu presē. Mans arguments ir tāds — ja latviešu pasaulē būtu tikpat daudz cik krievu — 150 miljonu, droši vien, ka nebūtu tik asi jāuzstājas par latviešu valodas saglabāšanu. Taču mūsu ir simts reizes mazāk un, ja mēs neko nedarīsim, tad pēc 50 gadiem latviešu valodas nebūs. Padomju Savienībā pazuda apmēram 40 mazās valodas, es negribu, lai latviešu valoda pazustu tāpat. Es saprotu, ka kādam var nepatikt likums, bet te ir Latvijas valsts un tie ir Latvijas likumi.

— Runājot par Latvijas likumiem un valodu, «Jaunās politikas» dibināšanas kongresā krievu valoda skanēja ļoti bieži, bet pavisam nelāgi bija dzirdēt Rīgas domes deputāta Oļega Ščipcova paziņojumu — te, lūk, viņš varot runāt krievu valodā, bet savā darba vietā pagaidām diemžēl ne. Neviens neuzkāpa tribīnē un neteice — nē, Ščipcova kungs, Rīgas domē jūs nekad nerunāsiet krieviski.

— Jūs gribat, lai uzreiz ir konflikts. Ščipcovs noteikti labi apzinās, ka partijas saietā viņš var runāt krieviski, bet Rīgas domē un no Saeimas tribīnes viņam jārunā latviski. Es te neredzu problēmu. Žēl, protams, ka viņš nerunā latviski.

— Tāds iespaids, ka pirms pašvaldību vēlēšanām no ierakumiem lien ārā visi «vecie zaldāti». Te jūs dibināt jaunu partiju, te «Latvijas ceļš» sanāksmē stāsta, ka varētu būt laba alternatīva visiem pārējiem politiskajiem spēkiem. Ko tas nozīmē?

— Laikam to, ka «vecie zaldāti» nav mierā ar to, ko sadarījuši «jaunie zaldāti». Tiem jaunajiem ir daudz ambīciju, taču nav prāta, lai valdītu valsti un pašvaldības. Un te man jāmin viens piemērs par pašreizējo ārlietu ministru Arti Pabriku. Viņš jau otrajā dienā pēc iecelšanas pieļāva rupju kļūdu, sākdams lamāt Baltkrievijas prezidentu Lukašenko. Man saka, ka Pabriks esot jauns ministrs, nacionāli noskaņots. Es esmu vecs un arī nacionāli noskaņots, bet tādēļ man nav jārok bedre savai valstij. Ar vienu uzstāšanos Pabrika kungs Latvijai izdarīja vismaz 15 miljonu dolāru lielu zaudējumu. Nevar taču tā rīkoties, ja mēs gribam dzīvot daudzmaz labāk. Arī man Lukašenko nav ne rads, ne draugs. Varbūt viņš ir slikts, bet tā ir pašu baltkrievu darīšana.

— Dzirdēts, ka uz Rīgas domi «Jaunā politika» iešot kopā ar sociāldemokrātiem.

— Pie stipriem vienmēr ir nākuši klāt un no vājiem vienmēr bēguši prom. Ja sociāldemokrāti grib taisīt vienotu sarakstu ar «Jauno politiku», tas nozīmē, ka viņi nav pārliecināti par savu spēku.

— Vai jūsu partija ir sociāldemokrātiska?

— Domāju, ka ne. Mēs esam runājuši, ka nevienu neatraidīsim — vai tie būs sociāldemokrātiski, kreisi, labēji vai centriski. Bet, ar ko mēs oficiāli iesim kopā, par to runa nav bijusi.

— Vēlētāji, pirms izšķirties par jums balsot, noteikti uzdos daudz jautājumu. Arī to, vai jūs piekrītat, ka Latvija bija okupēta.

— Man šo jautājumu uzdod kopš 1989. gada, kad es braukāju pa Latvijas novadiem, aģitēdams, lai mani ievēl par PSRS tautas deputātu. Taču tolaik es nevarēju atbildēt, jo nezināju. Vēsturi mācījos no padomju laikā izdotām grāmatām, kur 1940. gada notikumi tika pasniegti pavisam citādi. Taču tagad mums ir bijusi iespēja iegūt daudz plašāku un precīzāku informāciju un man par to, ka Latvija tika okupēta, vairs nav nekādu šaubu.

— Vai jūsu partijā vairākums domā tāpat?

— Esmu pārliecināts, ka jā.

— Lai atkristu jautājumi un aizdomas, jūs to varētu iekļaut arī partijas programmā.

— Jā, to varētu. Man gan noteikti atgādinās, ka 1996. gadā, kad Saeimā tika pieņemta deklarācija par Latvijas okupāciju, es nebalsoju par šo dokumentu. Bet ir pagājuši astoņi gadi un šis tas manā uztverē ir mainījies.

— Nav jau tā, ka latviešiem visu laiku gribētos runāt par okupāciju. Nekāda prieka no tā nav. Diemžēl šis okupācijas laiks ir atstājis sekas un tās turpina ietekmēt politiku arī mūsdienās.

— Par šo jautājumu man reiz Maskavā bija saruna ar kādu ģenerāli vēl pirms Padomju Savienības sabrukuma. Viņš izteicās, ka situācija esot tāda, it kā latvieši restorānā piecēlušies no galda un grib aiziet nesamaksājuši. Es atbildēju, ka šis ģenerālis aizmirsis, kurš pie kura galdiņa piesēdās — mēs pie jūsu vai jūs pie mūsu.

— Vai jūs arī mūsdienu «ģenerāļiem» esat gatavs tā atbildēt.

— Ja Latvijā ir kāds ģenerālis, kurš grib tādu jautājumu uzdot.

— Es domāju politiskos ģenerāļus, kuri kandidē vēlēšanās un tiek ievēlēti.

— Tie nav ģenerāļi. Īstie ģenerāļi ir tie, kas grib Čakstes pieminekli nolikt tur, kur bija Ļeņina piemineklis.