Latvijas armija turpinās modernizēties

28. oktobra «Latvijas Avīzē» jau iepazīstinājām ar 2005. gada valsts aizsardzības budžeta projekta galvenajām līnijām naudas izteiksmē. Šoreiz intervijā ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu par dažām svarīgākām lietām, kas slēpjas aiz cipariem, protams, tik atklāti, cik nu tas militārā nozarē iespējams.

— Daudz naudas aiziet un turpmākajos gados aizies karavīru sociālajām vajadzībām, kas ir ļoti svarīgi, pārejot uz profesionālu armiju. Kā zināms, no 2006. gada 1. janvāra mums vairs nebūs neviena obligātā dienesta karavīra. Šīs sociālās lietas ir ļoti svarīgas tieši tagad, nevis kaut kad tad, jo cilvēki profesionālam dienestam mums jau tagad jāsāk meklēt un gatavot. Savukārt nākamajam karavīram jāzina, kādi būs viņa dzīves apstākļi. Kopš 1. jūlija paaugstinājām algas. Tas bruņoto spēku sistēmai nebija viegli, bet mēs to izdarījām. Arvien jādomā par dzīvokļu un dienesta kopmītņu celtniecību pie karaspēka vienībām. Šogad uzbūvējām 80 dzīvokļu namu Ādažos, dienesta viesnīcu Alūksnē, izremontējam kopmītnes Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem.

Jauni «Mercedes», jaunas šautenes

— Labi dzīves apstākļi, protams, ir ārkārtīgs svarīgi, lai karavīrs varētu ar visu sirdi un dvēseli nodoties dienestam, taču arī karavīra dienesta apstākļi un aprīkojums ir tikpat būtiski.

— Ja rūpīgi saliekam kopā nākamā gada budžeta projekta pozīcijas, tad varam secināt, ka trešā daļa aiziet attīstībai. Karavīru novecojušo individuālo ekipējumu nomainām pret jaunu, pakāpeniski iegādājamies pretgaisa aizsardzības sistēmas raķetes. Domājam par autoparka nomaiņu: lielākā daļa automašīnu ir vecas un ar neekonomiskiem benzīna dzinējiem, kuru vietā nepieciešami dīzeļi. Plānots, ka 400 jaunus un mazlietotus militāros «Mercedes» un «Scania» iegādāsimies no Norvēģijas armijas. Tā būs normāla šodienas tehnika, ko lieto armijā visā pasaulē.

— Šos 400 automobiļus pirksiet vairāku gadu laikā?

— Nē, cerēsim, ka jau nākamajā gadā visi šie automobiļi būs Latvijas armijas rīcībā. Vēl teju parakstīsim līgumu par 35 sanitāro «Mercedes» iegādi no Vācijas, tādējādi visas bruņoto spēku vienības uzreiz nodrošināsim ar jaunu tehniku, kurai turklāt jau būs medicīniskais aprīkojums.

— Man latviešu karavīri teikuši, ka viņiem ir kauns par saviem strēlnieku ieročiem, sevišķi tad, kad nostājas līdzās citu valstu karavīriem. 1949. gada (!) parauga saliekamo triecienšauteni viņi pat neņemot laukā no kastēm, lai par viņiem nesāktu smieties…

— Līdz šā gada beigām saņemsim jaunus strēlnieku ieročus ar 5,56 milimetru kalibru. Nākamajā gadā mums pilnīgi jāpāriet uz jauniem ieročiem, jo pašreizējais AK-4 patiešām ir novecojis modelis. Irākas pieredze mums rāda, ka triecienšautenēm jābūt īsākām, vieglākām un ar ietilpīgākām magazīnām. Šos ieročus uzreiz apgādāsim ar visu to, kas šodien nepieciešams modernam karavīram: optiskiem tēmēkļiem, nakts redzamības iekārtām, zemstobra granātmetējiem. Karavīram jājūt, ka par viņu rūpējas, un viņam jābūt pārliecinātam par sevi. Šodien vēl precīzi nevaru pateikt, kāda būs šo ieroču marka — to noskaidrosim konkursa kārtībā.

Militārā bāzē kabinets būs arī Valsts prezidentam

— Bet modernā karā, kā zināms, ne tuvu visu izšķir strēlnieku ieroči.

— Tieši tā. Pēdējie gados sakaru, informācijas tehnoloģiju un datu pārraides attīstībā tiek ieguldīti miljoni. Mums ir slēgtie sakari ar NATO komandpunktiem — tie drīz būs iespējami ne tikai no centrālā, bet arī spēku veidu štābiem, no katra kuģa. Šifrēšanas iekārtas, slēgti faksi un slēgtais elektroniskais pasts. Mums ir modernākās iekārtas, kādas lieto visas NATO valstu armijas. Tas viss maksā lielu naudu. Arī mūsu karavīriem miera uzturēšanas misijās nepieciešamas vismodernākās sakaru iekārtas, jo nereti tas var būt dzīvības un nāves jautājumus.

— Kas tas par apvienoto operāciju vadības centru?

— Tas atradīsies Rīgā, Krustabaznīcas ielā, štāba bataljona teritorijā. Pašlaik notiek pēdējā projekta detaļu precizēšana un drīz sāksies celtniecība. Līdz nākamā gada 1. oktobrim objektam jābūt gatavam. Tam atvēlēti četri miljoni latu. Viens antenas masts ir jau uzlikts. Pats centrs būs trīsstāvu ēka, kur bez militārpersonām darba kabineti būs arī civilistiem, jo no šā centra tiks vadītas arī iespējamās civilās un dabas katastrofu krīzes. Tur iekārtosim darba kabinetus ne tikai ministriem, bet arī Valsts prezidentam.

— Vai šo centru nevarēja izvietot kādā no padomju laika slēptuvēm Rīgā vai Līgatnē?

— Pielāgošana būtu dārgāka. Mums jau nevajag dzelzsbetona bunkuru, kur svarīgākās sabiedrības personas paglābtu no atomieroču trieciena, bet vietu, kur var normāli strādāt. Es, piemēram, iztēlojos lielu telpu ar vairākiem ekrāniem, uz kuriem redzama situācija uz zemes, gaisā un uz ūdens, viss kompjuterizēts, citā telpā atrodas amatpersonas, kas pieņem politiskus lēmumus, turpat aiz stikla sienas krīzes kontroles centrs.

— … un kaut kur apakšā slepenas ejas, piemēram, uz tuvējo Ķīšezeru, kur dežurē zemūdene, gatava izbraukšanai Baltijas jūrā!

— Ha, ha, ha! Nezinu, vai tas šajos laikos ir nepieciešams. Bet no «tiešās lodes» ēka gan būs pasargāta.

Bruņumašīnas ražosim Latvijā?

— Vizītes laikā Irākā jūs latviešu karavīriem solījāt arī bruņutransportierus.

— Ministru kabinets mums ir atļāvis sākt par to domāt: pētām ārzemju modeļus un savas iespējas. Viens jauns amerikāņu «Striker» maksā vairāk nekā divus miljonus, bet vienam bataljonam tādu vajag sešdesmit… Vai un cik ilgā laikā mēs tās varam atļauties? Bet bruņumašīnas kājniekiem ir vajadzīgas. Mēs tagad liekam kopā visas bruņoto spēku attīstības programmas, lai saprastu, kad un ko valsts var atļauties. Drīz būs gatavs attīstības grafiks pa gadiem un tad arī sapratīsim, kad varēsim atļauties modernus bruņutransportierus. Es neizslēdzu arī kaut kādu pārejas variantu, jo mēs nevaram karavīrus sūtīt uzdevumā bez bruņām.

— Dodiet tikai rīkojumu! Es domāju, ka Latvijā atradīsies ne viena vien firma, kas par miljonu būtu gatava kādu parastu auto apmetināt ar dzelzs gabaliem un jums piedāvāt! Poļi Irākā jau braukā ar saviem militārajiem džipiem — latviešu karavīri gan par tiem smejas, bet, ja tie tomēr dažreiz jāizmanto, apkarina auto sānus ar kājnieku bruņuvestēm.

— Par to, ka Latvijā varētu izgatavot bruņutransportierus, es nemaz negribētu smieties. Ir ideja, ka potenciālo bruņutransportiera ražotāju varētu ekonomiski ieinteresēt izveidot ražotni Latvijā. Tāpat konkursa nolikumā par tehnikas piegādi var iestrādāt noteikumu, ka uzvarētājam uz Latviju jāpārceļ ja ne pats izgatavošanas process, tad vismaz automašīnu salikšana. Tas dotu labumu arī Latvijas ekonomikai.

— Jau labu laiku runā, ka Latvijā varētu izgatavot arī kuģus vai vismaz to korpusus jūras spēku vajadzībām, bet neviena šampanieša pudele pret jauna kara kuģa korpusu līdz šim tā arī nav atsitusies.

— Tas ir laika jautājums. Izpētīts, ka mūsu rūpnīcās jaunus kuģus uzbūvēt var — nepieciešami tikai projekti, iekārtas un, protams, nauda. Pagaidām vēl nav skaidrs, kad varēsim uzsākt kuģu būves projektu. Vispirms nepieciešams politisks lēmums.

— Latviešu karavīri miera uzturēšanas misijās sūdzas par formastērpu, kas ir tāds pats kā amerikāņiem — tas viņiem traucē dibināt labas attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem.

— Par to esam domājuši. Jaunā vienība uz Irāku jau devās nedaudz citādās formās: raksts gan ir palicis tāds pats, bet audums ir nedaudz tumšāks. Nomainīt visu formu ir ļoti dārgi. Interesanti, ka amerikāņi pamazām pāriet uz tā saucamo digitālo formu, kuras pamatā ir dažādas vertikālas un horizontālas līnijas, speciāls audums, lai ar tehniskiem novērošanas līdzekļiem cilvēks būtu grūtāk pamanāms. Varbūt mums uzreiz sākt domāt par šādiem formas tērpiem, iet vienu gājienu uz priekšu? Militārā jomā jau viss ļoti strauji mainās. Loģiski būtu visu darīt vienlaikus, bet žēl, naudas visam nepietiek.